Muižas "priekšnieks", tas pats, kas kādreiz devis naudu šlipsēm, kādā avotā esot ielicis zelta naudu13 , tikai muižā avotu daudz, ari zem galdniecības ēkas, jo pie pamatiem pastāvīgi ūdens.
Tālāk var doties uz Mārstagiem pie Limbažu-Skultes ceļa vai gar Lādes ezera R krastu līdz maršruta sākumpunktam. Ejot pa Mārstagu ceļu, pa kreisi paliek mežiņš ar ozoliem. Aiz tiem neliels tīrums un aiz grāvja bijusi Ķēniņa nora, ar daudziem akmeņiem. Norai varējis pārkļūt, lecot no akmens uz akmeni. Mājas saukušās Ķēniņš, un saimnieks bijis Ķēniņš, tagad gan mājas saucas Avotkalni. Kopsaimniecība noru nomeliorēja, akmeņus sagrūda kaudzēs - daži esot bijuši 3 m diametrā. Rajona dabas objektu sarakstā minēti 3 valriekstu koki, tos gan nemeklējat, "attīstītā sociālisma" periodā tie nocirsti, lai iztaisītu zirgiem pagaidu aploku. Saglabājusies rinda lapegļu, kas stādītas barona laikos. Tālāk gan neejat, jo teika14 stāsta, ka tik "briesmīgi nu gan nekur nespokojoties", kā Zeltiņos. Katrs gan tur redzot savādāku spoku.
Pa labi no lielceļa Ausmas dīķis, kas izveidojies Vangu pļavas vietā, aizsprostojot 6 km garo Nabi - Lādes ezera noteku; tikai nejauksim ar 9 km garo Braslas pieteku Nabi Cēsu rajonā. Aiz tā paveras skats uz gandrīz unikālo Nabes Sibīrijas ciedrupriežu audzi netālu no dzelzceļa līnijas. Šie stādījumi labi redzami no attāluma kā liela tumša skujkoku audze. Koki, domājams, stādīti 20. gados, daudzi iznīcināti pavisam nesen, no kādreizējiem 56 kokiem palicis pavisam maz. Pie dīķa "kungu laikos" bijis ķieģeļ- ceplis, zem krūmiem vēl esot atrodamas ķieģeļu lauskas.
Aiz dzelzceļa pārbrauktuves pa kreisi var nokļūt uz Vecvī- diņiem, kur dzimis žurnālists, redaktors, mākslas fotogrāfs, žurnālu "Tilts" un "Vovaeur" izdevējs Hugo Krastiņš (Kaspars Strūga, 1914-1999, Mincapolisā, ASV). Viņa senčos ir Vidzemes jūrmalas lībieši.
Tālāk lielceļa malā ozols 4,3 m apkārtmērā, aiz tā Ziedgra- vas, vēl tālāk Lojas pusmuiža, kas ietver Saulesdārzu (celtas zviedru laikos, bet vairākkārt pārbūvētas) un Strautmaļu (1926, guļbūve uz veciem siena pūnes pamatiem) mājas. Tuvumā arī Lojas pusmuižas buļļu kūts atliekas.
Apmēram 200 m no ceļa iepretī Saulesdārziem Nabes baronu kapi. Tur no ķieģeļiem celtas kapličas (19. gs. sāk.r) drupas, kapu kalnu ietver akmens valnis. Redzami kāda 1862. gada kapakmens fragmenti. Vietējie šo kalnu sauc par Kapeļkalnu.
Vēl uz priekšu Lejnieku mājas. Pie tām Hilda Kastiņa (1908) jaunībā reiz naktī uz rīta pusi, no balles nākot, redzējusi, kā debesis atveras1 ". No vienas malas līdz otrai debesīs "tāda kā pātaga nogājusi", palikusi balta svītra, kas arvien kļuvusi platāka. To skaistumu, kas sekojis, neviens cilvēks nevarot iedomāties. Koki un visi akmeņi bijuši kā ar zeltu aplieti. Tad lēnām viss aizvēries ciet.
Pēc 2,5 km sasniedzam Limbažu-Skultes ceļu (pa to caur Stieni kursē autobusi).
Ja no Nabes ejam uz maršruta sākumpunktu, tad pie dzirnavām jāšķērso Nabes upe. Tūlīt aiz tilta pa labi no ceļa vieta, "no kuras baidās zirgi"16 . Tas ir Priežkalns, kur senāk bijusi kapsēta ar uzkalniņiem. Uz kalna augušas priedes, tās nocirstas un tagad tur tīrums. Tuvumā pļaviņa, kas saucas Zaķlaidars, lejā pie ezera mazs purviņš - Kaziņteiķis. Turpat Dzeņu birzs, agrāk iecienīta zaļumbaļļu vieta.
Pa kreisi no ceļa Pālītes, kur "kungu laikā" dzīvojuši kalpi. Senāk apkārt visur bijusi muižas zeme, tikai Teņu mājās bijis saimnieks, kurš ar lielkungu spēlējot kārtis, māju nospēlējis. Saimnieks, kad gāja ārā no mājām, visām sava lielā ābeļdārza ābelēm aiz mizas aizbēris sāli, izdzīvojušas tikai trīs. Lielkungs mājas pārdēvējis par Pālītēm17 . Taču lieli ozoli (3—4 m) starp Pālītēm un muižu vēl ir.
Pa labi no ceļa Dzeņi - dzīvojamā māja celta 1934. gadā, bet mājas ar šādu nosaukumu te atradušās jau vairākus gadsimtus. Iepretī mājām ezerā Annas kakts. Lādes stacija nepilnu kilometru tālāk uz priekšu, no tās pa sliedēm 3 km līdz maršruta sākumpunktam.
Aiz Dzeņiem pa labi ezermalā paliek Markšu rija. Markšu mājas (1929) esot cēlis toreizējais Limbažu bankas direktors Treimanis. Markšos savulaik no muižas govju piena ticis gatavots siers. Netālajos Lielvīķuļos ap 1957. gadu iekārtota atpūtas bāze, jo tur labi piekļūt ezeram. Vēl tālāk uz ziemeļiem Kzergaļos bijusi Nabes muižas barona vasaras rezidence. Kad māja nodegusi, tās pašreizējā saimniece pārgāja uz klētiņu, kas iepatikās "pērkonam", un tagad dzīve rit vagoniņā.
Tiem, kas mēģinās iziet šo maršrutu, novēlu iet ar vērīgu skatu, atrast vēl ko jaunu. Patīkamu ceļojumu!
Vēres
1 LFK2049, 209.
2 I.FK 2049, 209.
3 Žurnālā "Māksla Plus", 1999, 1.
4 Žurnālā "LPSRZAVēstis", 1984,3.
5 I.FK 2049, 247.
6 Laikrakstā "Auseklis", 1995, 28. okt.
7 LFK 2049, 215.
8 LFK 2049, 12.
9 LFK2049, 210.
10 LFK 2049, 211.
11 LFK 2049, 720.
12 Plūme li. Limbažu stāsti. Limbaži, 2003.
13 LFK 2049, 721.
14 LFK 877, 3021.
15 LFK 249, 728.
16 LFK 2049, 722.
17 LFK 2049, 724.
BUĻĻIEM IR SAVI KROGI UN TILTI
Bet varbūt arī muižas? Kad 1913. gadā atklāja Lielupes staciju uz Tukuma dzelzceļa līnijas, tās nosaukums sākotnēji bija Buļļi. Šo tagadējās Jūrmalas pilsētas daļu par Buļļiem (Buļļu ciemu) dēvēja līdz trīsdesmitajiem gadiem. Bet pati Buļļu muiža? Tā atradās nedaudz sāņus - tagadējās Daugavgrīvas (Buļļu) salas vidusdaļā pie Buļļupes. Šīs muižas virzienā Rīgā ved arī Buļļu iela, kurai dzejoli veltījis krievu dzejnieks Sergejs Zu- ravļevs. Muiža minēta jau 1495. gadā. Satiksme ar Rīgu bija iespējama ar Jūrmalas līnijas kuģīšiem, kas 1913. gadā kursēja 6 reizes dienā. Brauciena ilgums bija 1,5 stundas. Muižas ēka bija divstāvu koka būve ar 18 istabām, tā sagrauta 1. pasaules kara laikā, tagad te redzamas nelielas pamatu atliekas. Tuvumā, Rojas ielā 1, atrodas bijusī muižas kalpu māja, kas gan tagad uzmanību nepiesaista, jo tā 1991. gadā apšūta ar silikāta ķieģeļiem. Blakus pamatīga kūts, plānota 12 govīm un 2 zirgiem, pie kam katra mājlopa priekšā atrodas no betona veidota siles sekcija, ar atsevišķiem nodalījumiem miltiem un šķidrajai barībai, turpat arī siena novietošanas vieta. Buļļumuižā dzimis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Dāvids Riekstiņš (1897-1947, PSRS, Aus- trumsibīrijā) un tālbraucējs kapteinis Vilhelms Teodors Sole (1894-1947, ASV, Ņujorkā).