Viesa izturēšanās krita uz nerviem pārvaldniekam un pārējai kompānijai. Kopš tā brīža, kad šopēcpusdien bija ieradies Pīters Džī, Dīkons visādi sējās viņam klāt. Viņš apstrīdēja katru Džī vārdu un vispār izturējās rupji.
— Varbūt tas ir tāpēc, ka Pītera dzīslās rit ķīniešu asinis, — minēja Endrū. — Jūs zināt, ka Dīkons ir austrālietis un austrālieši ir ļoti jutīgi pret krāsu.
— Man arī šķiet, ka tā ir, —- piekrita Makmērtrijs. — Un tomēr tāda apcelšana nav pieļaujama, it īpaši pret tādu cilvēku kā Pīters Džī, kurš ir baltāks par pašu bal^ tāko.
Šajā ziņā pārvaldniekam bija pilnīga taisnība. Pīters Džī, šis cilvēks ar eiropiešu un aziātu asiņu sajaukumu, bija labs un gudrs. īstenībā rāmās uri godīgās ķīniešu asinis bija tās, kas apvaldīja no viņa tēva mantotās pārsteidzīgās un izvirtušās angļu asinis. Bez tam viņš bija vairāk izglītots nekā visi klātesošie, labāk par visiem runāja angliski un dzīvoja ciešākā saskaņā ar džentlmeņa ideālu nekā jebkurš cits. Un, visbeidzot, viņam bija cēla dvēsele. Viņš nosodīja vardarbību, kaut gan kādreiz bija nogalinājis cilvēkus. Viņam riebās ķildas, un viņš vienmēr vairījās no tām kā no sērgas.
Kapteinis Steplers iejaucās, lai atbalstītu Makmērtriju:
— Es atceros, kad pārgāju uz citu šoneri un devos uz Oltmcnu, melnie tūliņ pateica, ka tas esmu es. Mani nemaz nebija gaidījuši un nekādā ziņā nevarēja iedomāties, ka es būšu uz šī kuģa. Bet viņi pateica aģentam, ka kapteinis esmu es. Viņš paskatījās ar binokli un neticēja melnajiem. Tomēr viņiem bija taisnība. Vēlāk viņi man pastāstīja, ka pazinuši mani pēc tā, kā es vadu šoneri.
Dīkons neklausījās viņā un atkal sāka sieties klāt pērļu uzpircējam.
— Kā jūs pēc enkurķēdes skaņas varat zināt, ka tas ir … kā jūs viņu nosaucāt? — viņš ķildīgi vaicāja.
— Par to var spriest pēc daudzām pazīmēm, — atbildēja Pīters Džī. — To ir ļoti grūti paskaidrot. Šim nolūkam būtu vajadzīga vesela grāmata.
— Es arī tā domāju, — izsmējīgi teica Dīkons. — Paskaidrot tā, ka nekas nekļūst skaidrs, ir gaužām viegli.
— Kas grib saspēlēt bridžu? — iejautājās otrais palīgs Edijs Litls, nogaidoši skatīdamies uz klātesošajiem un grasīdamies jaukt kārtis. — Vai jūs negribat spēlēt, Pīter?
— Ja viņš spēlē, tad viņš ir lielībnieks, — atcirta Dīkons. — Man tā lielīšanās jau līdz kaklam. Mister Džī, vai jūs nebūtu tik laipns un saprotamāk nepastāstītu, kā jūs zināt, kas nupat izmeta enkuru? Pēc tam es saspē- lēšu ar jums piketu.
— Es labāk gribētu bridžu, — atteica Pīters. — Kas attiecas uz to, ko jūs gribat zināt, tad es pateikšu kaut ko. Spriežot pēc skaņas, tas bija mazs kuģis. Nebija dzirdams ne svilpiens, ne sirēna — atkal maza kuģa pazīme. Tas izmeta enkuru tuvu pie krasta — vēl viena pazīme, kas liecina par to pašu, tāpēc ka tvaikoņiem un lielajiem šoneriem jāizmet enkurs, neaizbraucot līdz sēkļa vidum. Tālāk. Ieeja līcī ir līkumota. Neviens vietējais kapteinis neuzdrošināsies pēc tumsas iestāšanās braukt iekšā tajā ne ar vervētāju, ne ar preču kuģi. Neviens ārzemnieks, protams, arī ne. Ir tikai divi izņēmumi. Pirmais bija Margonvils, bet viņu notiesāja uz nāvi augstākā tiesa Fidži. Tātad atliek otrs izņēmums — Deivids Grīfs. Vai diena vai nakts, vienalga, kādi ir laika apstākļi, — viņš ieies šaurumā. To visi labi zina. Vēl pastāv tāda iespēja: ja Grīfs atrodas kaut kur citur, to mēģina izdarīt kāds jauns pārgalvīgs kapteinis. Bet, pirmkārt, par tādu pārdrošnieku neesmu dzirdējis ne es, ne kāds cits. Otrkārt, Deivids Grīfs kreisē šajos ūdeņos ar «Gungu», kas nesen atstājis Karo-Karo. Aizvakar, kad «Gunga» bija iebraucis Sendflaja šaurumā, es biju uz šī kuģa un runāju ar Grifu. Viņš veda aģentu uz jauno staciju. Teica, ka vispirms iegriezīšoties Babo, bet pēc tam došoties uz Goboto. Viņam pietika laika atbraukt līdz šejienei. Es dzirdēju enkura dārdoņu. Kas cits tas var būt, ja ne Deivids Grīfs? «Gungas» kapteinis ir Do- novens, un es viņu pazīstu pārāk labi, lai pieļautu, ka viņš viens bez sava saimnieka tumsā uzdrošinājies braukt iekšā Goboto līcī. Pēc dažām minūtēm Deivids Grīfs ienāks pa šīm durvīm un teiks: «Guvutu dzer pat pārtraukumos starp divām iedzeršanām.» Es saderu uz piecdesmit mārciņām, ka tieši viņš ienāks pa šīm durvīm un teiks tieši tā: «Guvutu dzer pat pārtraukumos starp divām iedzeršanām.»
Dīkons kādu brīdi jutās satriekts. Pēc tam viņam sejā sakāpa asinis.
— Tā, dabūjāt atbildi, — sacīja Makmērtrijs, labsirdīgi iesmiedamies. — Es arī piemetīšu no savas puses pāris soverēnu.
— Bridžs! Kas sāks? — nepacietīgi uzsauca Edijs Litls. — Nāciet šurp, Pīter!
— Spēlējiet vien, — teica Dīkons. — Mēs ar viņu sarausim piketu.
— Es labāk spēlētu bridžu, — rāmi teica Pīters Džī.
— Vai jūs vispār spēlējat piketu?
Pērļu uzpircējs pamāja ar galvu.
— Tad rausim vaļā! Varbūt es jums parādīšu, ka šajā lietā man ir vairāk sajēgas nekā par enkuriem.
— Ē, pagaidiet… — iesāka Makmērtrijs.
— Spēlējiet vien bridžu, — Dīkons viņu aprāva. —Mēs dodam priekšroku piketam.
Tā Pīters Džī pret savu gribu tika ierauts spēlē, kura, kā viņš paredzēja, sagādās nepatikšanas.
— Tikai vienu roberu, — viņš teica, dalīdams kārtis.
— Uz cik lielu summu? — jautāja Dīkons.
Pīters Džī paraustīja plecus.
— Uz kādu vēlaties.
— Simts punktu — piecas mārciņas partija. Norunāts?
Pīters Džī piekrita.
— Par dubultpartiju, protams, desmit mārciņas?