Stipri sānis pa kreisi, Kurmjos, mūrnieka ģimenē dzimusi ievērojamā aktrise Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere Dace Akmentiņa [īstajā vārdā Doroteja (Dārta) Steinbcrga; 1858-19361. Nav saglabājušās Kabatas, kur dzimis cits Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris pedagogs Krišjānis Mīlgrāvis (1882-1946), Rīgas pilsētas valdes loceklis. Viņa spalvai pieder vairāki publicistiski un literāri darbi.
Pirms nākošā krustojuma atrodas Ogļu kalns, tā šo vietu dēvē kaimiņmājās. Te ir tumšāka zeme kā citur, atrastas arī zviedru monētas. Pie krustojuma Sproģi, kas uzcelti kādreizēja smilšu kalna vietā, bet pa kreisi atrodas Zaldātu mazmājas, kur katram 25 gadus cara armijā nodienējušam zaldātam deva 0,5- 0,6 ha zemes. Vēl šo apvidu sauc jxtr Putnu kalniem2 , jo tur nekas nav audzis, bijušas tikai priedes ar kovārņu ligzdām. Māju rindas galā Tāles, kas 1993. gadā ieguva pagasta skaistākās un sakoptākās mājas godu.
Laukums aiz Sproģiem tautas atmiņā palicis kā krievu armijas raķetnieku izgāztuves vieta.
Pie nākošā krustojuma - pēdējā karā sabombardētās Grienvaldes skolas ēkas (1863) vieta. Pati skola gan darbību uzsākusi jau 1859. gadā. Tiesa, vecais ceļš vedis nedaudz pa kreisi, caur pašreizējo mežu, kur pie eglītēm, karam sākoties, aprakti skolas trauki. Te, pirms pagrieziena, redzami 14 soļus gari ēkas pamati. No krustojuma pa labi ozolu aleja, kur katrs ozols stādīts piemiņai no kādas skolu beigušas klases. Pa kreisi no alejas aug Lielais ozols (4,1 m apkārtmērā), pie kura pulcējas skolas absolventi tikšanās reizēs.
Uz R no skolas zaro cits krāšņs koks - Grinfelda skolas ozols. Grinfelds - ilggadējs skolas pārvaldnieks, zem šī ozola esot mīlējis
sēdēt, domāt un rakstīt. Bet 1937. gada bildē - skolas oficiālais nosaukums - Zālītes pagasta I sešu klašu pamatskola. Varbūt tieši šīs Zālītes skolas skolotāja ģimenē 1913. gadā dzimis LZA Goda loceklis, medicīnas doktors Nikolajs Skuja?
Ceļš pa kreisi ved uz Raņķu kapiem, kas nosaukti 1893. gadā būvēto māju vārdā. Mājas apšūtas ap 1910. gadu, senāk bijušas arī jumta istabiņas. Pa vidu ēkai iet ādere, apvalkdūmenis celts tieši uz āderu krustpunkta, tāpat ari pagrabs, kas tāpēc esot auksts arī vasarā. Blakus Ranķi-4 - uz karā nodegušās govju kūts pamatiem kopsaimniecības uzbūvētā dzīvojamā ēka.
Ranku kapiem, protams, nav nekāda sakara ar Kuldīgas rajonā atrodošos Raņķu pagastu. Centrā zvanu tornis ar uzrakstu 189(3?)9. Ticamāk, ka neskaidrais skaitlis ir 9, jo ķieģeļi te tieši tādi paši kā Raņķiem. Zvans izgatavots Rīgā, 1929. gadā. Te ari audzēkņu liktais krusts Grienvaldes pagasta skolas pirmajam skolotājam I. Riekstiņam. Ievērojams cilvēks esot bijis ari Jēkabs Plostnieks (1861-1928), taču vairāki cilvēki nezināja neko precīzāk, kā vienīgi "kaut kāds direktors". Tā nav vienīgā neskaidrība. Zināms, ka pa kreisi apglabāti čekistu nošautie cilvēki, kaut kur ari sarkanie strēlnieki. Kapu aizmugurē pa kreisi liela kapu kopa, kas jau apaugusi krūmiem. Interesanti, ka blakus augošajā priedē vēl atrodama vieta, kur kādreiz izcirsta miza un samanāmas arī kokā iecirsta krusta pēdas. Kādreiz te esot rūpīgi kopts… Tagad man neviens nezināja pateikt, kas te apbedīts. Tuvāk ieejai otra, astoņus soļus gara kapu kopa, kur tās centrā pieslieta plāksnīte ar uzrakstu "revolucionārs Pēteris Spēlmanis, 1884-1909). 1905. gadā P. Spēlmanis organizēja laukstrādnieku streiku Grienvaldes muižā. Taču iespējams, ka plāksnīte nākusi no tālākā apbedījuma ar apmali, jo tik daudzi 1905.gada revolucionāri te nevarētu būt apbedīti. Zināms, ka šajos kapos atdusas smagi ievainotais un pēc paša lūguma
nogalinātais 1905. gada notikumu dalībnieks Kārlis Rclics. Kapu aizmugurē pa kreisi var atrast ierakumu paliekas.
Par visiem Iecavas pagasta kapiem brīnišķīgas grāmatas sarakstījis pensionētais dārzkopis Ēvalds Kivilands (1930), dodot ari vēsturiskās izpētes materiālus, kapu plānus un vecākas fotogrāfijas, 2004. gadā iznākusi tās 3. daļa. Tā ir ierosme, kurai vajadzētu sekotājus visā Latvijā.
Ap 500 m tālāk uz R, vietā, kur Iecavas upe pienāk tuvāk ceļam, atrodas Āpšu kalniņš, iecienīta šo dzīvnieku mītnes vieta.
Kjot taisni no skolas vietas, pa labi starp apstrādātām teritorijām plešas apaudzis laukums - 2. pasaules karā kritušo vācu karavīru apbedījuma vieta. Tālāk tilts pār 136 km garo Iecavas upi. Kā man stāstīja dzirnavās, tai esot "nāves raksturs", jo visa Iecava "rūpējas" par tās piegānīšanu. Tagad gan ar Somijas atbalstu tiek celtas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Vēl stāsta, kad diviem dēliem esot bijis jāiet dienēt, tie tik pamatīgi pirms tam mazgājušies, ka noslīkuši. Bet tautasdziesmā teikts: Iecavniece velējās Straujnpitcs maliņā; Grievaltiete ga rā m gāja, Dievpalīgu padodama: Dievs palīdza tev, māsiņa, Ogļu maisu velējot! - Vai tu traka,grievaltiete, Tie jau mani goda svārki.
Dzejnieks Vitauts Ļūdēns Iecavītei veltī šādas rindas3 : Tek leeavīte cauri saules audiem, Caur siltiem asfaltiem un lielceļiem, Plūst leeavīte cauri vārpām, graudiem Un savu nerimtību atdod tiem [..]
Starp ceļu un Liepkalniem kādreiz atradies Grienvaldes sa- draudzīgās biedrības nams, tagad gan tur nav palicis neviens akmens. Namu varam atsaukt atmiņā, tikai skatot senu atklātni, jo tas sagrauts jau 1. pasaules kara laikā. Netālajā Lācīšu jaunsaimniecībā aug vīksna 4,5 m apkārtmērā un ailandapu riekstkoks.
Uz Z Mazajie (0,8 km), kas, tāpat kā Lācīši, celti pēc 1. pasaules kara. Savulaik te, apkārtnes pašās bagātākajās mājās, līdz 15 gadu vecumam dzīvojis vēlākais LKP 1. sekretārs (1959- 1966) Arvīds Pelše (1899-1983, Maskavā). Cilvēks, kas pēc aizbraukšanas no šejienes Petrogradā veiksmīgi iekļāvies vietē- j o spekulantu u n nozie dznieku aprindās, vēlāk kļuva vienīgais latvietis (neskaitot J. Rudzutaku 20. un 30. gados), kas PSRS sasniedza tik augstu "karjeru" - kļuva par partijas kontroles komitejas priekšēdētāju. Katram laikam pašam savs vērtējums par A. Pelši, bet viņa māte vairākkārt esot teikusi: "Ak Dievs, kādu i zdzim teni esmu ra dījus i!" Pats gan par māti, kad tā viņu pēc atgriešanās no Krievijas gribējusi satikt, teicis: "Tā ve cene man na v pazīstama! Mātes man vispār nav"4 . Blakus esošā ferma vēl Pelšes dzimtas celta. Kad pie KP CKēkas Rīgā viņa skulptūru novāca, to gribēja atvest te, taču vietējie nebija ar mieru. Tagad te dzīvo Baš- ko dzimta, dzīvojis ari jau mirušais aviācijas pulkvedis Baško no Latvijas aviācijas ģenerāļa Jēzupa Baško (1889-1946) dzimtas.