Uz šosejas pusi uzkalns. Pār to uz Limbažiem nākuši ber- montieši, bet igauņu "zaldāti" neesot cīnījušies pretī. Pašreizējā māju saimnieka Edvīna Miķelsona tēvam bijusi šautene, viņš izšāvis vienu magazīnu, pārējie bermontdeši aizgājuši tālāk uz Limbažiem. Kritušie bermontieši apbedīti, kapa runu teicis melderis Bērziņš - zemi meklēja, zemi dabūja. Vācu laikos kritušos izraka un pārveda uz Limbažu Vācu kapiem (ierīkoti 18. gs. beigās - 19. gs. sākumā, jo 1930. gadā vecākais atrodamais uzraksts bijis "1803"), kas tagad nolīdzināti un to vietā izveidots Jaunatnes parks.
Pret Ceļmalu māju ceļa galu pie šosejas ezeriņš, kur 20. gs. 30. gados "spaiņiem" lasītas rotas lietas. Nevienam tolaik tās nevajadzējis un tās aizmestas, tagad arheoloģijas pieminekļu sarakstos šī vieta nav iekļauta. Starp citu, 1 km uz DR no Ceļma- lām esošajos Ozolkalnos (30. gadu beigas; saimniecības ēka no lieliem skaldītiem akmeņiem) atrasta 13. gs. bronzas sakta, kas nodota muzejam.
Pāri šosejai nogriežas ceļš uz bijušajām Paldažu (Upīšu) ūdensdzirnavām, kas uzceltas uz Paldažas (Stiņķu) upītes, kura tek pa Limbažu-Nabes senleju uz Lielezeru. Pa šo ceļu tālāk starp Stiņķu un Auru mājām atrodas Ozolu grava (1981. gada dabas pieminekļu sarakstā minēti 46 koki), kur kopsaimniecību laikos svinēti Jāņi. Z no gravas vēl 1999. gadā pie Baltgalvjiem un Jaunsilāriem atrasta pakavsakta un 27 cm garš šķēpa uzgalis, kas attiecināms uz 11.-12. gs. Tuvumā atrodas Auru senkapi.
Pie šosejas Rīgas virzienā pa kreisi bijušo Paldažu vējdzirnavu vieta - neliels uzkalniņš.
Pa labi caur nelielu mežiņu pa sānceļu, kura malās vietām vēl bijušās alejas ozoli, var nokļūt pie Rožkalniem (1935)- kādreizējās kalpu mājas, kas sastāv no vairākām istabām, katra ar savu virtuvi. Ēkas kreisajā pusē veca kūts, akmeņu mūris, augšējā daļā māla kleķis. Dzīvojamā daļa no skaidu betona. Kopš 1990. gada mājas pieder pirmajam atjaunotās Latvijas enerģētikas ministram A. Lagzdiņam, dzīvojamā ēka pārbūvēta pēc arhitekta G. Legzdiņa projekta, tad uzbūvēta arī veranda. Turpat arī jauna arhitektes I. Dālmanes projektēta pirtiņa. Kā stāsta kaimiņi, agrāk mājas piederējušas Zeltiņam, kas bankrotējis, būvējot Limbažu dzelzceļu (atklāts 1934. gadā), viņam piederējusi arī tagadējā Izglītības ministrijas ēka Vecrīgā. Savai zemei (79 pūrvietām) apkārt sastādījis ozolus, no kuriem saglabājušies nedaudzi.
Tālāk šosejas kreisajā pusē Dravnieki - bijušās Buļļu pusmuižas apbūves komplekss. Ceļš pagalmā ved starp bijušo klēti zem viena jumta ar cūku kūti un kalpu māju no sarkaniem ķieģeļiem (tās Z galā bijusi pienotava). No dzīvojamās mājas saglabājusies puse, priekštelpā uz bēniņiem ved metāliskas vītņu kāpnes. Vēl saglabājusies pārbūvētā govju kūts.
Pa ganību ceļu var aiziet līdz apmēram 1 km attālajam Buļ- ļumuižas kapulaukam meža un krūmu audzē. 700.-300. gadā pirms Kristus izdarītie apbedījumi pētīti 1929.-1930. gadā (H. Sturms u. c.) un 1965. gadā (J. Graudonis). Tie ir somiskā tipa uzkalniņi (Velna klēpji), kuru augstums līdz 2 m, diametrs līdz 14 m. Apbedījuma centrā no lieliem laukakmeņiem izlikts riņķis, kam, pēc ticējuma, nevarēja tikt pāri ļaunie gari. Apbedījumi orientēti Z-D virzienā, parasti bez senlietām, akmens šķirstos, kas pārsegti ar zemi un nosegti ar 0,3-0,7 m biezu akmeņu kārtu. Te bijuši 14 uzkalniņi. So vietu apvidū dzīvojošie ar dziļu bijību glabāja kā svētu, neaizskaramu tuvinieku atdusas vietu, kas tādi saglabājās gadu tūkstošiem.
Līdz Kaijciema pagriezienam redzami vairāki dižozoli 3,1- 3,5 m apkārtmērā. Tālāk pa labi kādreizējais Lādes krogs, kas vēlāk pārbūvēts par kalti, uz sienas redzams uzraksts "1836"; daļa ēkas sagāzusies. Pie kroga griežamies uz bijušo Lādes muižu. Aiz Pļaveniekiem (1935, māja apmesta 70. gadu vidū) sākas liepu un ozolu aleja. Lādes muižu Rīgas pilsēta saņēmusi no Zviedrijas karaļa kā kompensāciju par lielajiem zaudējumiem 1621. gadā, kad Rīga izturēja pusotru mēnesi ilgu aplenkumu. Lai gan savulaik bērni par apkārtnes vietvārdiem skaitījuši pantiņu: "Stienis lādei priekšā un atslēga ciet", ar lādi nosaukums nav saistīts - seno lībiešu ciemu Namkūl ar muižu Rīgas virsbīskaps uzdāvinājis Pēterim fon Ladenam.
Lādes muižas kungu māja celta 1780. gadā kā vienstāva būve ar mansarda jumtu. No profilētajiem ķieģeļiem veidotais dekoratīvais portāls (kas neapšaubāmi ir K. Hāberlanda projektēts - viens no pirmajiem viņa darbiem) saglabājies tikai daļēji. Tas bija 18. gs. otrās puses Rīgas un Vidzemes arhitektūras pa- raugprojekts - daļēji baroks, daļēji klasicisms. Ēkā bijušas 4 glazēto podiņu krāsnis, profilētas durvis. Par tās arhitektūru un
interjeriem sīkāk var lasīt Imanta Lancmaņa rakstā3 "Hāber- lands Lādē, Lāde laika upē". 1975. gadā Rundāles pils muzeja ekspedīcija atsegusi durvju vērtņu gleznojumus, kas bija paredzēti kā dekorācija anfilādes ilūzijas radīšanai. Interesanti, kad vēlāk izdevās atrasts īstas 18. gs. durvis no šīs ēkas, tās pilnībā atbildušas uzgleznotajām. Te bijis arī iluzors rožaina marmora panelis. Nišu no ēdamzāles uz centrālo zāli abās pusēs ietvēra gleznotas aveņkrāsas kolonnas. Tas nemaz nebija viss, sīkāk par šiem atradumiem var izlasīt Ievas Lancmancs rakstā4 "Pēdējos gados republikā atrastie 13.-19. gs. monumentāli dekoratīvās glezniecības paraugi". Šī par Liepkrastiem nosauktā ēka 60. gadu sākumā vēl bijusi pilnīgā kārtībā, ar apkuri, ūdeni. To visu sagrāvuši "gucuļi vai čigāni", kas tur izmitināti, tāpēc tagad pārmetoši izskatās viens saglabājies parādes kāpņu balsts, ar seno kāpņu "ēnu" uz sienas. Kopsaimniecību laikos (kādu laiku te bijis lauksaimniecības artelis "Staļina Konstitūcija") esot likts apgāzt ēkas mūrus akmeņu iegūšanai, taču apgāztā siena "diemžēl" nav izjukusi. Ja kopsaimniecību laikos savlaicīgi būtu salabots ēkas jumts, celtnes liktenis neapšaubāmi būtu citādāks.