«Un te nu es dzīvoju, svešiniek,» viņa nobeidza savu stāstu, «un tas ir visvērtīgākais, kas man pieder.»
Lūsija izvilka briežādas maisiņu, kas karājās viņai kaklā kā medaljons, un attaisīja to. Maisiņā bija ietaukotā zīdā ietīts, laika gaitā nodzeltējis, applūksnājis un nosmulēts avīzes gabaliņš, uz kura bija iespiests fragments no Toro. '
«Un jūs esat laimīga?… Apmierināta?» es jautāju. «Ar ceturtdaļmiljona dolāriem jūs Savienotajās Valstīs varētu dzīvot bez darba. Jums te, jādomā, daudz kā pietrūkst.»
«Ne visai daudz,» viņa atbildēja. «Es nemainītos ne ar vienu sievieti Savienotajās Valstīs. Te es jūtos kā starp savējiem, te ir mana vieta. Tiesa, ir brīži.» Un es ieraudzīju viņas acīs tās alkainās ilgas, par kurām jau ieminējos. «Ir tādi brīži, kad man briesmīgi gribas, kaut tas Toro būtu te.»
«Kāpēc?» es vaicāju.
«Lai es varētu apprecēties ar viņu. Brīžiem jūtos bezgala vientuļa. Es taču esmu tikai sieviete, īsta sieviete. Man ir gadījies dzirdēt par citādām sievietēm, kas mētājušās apkārt un darījušas dīvainas lietas, piemēram, kļuvušas par kareivjiem vai jūrniekiem. Bet tās ir dīvainas sievietes. Viņas vairāk līdzinās vīriešiem nekā sievietē^,' izskatās vairāk pēc vīriešiem, un viņām ir svešas parasto sieviešu vajadzības. Viņas nealkst pēc mīlestības, neilgojas turēt rokās vai klēpī mazus bērnus. Es neesmu no tādām. Spriediet pats, svešiniek, — vai es esmu līdzīga? vīrietim?»
Nē, viņa nebija līdzīga vīrietim. Viņa bija sieviete, skaista, melnīgsnēja sieviete ar tvirtu, veselīgu, apaļīgu ķermeni un brīnišķām tumši zilām acīm.
«Vai es neesmu sieviete?» viņa jautāja. «Esmu. Esmu tāda pati kā vairums citu. Un savādi: kaut gan esmu naktī dzimusi, es vairs neesmu tā, kad runa ir par mīlestību. Es domāju, ka cilvēks mīl sev līdzīgus. Tā vismaz ir ar mani, tā bija visus šos gadus.»
«Jūs gribat man teikt…» es iesāku.
«Nekad,» Lūsija aprāva mani, un es pēc viņas acīm nopratu, ka viņa runā taisnību. «Man bija tikai viens vīrs, es viņu saucu par Vērsi. Viņš droši vien vēl tagad tur krogu Džuno. Aizejiet pie viņa, kad vien būsiet tur, un jūs pārliecināsieties, ka viņš ir pelnījis šo palamu.»
Pēc diviem gadiem es tiešām uzmeklēju šo cilvēku. Viņš bija tieši tāds, kādu Lūsija bija aprakstījusi, — drukns un flegmātisks. Tāds viņš šļūkāja starp galdiņiem, apkalpodams viesus.
«Jums derētu sieva, kas palīdzētu,» es teicu.
«Man kādreiz jau bija sieva,» viņš atbildēja.
«Kļuvāt atraitnis?»
«Jā. Viņa sajuka prātā. Viņa vienmēr sacīja, ka virtuves karstums pataisīšot viņu traku, un tā arī notika. Vienā jaukā dienā viņa piedraudēja man ar revolveri un aizlaidās kopā ar dažiem sivašiem kanoe. Uznāca pūtiens, un viņi visi noslīka.»
Triftens piepildīja glāzi un ilgi klusēja.
— Bet meitene? — atgādināja Milners. — Tu pārtrauci pašā interesantākajā vietā. Kas tālāk?
— Tālāk bija tā, — Triftens turpināja. — Kā jau Lūsija pati teica, viņa bija mežone caurcaurēm, tikai ne mīlestībā. Viņa vēlējās par vīru pati savas rases cilvēku. Viņa ļoti mīļi un bez aplinkiem paskaidroja man, ka gribot kļūt mana sieva.
«Svešiniek,» viņa sacīja, «jūs man ļoti patīkat. Jums ir pa prātam tāda dzīve, citādi jūs nebūtu rudenī pārgājis pāri Klinšu kalniem un nokļuvis te. Te ir skaistas vietas. Reti kur ir vēl skaistākas. Kālab jūs nevarētu apmesties te uz dzīvi? Es būšu jums laba sieva.»
Man bija jāatbild. Viņa gaidīja. Kārdinājums, jāatzīstas, bija liels. Es jau biju puslīdz iemīlējies viņā. Jūs zināt, ka es neapprecējos. Un tagad, atskatoties uz nodzīvoto mūžu, es varu teikt, ka Lūsija bija vienīgā sieviete, kas mani tā satrauca. Bet tur viss man likās pārāk nejēdzīgi, un es samelojos, kā jau džentlmenim klājas. Pateicu viņai, ka esmu jau precējies.
«Un sieva gaida tevi?» jautāja Lūsija.
«Jā,» es atbildēju.
«Un viņa mīl tevi?»
«Jā, mīl.»
Un tas bija viss. Lūsija vairs nekad nerunāja par to… izņemot vienu reizi, kad viņas kaislība izlauzās uz āru.
«Man vajag tikai pateikt vienu vārdu,» viņa sacīja, «un tu netiksi prom no šejienes. Jā, es pateikšu vienu vārdu, un tu paliksi tepat. Bet es neteikšu to. Es negribu tevi, ja tev nav vajadzīga mana mīlestība.., un ja tu negribi mani.»
Viņa saposa mani ceļam un nāca pavadīt.
«Trakoti žēl, ka tu brauc prom, svešiniek,» viņa atvadoties teica. «Tu man patīc, un es mīlu tevi. Ja kādreiz pārdomā, nāc atpakaļ.»
Tobrīd man gribējās noskūpstīt viņu, bet es nezināju, kā lai to izdara un kā viņa to uzņems. Es taču biju gandrīz iemīlējies viņā. Bet Lūsija pati izlēma šo jautājumu.
«Noskūpsti mani,» viņa sacīja, «lai būtu ko atcerēties.»
Un mēs saskūpstījāmies tur, sniegotajā ielejā pie Klinšu kalniem. Es atstāju Lūsiju stāvam ceļmalā un devos līdzi saviem suņiem. Pagāja sešas nedēļas, iekams tiku pāri kalniem un sasniedzu pirmo posteni pie Lielā Vergu ezera.
Pilsēta dunēja aiz logiem kā attālas bangas. Kustēdamies klusi kā kaķis, viesmīlis atnesa mums sifonus. Trif- tena balss šajā klusumā skanēja kā bēru zvans: