— Lai būtu, — teica Pīters Džī.
Pie otra galdiņa četri spēlēja bridžu. Kapteinis Step- lers, kuram nepatika spēlēt kārtis, skatijas uz spēlmaņiem un lēja viskiju lielajās glazēs, kas stāvēja katram pie labās rokas. Makmērtrijs, ar pūlēm slēpdams bažas, ik pa brīdim pameta skatienu uz piketa spēlmaņu pusi. Viņa biedrus angļus tāpat uztrauca austrālieša izturēšanās, un viņi baidījās no kāda izlēciena. Visiem bija skaidrs, ka Dīkons uzkurina sevī naidu pret jaukteni un ka agri vai vēlu notiks sprādziens.
— Ceru, ka Pīters zaudēs, — paklusā balsī teica Makmērtrijs.
— Diezin … Ja nu viņam vienīgi nelaimējas, — atbildēja Endrū. — Piketa viņš. ir meistars. To es zinu no pieredzes.
Par to, ka Pīteram Džī veicas, varēja spriest pēc tā, cik īgni Dīkons pildīja glāzi pēc glāzes. Pirmo partiju viņš bija zaudējis, un, kā liecināja viņa paša izmestās frāzes, arī otra nesolīja neko labāku, kad pēkšņi atvērās durvis un ienāca Deivids Grīfs.
— Guvutu dzer pat pārtraukumos starp divām iedzeršanām, — viņš nevērīgi bilda, pirms sarokojās ar pārvaldnieku. — Sveicināts, Mak! Mans kapteinis ir laivā. Viņš dabūja zīda kreklu, kaklasaiti un teniskurpes, vārdu sakot, visu nepieciešamo, bet lūdz, lai jūs aizsūtot viņam bikses. Manējās ir par mazām, bet jūsējās viņam būs pašā laikā. Sveicināti, Edij! Kā ir ar ngari-ngari^ Jūs,
Džek, ari uz pekām? Nu gan brīnums —• nevienam nav drudža, un neviens nav piedzēries līdz nemaņai! — Viņš nopūtās. — Pieņemsim, ka nakts vēl tikai sākas. Sveicināti, Pīter! Ka jūs izkūlāties no tās brāzmas, pēc tam kad mēs bijām izšķīrušies? Mums vajadzēja izmest otru enkuru.
Kamēr Grīfs iepazinās ar Dīkonu, Makmērtrijs aizsūtīja uz laivu kalpu ar biksēm, un, kad ieradās kapteinis Donovens, viņš bija ģērbies, kā jau baltajam pieklājas — vismaz kā šajā salā pieklājas.
Dīkons bija zaudējis arī otro partiju, par to liecināja viņa ska|ā lamāšanās. Pīters Džī vienā mierā aizdedzināja cigareti.
— Ko? Jūs gribat beigt spēli tāpēc, ka esat uzvarējis? — vaicāja Dīkons.
Grīfs uzrāva uzacis, jautājoši paskatīdamies uz Mak- mērtriju, kura seja pauda sašutumu.
— Robers ir cauri, — atteica Pīters Džī.
— Roberā ir trīs partijas. Man jādala. Turpinām!
Pīters Džī piekrita, un sākās trešā partija.
— Kucēns… Prasās pēc pātagas, — Makmērtrijs pačukstēja Grifam. — Beigsim spēli, zēni! Es gribu uzmanīt viņu. Ja viņš aizies pārāk tālu, es viņu izsviedīšu krastā, vienalga, kādas būtu sabiedrības instrukcijas.
— Kas viņš ir? — jautāja Grīfs.
— Atbraucis ar pēdējo tvaikoni. Sabiedrība iesaka apieties ar viņu saudzīgi. Viņš grib ieguldīt savu naudu kādā plantācijā. Viņam ir sabiedrības akreditīvs par des- mittūkstoš mārciņām. Viņš ieņēmis galvā, ka visai Austrālijai jābūt baltai. Dīkons domā tā: ja viņam ir balta āda un viņa tēvs kādreiz ir bijis republikas virsproku- rors, tad viņš var būt suns. Tāpēc viņš sienas klāt Pī- teram, bet jūs zināt, ka Pīters mazāk par jebkuru noskaņots strīdēties vai taisīt skandālu. Nolādētā sabiedrība! Es neesmu uzņēmies auklēt tās zīdaiņus ar bankas rēķiniem. Ielejiet savā glāzē, Grīf! Šis vīrs ir nepatīkams tips, nepatīkamāks par nepatīkamu.
— Varbūt viņš tikai ir pārāk jauns, — sprieda Grīfs.
— Viņš neprot valdīties, kad ir iemetis, tas ir skaidrs. — Pārvaldnieks neslēpa riebumu un dusmas. — Ja vien viņš pacels roku pret Pīteru, es pats sadošu šim mazajam nekauņaml
Pērļu uzpircējs izvilka no dēļa puļķīšus, ar kuriem bija atzīmējis rēķinu, un atvirzījās nost. Viņš bija uzvarējis trešajā partijā. Paskatījies uz Ediju Litlu, Pīters sacija:
Ik—- Tagad es varu spēlēt bridžu. »—- Bet es gribu atspēlēties, — nelikās mierā Dīkons. i— Es patiešām esmu noguris no šīs spēles, — Pīters D/i centās iegalvot viņam ar savu parasto mieru. mņ— Nāciet spēlēt, — uzstāja Dīkons. — Vēl vienu. Tā taču jūs nedrīkstat pievākt manu naudu. Esmu palaidis vēju piecpadsmit mārciņas. Vai nu es paspēlēju otrtik, vai atspēlējos.
Makmērtrijs gribēja iejaukties, bet Grīfs ar skatienu atturēja viņu.
Ja šī partija patiešām ir pēdējā, lai notiek, — teica Pīters Džī, vākdams kopā kārtis. — Laikam mana kārta dalīt. Cik es sapratu, tad šoreiz likme ir piecpadsmit mārciņas. Vai nu jūs būsiet man parādā trīsdesmit, vai ari mēs būsim kvīti.
— Pareizi, draudziņ! Vai nu mēs esam kviti, vai es mak āju jums trīsdesmit mārciņas.
Jļ— Ies vaļa karsts cīniņš, — piezīmēja Grīfs, pievilkdams tuvāk krēslu.
Pārējie stāvēja vai sēdēja ap galdu, un Dīkonam atkal neveicās. Nebija šaubu, ka viņš ir labs spēlmanis, bet viņam negadījās labas kārtis. Tāpat bija skaidrs, ka viņš nespēj vienaldzīgi paciest savu neveiksmi. Viņš neganti lamājās un kliedza uz aukstasinīgo metisu. Partijas beigas Pīters Džī aprēķināja savu laimestu; Dīkonam nebija ne piecpadsmit punktu. Viņš klusēdams raudzījās uz savu pretinieku.
— Ož pēc zaudējuma, — teica Grīfs.
— Turklāt pēc divkārša, — piebilda Pīters Džī.
— Nav nekādas vajadzības man to sacīt, — noskaldīja Dīkons. — Es esmu mācījies aritmētiku. Esmu jums parādā četrdesmit piecas mārciņas. Te būs, saņemiet!
Jau tas vien, kā viņš uzsvieda uz galda deviņas piecu mārciņu naudas zīmes, bija aizvainojoši. Bet Pīters Dži kā bija, tā palika mierīgs un neizrādīja, ka būtu aizskarts.
— Jums bija cūkas laime, bet jūs neprotat spēlēt kārtis, to gan es varu teikt, — turpināja Dīkons. — Es varētu jūs pamācīt.Metiss pasmaidīja un, vākdams kopā naudu, piekrītoši pamāja ar galvu.