Buļļu krogs ir Vilzēnos, Limbažu rajona Braslavas pagastā. Garās ēkas priekšpusē izbūvēta segta nojume ar apaļu kolonnu virkni. Mūrī starp laukakmeņiem rūpīgi iespiesti granīta gabaliņi. Krogs piederējis muižai. Kad baronam atbrauca ciemiņi, zirgus parasti izvietoja pie kroga. Lielajām karietēm esot bijusi speciāla stedele. Ēkas vidusdaļā atradās tējnīca ar virtuvi. Vilzēnu Annas muižā 1916. gadā dzimušās Ermīnes Roccs tēvs stāstījis, ka tas "visādā ziņā bijis labs krogs ar labu apkalpošanu".
Vēres
1 LFK2049, 198.
2 LFK 1206,4176.
3 LFK 1955, 19283.
4 LFK 1960, 3003.
s Laikrakstā "Ļeņina Ceļš", 1978, 19. aug.
6 LFK 2049, 232.
7 Šķēle A. Dzimtas hronika. Rīga, 1992.
KO PARASTI NEPAMANA LIELSTRAUPE
Uz Valmieras šosejas ir Braslas upes tilts (atjaunots 2000. gadā), kas norobežo Rīgas un Cēsu rajonus. Ja 70 km garā Brasla augštecē tek pa plašu palieni, tad no Straupes Pārupes kapiem sākot, tā iegraužas dziļi smilšakmens iežos un vietām tās krastos skatāmas stāvas kraujas.
Upes kreisajā krastā bijis tālu izslavētais Braslas krogs, ari biežu kautiņu vieta. To cēlonis parasti bijušas trīs krodzinieka skaistās meitas. Kroga vairs nav, kurp doties mums?
Uz ziemeļu pusi labāk neiesim, vismaz - siena laikā. Tur mēs nokļūtu Avaidos, kur savulaik saimniekojis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Ernests Stauers (1891-1945). Stāsta1 , ka tur reiz 40. gadu beigās diviem cilvēkiem līdzi nākusi siena kaudze, kas "gribējusi gāzties virsū". Tolaik tur vēl bijusi redzama senkapu vieta, tagad viss aizaudzis.
Ejot uz Straupi pa šoseju, pa labi no tās Melnezers, kur esot iebraukusi kariete ar visiem baroniem2 , bet vīri, kas to gribējuši nosusināt, kļuvuši akli3 . Tālāk pa kreisi no šosejas var redzēt 1798. gadā celto zirgu pasta staciju ar saimniecības ēku kompleksu un varenu lapegļu rindu, vecā ceļa malā piemiņas akmens (1990, tēlnieks V. Titāns) pie Lapainiem (1935) šeit dzimušajam pilskalnu pētniekam un dievturu mācības pamatlicējam Ernestam Brastiņam (1892-1940).
Rīgas rajona pusē pie tilta Braslas labajā krastā Podnieku iezis, taču pa lauku ceļu pretējā krastā pēc 1,4 km esam pie Aņītēm, kurām iepretī Braslas ūdenskrātuves (17-20 ha) krastā Aņītes Garais iezis - augšdevona Gaujas svītas smilšakmeņu atsegums. 800 m tālāk Braslas HES (1927-1971), kuras būve bija iecerēta jau 1919. gadā, ar 270 k\V lielu jaudu. Ūdens pie- vades caurule bija 1,6 m diametrā 0,4 km garumā. Vēl tagad pilnīgā kārtībā betona aizsprosts ar aizvariem, spēkstacijas ēka ar turbīnu, taču to visu 70. gadu sākumā pārveidoja par … ziv- audzētavu. Vienulaik šeit audzēti arī platspīlu vēži. 2000. gadā tika atjaunota HES, šoreiz ar 400 kVV turbīnu. Ūdenskrātuvē sala, netālu no aizsprosta Rīgas rajona pusē 4-7 m augstais
Varšavu iezis. Pa Braslu uz leju krastos cits citam seko vai desmit ieži, pat ar grūti pamanāmo Adainaiša alu Bulu iezī, kurā laupītājs esot slēpis savu guvumu. Alas garums 18 m.
Pie Aņītēm savulaik pēc laupītāja Adamaiša (viņš arī - bagāts kungs Rīgā, piecstāvu nama īpašnieks) pavēles Pēteris Ru- dzītis kļūdas dēļ nošāvis savu brāli, kas tepat mežā aprakts.
Turpinot ceļojumu uz Lielstraupi, braucot ar auto, jāatgriežas gandrīz līdz šosejai un tad pa labi. Pēc kilometriem diviem pa labi esot Velna purviņš, kur, kā stāsta teika4 , braucot muižkungam, parādījies Velns un ietriecis to purvā.
Nākamajā krustojumā pa labi bijušais Lielstraupes pagastnams un viena no "Ulmaņa birzītēm", ēkā tagad gan tikai pasta nodaļa, pie tam tieši kādreizējās cietuma telpās, citur dzīvokļi. Ēkai ir arī iluzorie logi, zem viena no tiem pamatu līmenī lasāms gadskaitlis - 1882. Uzkalnā aiz pagastmājas Pekšu guļbūve, kura filmā "Purva bridējs" rādīta kā nabagmāja. īstā kādreizējā nabagmāja tagad divstāvīga un arī nosaukums cits - Birztalas. Netālu redzams Pekšu ezers (9,7 lia), lielākais dziļums 15,5 m. Tā D krasts augstāks, iztek strauts uz Plaužu ezeru. Varbūt būtu jāsaka - uz vienu no četriem Latvijas Plaužu ezeriem. Uz DA paliek dabas liegumi - Apiņu un Tavaiņa purvi.
Uz R no ceļa var nokļūt labā atpūtas vietā pie 13,6 ha lielā Plaužu ezera, kura ūdens mēdz būt oranžs. Ezerā sastopamas lobēliju-ezereņu kompleksam raksturīgas augu sugas, pie tā konstatētas 73 paparžaugu un sēklaugu sugas. Te aug arī ūdensrozes. Ietek upīte ar interesantu nosaukumu - Ačgārnupīte. Tāds nosaukums varētu būt radies tāpēc, ka tā tek nevis uz Braslu, bet pagriežas uz austrumu pusi un ietek ezerā. Māras dienas rītā upītē esot jāmazgā mute5 . Kādreiz pie ezera darbojās Latvijas komjaunatnes CK atpūtas bāze.
Tālāk ceļš dalās. Kreisais atzarojums pa daļēji iznīkušu ozolu aleju ved uz Straupes centru. 400 m aiz Dietaru mājām ceļš šķērso grāvi. Muižas laikos kāds zemnieks lielījies, ka pārvarēšot Velnu. Pie šī tiltiņa Velns no tiltapakšas ārā un nostājas lielībnie- kam priekšā. Tam nu visas bikses trīsēja, bet uz cīkstēšanos sataisījies. Pārmetis krustu un pateicis: "Dievs tēvs! Dieva dēls! Nāc
man par palīgu!" un meties Velnam krūtīs. Nebija ilgi un - Velns jau gulēja garšļaukus. Piecēlies un, gari nospļāvies, Velns pārlēca pār grāvi un, mežā ieiedams, sacījis: "Ko nu viens pret trim!". Šis nostāsts publicēts 1894. gadā iznākušajā "Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļas ceturtajā rakstu krājumā".
Ap 1 km pirms Straupes centra bija Rozēnu dzimtas kapi, to kapu plāksnes tagad var apskatīt Straupes pils pagalmā. Te bijušas kapličas ar nišām (lai nespiež zemes smagums). Teika vēsta, ka pie šiem kapiem vairākkārt parādījies spoks, kas saucis, lai pagaida. Kad nu vienreiz gaidījuši ar, pienācis nevis spoks, bet āzis, kas gribējis badīt. Tad sākuši sist, līdz nosituši un "tai vietā palikusi zelta čupa"6 .