Lielajā Vācijas ostas pilsētā Hamburgā netālu no Elbas pamanīsim trīs jūrnieku baznīciņas - dāņu, zviedru un somu. Lūk, somu jūrnieku baznīciņā ar mūsdienīgu modernu interjeru, uz altāra redzams burinieka modelis. Bet Latvijā?
Jūrkalnes Sv. Jāzepa katoļu baznīcā Ventspils rajonā ir nc tikai kroņlukturi, bet tuvāk ērģelēm pat kuģa modelis. Te jāatceras nostāsts par baznīcas rašanās vēsturi. Pati pirmā baznīca šeit celta pašā jūras krastā, vietā, kur pie smilšainā stāvkrasta nikna vētra bija izmetusi krastā mastus un stūri zaudējušu kuģi. Cilvēki, kuģa korpuss un krava neesot cietusi, tāpēc kapteinis vietu nosaucis par Laimīgo kalnu (ļclixb'erg), un tikai 1925. gadā Jūrkalnc ieguva tagadējo nosaukumu.
Sī baznīciņa jau sen kā ieskalota jūrā, tagadējā ir jau trešā, kas pie tam vēl 1861. gadā ievērojami pārbūvēta. Ka tas esot patiesība, liecinot izglābtā kuģa modelis, kas karājas arī tagadējā baznīcā. Modeli izgatavojis Andrejs Sauleslcja (Saulītis) no Jūrkalnes pagasta Laiviniekiem. Tagad tam pieslēgta arī elektrība.
Arī pie Sakaslejas luterāņu baznīcas (Liepājas rajonā) griestiem redzams kuģa makets. Senatnē pa Tebras upi kuģi no jūras braukuši līdz pat Aizputei - baznīca atrodas gandrīz blakus upei. Tc, pie Tebras un Durbes satekas, bijusi arī osta, blakus Lejasmuižai saglabājusies trīsstāvīga ostas noliktavas ēka. Savulaik kāds kuģa kapteinis baznīcā lūdzis veiksmi un licis sava kuģa maketu novietot baznīcā. Deviņdesmito gadu vidū gan makets
nozagts, bet drīz vien pie upes atrasts. Kāds Pāvilostā dzīvojošs vīrs to atjaunojis un tas atkal skatāms savā vietā.
Uztverot šos maketus plašāk, jāatzīst, ka tiem vēl cita nozīme atrasties baznīcā. Te gribētos citēt pēdējo pantu no Lūcijas Caukas dzejoļa "Laiva ar baltām burām"1 :
Kungs,
ļauj manā dzīvē braukt šai laivā, -
laivā ar baltajām burām,
līdz Tavam baltās mūžības krastam.
Netālu no ērģelēm iekārtu burinieka modeli var sastapt arī mazajā Prerovas piejūras baznīcā Ziemeļvācijā.
Jūs teiksiet, tie ir tikai modeļi, bet īsts kuģis? Tādu nesolu, bet īsta, liela laiva baznīcā tiešām ir, pats savām acīm redzēju. Vācijā, Sv. Jēkaba baznīcā Lībekā blakus tornim esošajā ziemeļu kapelā ir piemiņas vieta 1957. gadā no Atlantijas nepārnāku- šajiem kuģa Pamir jūrniekiem. Te uzstādīta kuģa glābšanas laiva ar lielu, lielu caurumu vienā tās bortā. Pašas mazākās vācu pilsētiņas Arnis (ap 380 iedzīvotāju) baznīcā ir ne tikai trīs- mastu brigas modelis, bet kā gaismekļa pamatne tradicionāli izmantots kāda kuģa stūresrats.
Roņu salā (igauņu vai. Ruhnu, kas ir netulkojams vārds) pašreizējiem gandrīz 70 iedzīvotājiem ir divas baznīcas. Vecajai, 1644. gadā celtajai, kas ir vecākā koka būve Igaunijā, virs ieejas durvīm veiksmīgi novietots īsts retums - mākslinieciski
izgriezts dekors no kāda kuģa pakaļgala, kas vietējiem licies pietiekoši labs viņu dievnama izrotāšanai. Salinieku dzīvojamām mājām par rotājumu bieži izmantotas daļas no strandējušiem kuģiem - uzraksti ar
kuģa vārdu, izgriezti ornamenti. Ļoti izplatītas te bija zirgu galvas uz dēļu galiem, kas dažādības dēļ dažviet bija nomainītas ar putnu atveidojumiem.
Roņu salas baznīcas iekštelpu dekors gan nav no stran- dējuša kuģa - te atrodas koktēlnieka Johana Mertena, kurš salā uzturējies 1731. gadā, darbs. Viņa darinājumi sastopami arī Latvijas baznīcās, tikai visur tie ir bez paraksta. Šajā tālajā vietā tēlnieks uzdrošinājies atstāt piemiņai savu vārdu.
Vai domājat, ka nogrimušā prāmja "Estonia" piemiņas vietas tikai Igaunijā? Piemiņas akmens ir arī Balvos pie luterāņu baznīcas, jo ar šo prāmi uz Zviedriju atgriezās četri Vckelsongas brāļu draudzes locekļi.
Jēkabs Janševskis savā darbā "Nīca"2 par vietējiem zvejniekiem savulaik gan rakstīja: "pa lielākai daļai nodarbodamies ar zveju, cīnīdamies ar jūras briesmām un bieži paši lūkodamies nāvei acīs, viņi arī par cita dzīvību daudz nebēdā. Saķildojušies krogā vai citur, sevišķi ja galvas karstas, nereti gadās, ka vienam no cīņas varoņiem jākrīt". Piejūras baznīcu altārgleznas gan runā ko citu. Mērsragā - "Jēzus glābj Pēteri", Engurē - "Jēzus un Pēteris", Skultē - "Kristus glābj vīru, kas grimst viļņos". Par jūras briesmām un savas dzīvības saglabāšanu zvejnieks domā ari baznīcā, tas ticis ņemts vērā, ierīkojot tās interjeru.
Vēres
1 Žurnālā "Ceļa Biedrs", 1985, 6 (Kanādā).
2 Janševskis J. Latvijas novadi. 4. Nīca. Rīga, 1928.
JŪRMALCIEMS
Uzreiz varam teikr "senais Jūrmalciems", jo D no Liepājas pirmo reizi tas atzīmēts 1636. gada kartē. Zviedru laikos ap 1650. gadu ugunsgrēkā nodega ne tikai šeit uzceltais darvas ceplis, bet arī apkārtējais mežs. Pēc tam radās plūstošās smiltis, kas aizņēma 13 km garu un 1,5 km platu piekrastes daļu, tāpēc 19. gs. trīsdesmitajos gados klaušu kārtībā tika veikta smiltāja apmežošana. Tas pats vēlreiz darīts pēc 2. pasaules kara. Vēl tagad vēja spēku uzskatāmi rāda priežu slīpie stumbri, jo komponista Emiļa Mclngaiļa vārdiem runājot, vējš "cenšas šīs priedes, ja nevar lauzt, tad vismaz liekt".
Skaistākā Jūrmalciema priede, kurai dzejoli "Miķeļa Pankoka priede Jūrmalciemā"1 veltījis Māris Čaklais, atrodas pie bijušo Vcc- kupšu māju vietas. Blakus- piemiņas akmens (1986) ar tēlnieces Svetlanas Bcļinskas darināto bareljefu koktēlniekam Miķelim Pan- kokam (1894-1983, Šveicē). Viņa mājas pieminētas Imanta Ziedoņa "Kurzemītē"2 , taču vērts izlasīt Viļa Veldres grāmatā "Dzīve pie jūras"3 (1938.) VcckupŠu apciemojumam veltītās lappuses, kur toreiz "kā pie Pankoka, cepuši arī pankokus", tā gūstot labu