priekšstatu gan par M. Pankoka dzīves veidu, gan mākslu. Ļoti daudz par tēlnieku savulaik bijis rakstīts periodikā.
Miķelim Pankokam kā "šīs smilšu krantes īstam dēlam" un Veckupšiem dzejoli "Jau tuvāk kliedz vētras putni, …"4 veltījis arī Olafs Gūtmanis, kuram ciemā arī ir sava "Olafa priede", kas izskatās pēc teiksmaina mūzikas instrumenta. Tas tomēr nav vienīgais O. Gūtmaņa dzejolis par Jūrmalciemu, kas "aiz plīvurpuķēm slēpjas" ("Plīvurpuķe"5 ) un "stāv jūras krantē zem stiebru jumtiem" ("Jūrmalciems"6 ). No 1968. līdz 1970. gadam tapis neliels cikls zem kopēja nosaukuma "Pavasaris Jūrmalciemā"7 . Dzejolī "Jūrmalciema mājvārdi"8 no ciemā esošajām ap 80 mājām viņš piemin 34 māju nosaukumus, neiekļaujot gan 1900. gadā celtos Seirus, kas tagad ir viņa paša īpašumā. Šo "iztrūkumu" toties aizpilda Laimonis Vāczemnieks ar savu dzejoli "Ciemos pie Olafa Gūtmaņa"9 :
Saki, trakais jūreiemiet, kas tās tev par mājām! Jūra aprej ciemiņus, vēji gāž no kājām.
Tas tomēr nebūtu viss par šo ciemu dzejā. Ja O. Gūtmanis aprakstījis pavasari, tad Augusta Štrausa darbā "Jūrmalciemā"10 apdzejots ziemas vakars. Vēl Jūrmalciems pieminēts citos dzejoļos krājumā "Tēvu zemes gaisma", jo viņš te savulaik uzturējies, tāpat kā rakstnieks Egons Līvs. Tālab paša O. Gūtmaņa dzejolis par Šeiriem saucas "Augustam Strausam"11 - kādreiz te viņš dzīvojis. Tad dzejnieka rakstāmgalds stāvēja pret dienvidu logu, O. Gūtmanim - pret austrumu. Bet ko tad īsti nozīmē mājvārds Šeiri? Kā pašam dzejniekam vēstulē skaidrojis Ernests Kauls no Kalnišķu ciema Zvejniekiem, tas nozīmējot - atraitnis. Dzejnieks gan nav atraitnis, viņa kundze Velga Gūtmanc ir gleznotāja, kas iecienījusi pasteļa tehniku. Par Jūrmalciemu viņa saka - te ir saviļņojums no vēja, tas rada saviļņojumu arī dvēselē. To, ko Jūrmalciems izdara ar radošu cilvēku, to, tikai tur dzīvojot, var sajust.
Jūrmalciemā savulaik dzīvojusi gleznotāja Benita Bitāne, bet te gleznojuši arī rīdzinieks Andrejs Ģermānis, tukumniece Olita
Gulbe-Ģērmane, kura šejieni raksturo šādi: "Man liekas, ka nekur citur Latvijā nav tādas vietas. Šeit ir ārkārtīgi īpatnēji - klajums, vējš, kas staigā pāri un glauda zāli. Vecās koka mājiņas ir tik iederīgas šai vidē. Liels dabiskums, tikpat liels askētisms"12 . Juris Kronbergs dzejolī "Rindas ar Mekdonaldu (tā nav drukas kļūda!), Jūrmalciemu un Māti Latviju"13 teic:
Bet vakar Jūrmalciemā bij cita pasaule Tur vēja iegriba ir kāpu arhitekts Tur vēja atvēziens veido viļņu tēlus.
Mežā atrodas Virgas (vecie) kapi. Te zvanu tornis veidots no četriem baļķiem, virs kuriem jumtiņš un zvans. Te, kapsētā ar savdabīgiem koka krustiem, atrodas tēlniecisks piemineklis 1926. gadā mirušajai M. Pankoka mātei Maigai Pankoks. Paša tēlnieka veidotajā piemineklī akmenī iecirsts "Esi sveicināta, rīta saule". Ciemam pretējā pusē ir arī Pankoku kapi, tur apglabāti 1919. gadā Latvijas Brīvības cīņās kritušie Pēteris Tīds un Miķelis Vecvagars. Te redzami senas formas koka krusti, kalēja kalti krusti un liels krusts ar uzrakstu "Anna Pankok" (mirusi 1923. g.). Par šiem kapiem pierakstīta teika, ka Skaras mežā līdz kapiem līdzi nācis cilvēks, "lupatiem ģērbies", kurš pārlē- cis pār kapa žogu un tūliņ "pazudis". Taču - ņemsim vērā, ka agrāk te itin bieži jūrā bojā gājušajiem bijušas bēres bez kapa.
Uz D no ciema pie Mietraga esot septiņi pakalni. Te jāatceras, ka Stokholmā 1644. gadā izdotajā Johanna Monsona jūras grāmatā minēta apdzīvota vieta Sevenbergcn, arī Sibenberg.
Taču jau 18. gs. kartēs Septiņ- kalne (tulkojumā) kartēs jau vairs nav atrodama, domājams, to apputinājušas ceļojošo kāpu smiltis. "Starp Jūrmalciemu un Mictragu", kas atkal ir O. Gūtmaņa dzejoļa virsraksts14 , atrodas viena no Latvijas augstākajām kāpām - Ķupu kalns (34 m). Vārds
"klips" nozīmējot to pašu, ko "strups". Jēkabs Janševskis grāmatā "Mežvidu ļaudis" min teiku1S , ka tur agrāk varēts debesīs uzkāpt. To izdarījis kāds zemnieks ar sievu. Par to, ka tas piedzēries un "nav pratis debesīs uzvesties, bet dauzījies un delverējies apkārt pa malu malām", Dievs nosviedis abus zemē un "pastūmis debesis ir tālāk, ir pabīdījis tās augstāk". Cita teika min te laupītāju "muižu". Kalns ir vietējas nozīmes dabas piemineklis, padomju laikā atradies Baltijas kara apgabala pārziņā. No kalna paveras labs skats uz Jūrmalciemu, ko savā darbā "Velnakaula dvīņi'"6 tēlojis arī E. Līvs, dēvējot to par Vējgala ciemu.
Ciemā mājas novietotas samērā izklaidus, koku diezgan maz, vējam ir kur ieskrieties. Viegli pamanāmas Klajumu vējdzirnavas. Blakus bijušajām staba tipa vējdzirnavām (darbojušās no 1930. līdz 1937. gadam) uzceltas pašreiz redzamās, kas ar elektromotoru darbinātas no 1940. līdz 1978. gadam, tā arī spārnus tām nekad nepielika. Kopš 1999. gada pēc arhitektes Agitas Lieģes projekta tās tiek atjaunotas par Oksfordā (Anglijā) dzimušā Pola Veldona līdzekļiem.
Tuvumā baptistu baznīca; draudze ciemā dibināta 1933. gadā. Vairāk uz Z pusi luterāņu baznīca, celta 1833. gadā. Starp abām celtnēm Ievas - kādreizējās skolas ēka.
Ziemeļu pusē Jūrmaļi (1882) - dzīvojamā māja gan divreiz pārbūvēta, apmūrējot ar ķieģeļiem, par 25 cm paceļot griestus. Tagad ēkā tiek uzņemti arī ārzemju ceļotāji. Jāpiebilst, ka 1935. gadā, braukdams uz Nīcas pagasta zemnieku svētkiem, te viesojies K. Ulmanis, kas tikko piedzimušajam
pašreizējam māju saimniekam Jānim Jūrmalim pabāzis zem spilvena pieclatnieku, vēlāk atsūtot vēl simtnieku.
Jūrmalciems paliks atmiņā, jo atšķiras no citiem Liepājas rajona piekrastes ciemiem. Ja tas ieinteresējis, rajona laikrakstā "Kursas Laiks" daudzos turpinājumos savulaik publicēta O. Gūt- maņa "Jūrmalciema dienasgrāmata"17 , iznākusi ari viņa prozas grāmata par Jūrmalciemu18 .