No pils otrā stāva loga redzētas "trīs upes". Tā gan ir Misa, kas te pagriežas, un pagriezienā tai pievienojas neliela vecupe. Skatu no pils dārza pāri Misai grāfs esot nosaucis par Cenas muižas pērli. No tilta pa kreisi 200 m līdz Mīlestības saliņai, kur bijuši apglabāti muižas strādnieku bērni. Neatkarīgās Latvijas laikā tur it kā esot atradusies deju grīda. Lielceļa pretējā pusē iepretī pilij atradies spirta brūzis, bet krustojumā, stūrī uz Liepiņu māju pusi, vēl tagad redzams ceriņiem apaugušais t. s. »Muzikantu kalniņš, uz tā spēlējuši muzikanti, blakus deju grīda. Tāpēc jāšaubās, vai Mīlestības saliņā, bērnu apbedījumu vietā, būtu notikušas balles. Laikam ļaužu atmiņā kaut kas "pārklājies". Par Muzikantu kalniņa rašanos ir nostāsts12 , ka slimajam Cenas muižas baronam ārsts teicis, ka tā nevarot dzīvot - nekā nedarot. Ja neesot cita ko darīt, lai staigājot pa pļavu, vācot no kurmja rakumiem cepurē smiltis un berot vienā vietā. Tāpēc ari otrs nosaukums - Cepurīšu kalns.
Iepretī kājnieku tiltam Misas otrā krastā Mušķu kapi, te izlasīsiet uzrakstu virs vārtiem: Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es tev došu to dzīvības kroni. Kapos apglabāts lauksaimniecības zinātņu kandidāts Austris Gruzis (1910-1990), viņš pētījis zemju nosusināšanu. Te meklējams arī bijušā Skuju skolas pārziņa Jāņa Medņa (miris ap 1985. g.) kaps. Par ozolu, kas aug pie kapu vārtiem, rakstniece Vilma Delle (1892-1980, Kuldīgā) stāsta, ka tādu varenu to redzējusi jau savā bērnībā. Bet nedaudz tālāk uz priekšu ir Mušķi, LLU mācību centrs, sporta zirgu treniņbāze. 2003. gada nogalē te nodota jauna manēža. Te savas bērnības vasaras pie vectēva vadījusi Vilma Delle. Publicēts viņas tēlojums "Treji mūži Mušķos"13 . Arī stāsta "Negantais nieks"14 sižets ņemts no kāda sena notikuma Mušķos, kas stāstā gan saukti par Jaunzemjiem. Mušķi bija vecsaimniecība, kas dokumentos minēta jau 1811. gadā. No
Mušķiem uz tagadējās Rīgas šosejas pusi mežmalā redzams baltais krusts, kur apglabāti daži pēc kaujas ar krievu izlūkiem pie Ozolnieku Kaudzītēm 2. pasaules kara dienās mirušie ievainotie.
Uz DR no Mušķiem Silgrauži (1936), kas piederējuši Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Žanim Kļavam (1892-1942, nošauts Novosibirskā). Saimniecība krietni veca, vissenākā no ēkām ir bijusi kalpu māja, kas tagad kalpo par garāžu. Teika15 vēsta par spoku, kas bijis Silgraužu rijā, jo vienmēr pa nakti "kreima podi" un piena spaiņi bijuši piebērti pilni ar zemēm. Kad vīrieši gājuši vaktēt, atraduši lielu sirmu suni, kuru saimnieks nekā nevarējis nošaut. Pienu tur vairs nelikusi, un suns ari neesot rādījies. Cita teika16 vēsta par Silgraužu pirti (tā atjaunota iepriekšējā izskatā), kur vēlu vakarā puisis gājis pērties, bet to no visām pusēm sākuši pērt, saucot: "Ko tu nāc, dzīvs nedzīvo pirtī!" Netālu ir ap 3 m augsts uzkalniņš - Silgraužu kapi, kur no kapu zīmēm neviena nav saglabājusies, no lielā krusta palikusi tikai granīta pamatne. Kādreiz tie saukti ari par Zviedru kapiem, bet, pēc vietējā novadpētnieka V. Stafecka domām, te apglabāti aukstajā ziemā mirušie (ne kritušie!) franču un sakšu karavīri.
Silgraužu māju laukos aug Hertas Ārgules ozols. 1964. gadā jātnieku sporta nodarbību laikā zirgs, sperdams otram zirgam, trāpīja Zootchnikas fakultātes 3. kursa studentei. Piemiņas plāksnes gan pie tā nav.
Iepretī Silgraužiem Misa ietek Iecavā. Satekā Franču skan- stis, kuras 1812. gadā uzbēris franču-sakšu karaspēks, izrakts arī kanāls. 200 x 90 m lielo laukumu no vienas puses aizsargā upe, no otras aiz vaļņa grāvis un purvājs. Valnis abos galos sasniedz upi. Nostāsti vēsta par apraktiem ieročiem, zelta mucām un lielgabaliem, kas atkāpjoties ievelti Iecavas upē. Silgraužu māju saimnieks ). Kļava savulaik stāstījis, ka pirms 1. pasaules kara krievu armijas virsnieki fortā veikuši izrakumus, meklējot kādā lielgabala stobrā sabērtu un apraktu naudu, par ko it kā minēts senos dokumentos. 200 m attālumā no Silgraužiem pie ceļa, kas ved uz Rīgas šoseju, aug daudzžuburu priede. Silgraužu meža sargs atvasēs esot atradis baltu zirgu, bet tikko tas ar viņu sācis jāt, zirgs pacēlies gaisā un gribējis gāzties iekšā Iecavas upē, Silgrauzis tikko paspējis nolēkt krastā. Zirgs pārpeldējis upi un esot pārvērties par skaistu sievieti, kas teikusi: "A, vai 11u pazini zirgu?"
Cenas muižas parka teritorijā 1927. gadā būvēta Liepiņu dzīvojamā māja, saimniecības ēkas, kā tas pie kārtīgiem cilvēkiem mēdz būt, celtas agrāk - 1924. gadā. Iemītnieki, kamēr uzcēla ēkas, kopā ar trim citām ģimenēm dzīvoja pilsdrupu pagrabā. No bijušās muižas apstādījumiem redzama lapegļu rinda, aug arī balzama papeles.
Par 1919. gada novembra kaujām pie Cenas muižas četri vīri saņēmuši Lāčplēša kara ordeni.
Tālāk ceļa malā kapi, saukti gan par Cenas kapiem, Baronu kapiem, gan Pansionāta kapiem. No ieejas pa kreisi to vecākā daļa, lielāka kopēja piemiņas zīme ir Ozolnieku pansionāta iemītnieku apbedījumu vietā. Starp pārējiem apbedījumiem izceļas piemineklis ar tēlniecisku cilni (tipveida elements, lietots vairākos Latvijas pieminekļos) 1933. gadā mirušajam Valdim Kraslovskim, kuru māte pasūtījusi Jelgavā "pie dzelzceļa stacijas". Uz ceļa pusi 1989. gadā pēc arhitektes Aijas Ziemeļnieces projekta labiekārtota kapa vieta 28 latviešu karavīriem, kas krituši 1919. gadā Latvijas Brīvības cīņās un šeit pārapbedīti 1937. gadā. Nostāsts17 vēsta, ka blakus birzītē mīlestības dēļ nošāvies muižkunga dēls, turpat apglabāts ar visu zelta zobenu. Kapa vieta gan esot izrakņāta.
Aiz Straumēniem un Up- maļiem nogriežamies no ceļa kreisajā pusē pa taciņu. Šī taciņa ir pašreizējais Vecā Jelgavas ceļa turpinājums, jo tilts pār Iecavu nopostīts 1. pasaules kara sākumā. Tieši pār šo tiltu Vanagu ģimene 1916. gadā Aleksandra Grīna "Dvēseļu putenī" vēl paspēja pārbraukt. Pēc tam te darbojies plosts, kas cēlis pāri ari pajūgus, vēlāk bijušas laivas. Tagadējais trošu tilts kājniekiem (pārbūvēts 80. gados) uzcelts pie franču-sakšu skansts - uzbēruma upes labajā krastā, pa ko ejam uz tiltu. Arī šeit "esot ievelta zelta naudas muciņa". Bet skanstis pie Iecavas upes ir vairākas: pie ietekas Lielupē, šīs, Silgraužu tuvumā, Garozā pie skolas un pie Iecavas ciema. Vislabāk ir saglabājušās Silgraužu un Garozas skanstis.