Выбрать главу

— Bet pasaki — kas tad to š.. š … šoneri dzina uz priekšu? — Kugahs novaicāja, tīšuprāt stomīdamies ap svešo vārdu.

— Vējš, — nepacietīgi attrauca Namboks.

— Tātad vējš dzina to š… š… šoneri pret vēju. — Vecais Kugahs gluži atklāti pamirkšķināja Opikvonam un, visapkārt dārdot skaļiem smiekliem, trieca talak. — Vējš pūš no dienvidiem un dzen šoneri uz dienvidiem. Vējš pūš pret vēju. Vējš pūš vienā virzienā un tai pašā laika arī pretējā. Tas ir ļoti vienkārši. Mēs sapratām, Nambok. Mēs skaidri sapratām.

— Tu esi muļķis.

— Patiesība plūst no tavām lūpām, — Kugahs lēnprātīgi atbildēja. — Es tikai uzreiz nevarēju aptvert, kaut gan tas ir tik vienkārši.

Namboka seja bija tumši pietvīkusi, un viņš aši izrunāja kādus vārdus, ko neviens agrāk nebija dzirdējis. Ciematnieki atkal atsāka kaulu grebšanu un zvērādu kasīšanu, bet viņš sēdēja cieši sakniebtām lūpām, lai nepasprūk mēle, kurai taču neviens netic.

— Šis š … š … šoneris, — Kugahs nesatricināmi taujāja tālāk, — vai tas bija taisīts no liela koka?

— Tas bija taisīts no daudziem kokiem, — Namboks strupi atcirta. — Tas bija ļoti liels.

Viņš atkal ieslīga īgnā klusēšanā, bet Opikvons piebikstīja Kugahain, un tas neticīgā izbrīnā nogrozīja galvu, nomurdēdains:

— Ļoti dīvaini.

Namboks uzkodās uz ēsmas.

— Tas vēl nav nekas, — viņš, neko ļaunu nejauzdams, ierunājās, — jums būtu vajadzējis redzēt tvaikoni. Kas ir smilšu grauds pret baidaru, kas ir baidara pret šoneri — tas ir šoneris pret tvaikoni. Bez tam vēl — tvaikonis ir taisīts no dzelzs. Viscaur no dzelzs.

— Nē, nē, Nambok, — cilts vecākais atsaucās, — kā tad tas var būt? Dzelzs vienmēr grimst dibenā. Liec vērā, es no kaimiņu ciemata vecākā biju iemainījis dzelzs dunci, un vakardien šis dzelzs duncis man izslīdēja no pirkstiem, iekrita jūrā un nogrima. Visām lietām ir savs

likums. Nekad nav bijis lietas bez likuma. Tas mums ir zināms. Bez tam mēs zinām, ka vienas sugas lietām ir viens likums un ka visam, kas gatavots no dzelzs, ir viens likums. Tā ka ņem savus vārdus atpakaļ, Nambok, lai mēs vēl varam turēt tevi cieņā.

— Bet tas tomēr ir tā, — Namboks pastāvēja pie sava. — Tvaikonis ir viscaur no dzelzs un negrimst.

— Nē, nē, tas nevar būt.

— Pats savām acīm es to redzēju.

— Tas nav lietu dabā.

— Bet pastāsti man, Nambok, — pārtrauca Kugahs, bažīdamies, ka stāstu vairs neturpinās, — pastāsti man, kādā veidā šie cilvēki atrod ceļu pār jūru, kad nav redzama zeme, uz kuru stūrēt.

— Saule parāda taku.

— Bet kā?

— Pusdienlaikā šonera vecākais paņem tadu priekšmetu, caur kuru viņa acs raugās saulē, un tad viņš saulei liek nokāpt no debesīm līdz zemes malai.

— Bet tā taču ir ļauna burvestība! — Opikvons izsaucās, bailēs sastindzis par šo apgrēcību. Vīrieši šausmās saslēja rokas augšup, bet sievietes sāka kunkstēt. — Tā ir ļauna burvestība. Nav labi novirzīt no ceļa lielo sauli, kas aizdzen nakti un sūta mums roņus, lašus un siltu laiku.

— Kas par to, ja burvestība? — Namboks dusmīgi attrauca. — Es arī esmu raudzījies saulē caur šo priekšmetu un piespiedis sauli nokāpt no debesīm.

Tuvāk sēdošie steigšus atvirzījās no viņa nostāk, un kāda sieviete aizsedza sejiņu bērnam sev pie krūts, lai Namboka acis to nenoraudzītu.

— Nu, bet tajā ceturtās dienas rītā, ak, Nambok, — vedināja Kugahs, — ceturtās dienas rītā, kad tev virsū nāca šis š … š … šoneris?

— Spēks man bija galīgi izsīcis, un aizbēgt es nevarēju. Tā mani uzvilka uz borta, lēja man rīklē ūdeni un deva labu barību. Jūs, mani brāļi, esat divas reizes redzējuši balto cilvēku. Šie cilvēki visi bija baltie, un to bija tik daudz, cik man ir pirkstu rokām un kājām. Redzēdams, ka visi viņi ir laipni, es atguvu drosmi un nospriedu paturēt cieši prātā visu, ko redzēšu, lai kādreiz varētu to izstāstīt. Viņi man iemācīja savu darbu, deva labu ēdienu un ierādīja vietu, kur gulēt.

Dienu pēc dienas mēs braucām pa jūru, un katru dienu vecākais novilka sauli no debesīm un lika tai pastāstīt, kur mēs atrodamies. Kad viļņi bija miermīlīgi, mēs medījām kotikus, un man bija liels brīnums, ka gaļu un taukus viņi allaž aizsvieda, bet paturēja vienīgi ādu.

Opikvona lūpas sparīgi noraustījās, un viņš jau grasījās iebilst pret tādu izšķērdību, taču Kugahs viņam piebikstīja ar kāju, lai cieš klusu.

— Pēc ilga laika, kad bijām smagi strādājuši, saule bija aizgājusi un sals koda kaulā, vecākais pagrieza šonera priekšgalu uz dienvidiem. Dienu pēc dienas mēs braucām uz dienvidaustrumiem, zeme nekur nebija redzama, un mēs jau bijām pavisam tuvu ciematam, no kura nākuši šie cilvēki …

— Kā viņi zināja, ka tuvu? — nespēdams vairs nociesties, Opikvons noprasīja. — Zeme taču nebija redzama.

Namboks nikni paglūnēja uz viņu.

— Vai tad es neteicu, ka vecākais lika saulei nokāpt no debesīm?

Kugahs nomierināja Opikvonu, un Namboks turpināja.

— Kā jau sacīju, kad bijām pavisam tuvu tam ciematam, sacēlās milzīga vētra, bet naktī mēs bijām bezpalīdzīgi un nezinājām, kur atrodamies …

— Tu taču nupat stāstīji, ka vecākais zinājis …

— Ai, paliec jel mierā, Opikvon! Tu esi muļķis un nekā nesaproti. Kā jau sacīju, naktī mēs bijām bezpalīdzīgi, un tad es cauri negaisa auriem saklausīju bangotnes brāzmās piekrastē. Nākainaja mirklī šoneris, briesmīgi krak- šķēdams, kaut kur atsitās, un es peldēju pa ūdeni. Krasts daudzu jūdžu garumā bija klintīm klāts, tikai vienā vietā maza strēmelīte smilšaina liedaga, un liktenis bija lēmis, ka es ieķēros ar rokām smiltīs un neskarts izrāpos no bangotnes. Citi vīri laikam bija sašķaidīti pret klintīm, jo neviens no tiem ncizpeldēja krastā, tikai vecākais, un viņu arī es pazinu vienīgi pēc gredzena pirkstā.

Kad uzausa diena, no šonera vairs nebija ne pēdu; es pievērsu seju zemei un devos uz priekšu, lai sameklētu ko ēdamu un paraudzītos cilvēku sejās. Tā es nonācu pie kādas mājas, kur mani ieveda iekšā un deva paēst, jo es biju iemācījies viņu valodu, un baltie cilvēki arvien ir laipni. Šī māja bija lielāka nekā visas mājas, ko esam būvējuši mēs un ko pirms mums būvējuši mūsu tēvi.

— Tad nu gan bija varena māja, — teica Kugahs, neticību nomaskēdams ar izbrīnu.

— Un daudz koku izlietots, tādu māju būvējot, — piemetināja Opikvons, pārņemdams stafeti.

— Tas vēl nav nekas, — Namboks nicīgi paraustīja plecus. — Kādas ir mūsu mājas pret šo māju, tāda bija šī māja pret tām, ko man vēlāk nācās redzēt.

— Bet cilvēki tajās nebija lieli?

— Nē, parasti cilvēki kā jūs un es, — Namboks atteica. — Es biju nogriezis sev spieķi, lai ērtāk staigāt, un, turēdams prātā savu apņemšanos visu redzēto pavēstīt jums, es spieķī iegriezu robiņu par katru cilvēku, kas dzīvoja šinī mājā. Es tur paliku daudzas dienas un strādāju, un par to viņi man deva naudu — tā ir manta, par ko jūs nekā nezināt, bet kas ir ļoti laba.

Kādu dienu es šķīros no turienes, lai staigātu tālāk pa zemi. Tā iedams, es satiku daudz cilvēku, tā ka robiņus spieķī man vajadzēja griezt mazākus, lai visiem pietiktu vietas. Reiz es nonācu pie kaut kā ļoti dīvaina. Uz zemes man pie kājām gulēja dzelzs stienis manas rokas resnumā un krietna soļa attālumā — otrs dzelzs stienis …

— Tad tu biji bagāts vīrs, — Opikvons paziņoja, — jo dzelzs ir vērtīgāka par visu citu pasaulē. Tur varētu izgatavot daudz dunču.