Bet es pagriezu pret viņu revolveri, mazu četrdesmit ceturtā kalibra koltiņu, pateicu: «Tas lai runā manā vietā,» — un aizgāju.»
Triftens iztukšoja glāzi un paprasīja vēl,
— Vai zināt, zēni, ko tā meitene izdarīja? Toreiz viņai bija divdesmit divi gadi. Viņa visu mūžu bija pavadījusi pie pannām un zināja par pasauli ne vairāk kā es par ceturto vai piekto dimensiju. Viņa varēja apmierināt jebkuru savu vēlēšanos, taču viņai nenāca ne prātā iet uz deju zālēm. Aļaskā priekšroku dod ceļošanai pa ūdeni.
Viņa gāja uz krastu. Kāda indiāņu kanoe tobrīd devās uz Daiju. Jūs jau zināt, kādas ir šīs laivas: izdobtas no koka stumbra, šauras, dziļas, sešdesmit pēdu garas. Lūsija samaksāja indiāņiem dažus dolārus un iekāpa laivā.
«Romantika?» viņa jautāja man. «Romantika sākās uzreiz. Laivā sēdēja trīs indiāņu ģimenes, tā ka tur nevarēja ne apgriezties. Pa kājām maisījās suņi un bērneļi, un visi airēja, lai kanoe ietu uz priekšu. Visapkārt diži savā lielumā slējās kalni, un mākoņu spraugās reizēm paspīdēja saule. Un kur nu vēl klusums! Apbrīnojamais klusums! Reiz tālumā starp kokiem pavīdēja mednieku apmetnes dūmi. Šis ceļojums atgādināja pikniku, jautru pikniku, un es sapratu, ka mani sapņi piepildās, un gaidīju, ka kuru katru brīdi kaut kas notiks. Un notika arī.
Un pirmā apmešanās uz salas! Un puišeļi, kas ar žebērkli dūra zivis strauta ietekā, un liCiais briedis, ko viens no indiāņiem nogāza uz vietas! Visur auga puķes, bet tālāk no krasta zāle bija bieza, sulīga un cilvēka garumā. Dažas meitenes nāca man līdzi, mēs kāpām uzkalnos, lasījām ogas un saknes, kas bija skābas, bet garšīgas. Mēs uzskrējām virsū lielam lācim, kas ogulājos ieturēja vakariņas. Viņš ierūcās un metās bēgt, nobijies ne mazāk kā mēs. Un kur tad vēl nometne, ugunskuru dūmi un svaigas brieža gaļas smarža! Tas bija brīnišķīgi. Beidzot es biju kopā ar naktī dzimušiem un jutu, ka te ir mana īstā vieta. Tonakt pirmo reizi mūžā, tā man vismaz šķita, es aizgāju gulēt laimīga, pacēlusi stūrī telts malu un lūkodamās ārā uz zvaigznēm, kas mirgoja aiz kalna platajiem pleciem, ieklausīdamās nakts trokšņos, zinādama, ka tā būs arī rīt, vienmēr un mūžīgi, jo es vairs neiešu atpakaļ. Un es arī negāju atpakaļ.
Romantika! To es pieredzēju nākamajā dienā. Mums vajadzēja tikt pāri prāvai, ne mazāk kā divpadsmit piec- padsmti jūdžu platai jūras attekai. Kad bijām tās vidū, sacēlās vētra. To nakti es pavadīju krastā ar vilku suni, tāpēc ka vienīgā biju palikusi dzīva.»
— Iedomājieties, — pārtraucis stāstu, sacīja Triftens, — kanoe bija apgāzusies un nogrimusi, visi braucēji sadragāti pret klintīm un aizgājuši bojā. Lūsija, pieķērusies sunim pie astes un izvairīdamās no klintīm, izkļuva malā, uz neliela sēkļa, kas bija vienīgais jūdzēm garajā krastā.
«Man par laimi, tā bija cietzeme,» viņa sacīja. «Es devos taisnā ceļā atpakaļ cauri mežiem, pāri kalniem, kurp deguns rāda. Varēja likties, ka es kaut ko meklēju un zinu, ka atradīšu meklēto. Man nebija ne mazāko baiļu. Es biju dzimusi naktī, un milzīgais mežs nevarēja pazudināt mani. Nākamajā dienā es atradu to, kas man bija vajadzīgs. Es ieraudzīju pussagruvušu būdiņu nelielā izcirtumā. Gadiem ilgi tā bija stāvējusi tukša. Jumts bija iebrucis. Uz lāvām mētājās satrūdējušas segas, uz plīts stāvēja podi un pannas. Bet tas nebija tas interesantākais. Jūs neuzminēsiet, ko es atradu mežmalā. Astoņu pie koka piesietu zirgu skeletus. Es nospriedu, ka tie nobeigušies aiz bada un no tiem palikušas pāri tikai mazas kaulu čupiņas. Katrs zirgs bija nesis uz muguras nastu. Te jau tās arī mētājās starp kauliem — krāsota audekla maisi, bet tajos atradās aļņādas maisi. Un kā jūs domājat — kas bija tajos?»
Lūsija apklusa, pieliecās un izvilka no egļu zaru guļas apakšas ādas maisu. Viņa atsēja to vaļā, un man rokās sāka plūst zelta straume, kādu es nekad nebiju redzējis, — rupjas zelta smiltis, bet visvairāk tīrradņi, un, spriežot pēc izskata, likās, ka tas viss vēl ne reizi nav skalots.
«Tu saki, ka esot kalnu inženieris,» Lūsija sacīja man, «un pazīstot šo zemi. Vai vari nosaukt strautu, kur zelts būtu tādā krāsā?»
Es to nevarēju. Zelts bija bez jebkāda sudraba piejaukuma. Tas bija gandrīz tīrs, un es pateicu to viņai.
«Pareizi,» Lūsija sacīja. «Es pārdodu to par deviņpadsmit dolāriem uncē. Par Eldorādo zeltu nevar dabūt vairāk kā septiņpadsmit, bet par Minukas zeltu dod apmēram astoņpadsmit. Lūk, ko es atradu starp kauliem — astoņas zirgu nastas ar zeltu, katrā simt piecdesmit mārciņu.»
«Ceturtdaļmiljona dolāru!» es iesaucos.
«Tā iznāk arī pēc maniem aptuveniem aprēķiniem,» sacīja Lūsija. «Tā ir romantika! Strādāju kā vergs visus šos gadus, bet, līdzko izkļuvu brīvībā, trijās dienās tik daudz piedzīvojumu! Kas tad bija noticis ar cilvēkiem, kuri bija ieguvuši visu šo zeltu? Es bieži vien domāju par to. Atstājuši apkrautos un piesietos zirgus, viņi nozuduši no zemes virsas, un nav no šiem ļaudīm vairs ne miņas. Ne reizi neesmu dzirdējusi runājam par viņiem. Neviens nezina, kāds liktenis viņus piemeklējis. Nu, un es, kā jau naktī dzimusī, uzskatu, ka esmu viņa pilntiesīga mantiniece.»
Triftens apklusa, lai aizdedzinātu cigāru.
— Vai zināt, ko šī sieviete izdarīja? Viņa noslēpa visu zeltu un, paturējusi tikai trīsdesmit mārciņu, devās atpakaļ uz krastu. Te viņa padeva zīmi garām braucošai laivai, aizbrauca ar to līdz Peta Hīlija faktorijai Daijā, sapirkās tur visu nepieciešamo un šķērsoja Cilkutas pāreju., Tas notika astoņdesmit astotajā gadā, astoņus gadus pirms zelta atrašanas Klondaikā, kad Jukonas piekraste vēl bija drūms, mežonīgs apvidus. Lūsija baidījās no indiāņiem, bet viņa paņēma līdzi divas jaunas skvo, tika pāri ezeriem un nobrauca lejup pa upi līdz pirmajām apmetnēm Lejasjukonā. Vairākus gadus viņa klaiņoja te, bet tad nonāca līdz tai vietai, kur es viņu sastapu. Lūsijai bija te iepaticies, kā viņa pati izteicās, tāpēc, ka viņa ieraudzījusi «milzīgu briežu tēviņu stāvam ielejas dziļumā līdz ceļiem purpura īrisos». Viņa palikusi dzīvot kopā ar indiāņiem, dakterējusi viņus, iemantojusi šo ļautiņu uzticību un pamazām sākusi valdīt pār viņiem. Kopš tā laika Lūsija tikai vienu reizi atstājusi šo novadu: ar jaunu indiāņu grupu viņa pārgājusi Cilkutu, izrakuši paslēpto zeltu un atnesusi to uz šejieni.