Vēres
1 Čaklais M. Labrīt, Heraklīt! Rīga, 1989.
2 Ziedonis I. Kurzemīte. Rīga, 1947, 2., 293. lpp.
3 Veldre V. Dzīve pie jūras. 1. No Nidas ciema līdz Kolkai. Rīga, 1938, 43.-47. lpp.
4 Gūtmanis O. Atgriešanās ceļš. Rīga, 1981.
5 Gūtmanis O. Godavāru. Liepāja, 1996.
6 Krājumā "Dzejas diena". Rīga, 1987.
7 Gūtmanis O. Zilā glūda. Rīga, 1972.
8 Laikrakstā "Literatūra un Māksla", 1988, 1.
9 Vaczemnieks L. Atsaukšanās. Rīga, 1989.
10 Strauss A. Tēvu zemes gaisma. Rīga, 1984.
11 Žurnālā "Karogs", 1992,11.
12 Laikrakstā "Kursas Laiks", 1997,23. aug.
13 Laikrakstā "Literatūra un Māksla Latvijā", 2001,26. jūl.
14 Laikrakstā "Skolotāju Avīze", 1987,2.
15 Janševskis J. Mežvidu ļaudis. Rīga, 1929.
16 Līvs E. Velnakaula dvīņi. Rīga, 1966.
17 Laikrakstā "Kursas Laiks", 1992,12. nov.-1993, 5. janv.
18 Gūtmanis (). Jūrmalciems. Liepāja, 2001.
NELAID SKURSTENI MEZA..
Šāds novēlējums nebūt nav dzirdēts no kāda psihiatriskās slimnīcas pacienta, kā pirmajā brīdī varētu likties. Tā neievērošana var dārgi maksāt, kā to norāda rakstnieks Vilis Veldre1 : ja Jūrkalnes zvejnieks brauc ar laivu uz Caurumu, kas ir 8 asu (17 m) dziļa zvejvieta, tad "skatās pēc Sakas brūža skursteņa, lai tas ieietu divos Labraga kokos. Nekad nedrīkst laist skursteni mežā, jo tad ir akmeņi 1111 var saplēst vadu. Ne vienam vien zvejniekam akmeņos notrūkušas virves un vadiņš palicis jūrā ar visām plekstēm". Padomājiet -jūrā taču nav orientieru, mazajām zvejas laivām tie bija jāmeklē krastā. Arī attālumus bieži nākas mērīt pēc airēšanas ilguma, bet zvejvietām bija visiem saprotami nosaukumi: Muižas kalva, Aplociņš, Aizkalva un citi. Laikiem mainoties, lietojot jau lielākus zvejas kuģus, mainījās arī zvejvie- tu nosaukumi. Mazāk poētisks ir Pohmcļplacis pie Ventspils, kas atradās vistuvāk jūras vārtiem, tikai 45 minūšu brauciena. Kā atzīmē Benita Laumane2 , uz turieni vīri parasti brauca, kad ir paģiras, kad kapteinim slikta dūša un slinkums tālāk braukt.
Savi nosaukumi ari krasta līcīšiem, ragiem. Tā Vitrupē pie Kut- kāju mājām ir akmeņains sēklis Kutkāja. Bet 200 111 attālumā no Kutkāju raga mežā ir neparasti šķautnains akmens, kas interesants ari tāpēc, ka tā garums divreiz pārsniedz platumu. Latviešu tautasdziesmās sastopams nosaukums "jūras kāja", kas lietots līča nozīmē, izloksnēs vārds "kāja" bieži lietots kā šaura zemes daļa, kas iestiepjas jūrā vai cirur. Bet kas ir Starpkājar Tāda atrodas Rojā un ir apmēram 300 m plata zvejvieta, kurai abās pusēs akmens sēkli.
Cilvēks jūrā varētu orientēties pēc piekrastes baznīcām, Mērsragā ir savs "Baznīcas sausums". Bet Ziemupes baznīcai vispār nav torņa, jo bija būtiski ierobežota augstu 1111 maldinošu orientieru būve kuģu ceļu tuvumā. Vērgales novadpētnieks Alfrēds Šnipke par šo
baznīcu stāsta3 , ka kādreiz bija īpašs peļņas veids - kurināt tumsā ugunis, lai burinieki nāk krastā, tad apkalpe iznīcināta un laupītāji tikuši pie mantas. Populāri esot bijis kurināt uguni baznīcu torņos, lai to nepieļautu Ziemupes baznīca palikusi bez torņa. 1748. gadā celtais dievnams tagad no Rundāles pils muzeja atguvis altāri un kanceli, kuri vēl senāki - no 1684. gada. Engures jūrskolai ir bijis tornis, ko, sākoties 1. pasaules karam, vācieši nogāza, lai no jūras to neredzētu.
Katram nosaukumam jau ir kas pamatā - asociācija, kāds notikums. Sārnatē - Monopola baņķis, kur butes sarodas tikai saulei lecot un pazūd saulei rietot, kad arī šņabja bode (monopols) aizvēra savas durvis (19. gs. beigās). Kalifornija ir tepat pie Ventspils - kāds jūrnieks, daudz braukājis pa pasauli, sacījis, ka tās zivju bagātība viņam atgādina Kaliforniju. Ret tuvumā - Miroņu pagrabs, kur ar vadiņiem izvelk cilvēku kaulus no kāda kara laikā nogrimuša vācu kaujas kuģa. Ja zvejvietas nosaukumā iekļauta "rāva", tad saprotams, ka vieta akmeņaina. Carnikavā ir Bazaņurga - zvejas placis iepretī mazas upītes ietekai.
Starp citu, iedomāsimies, ka kāds, neveiksmīgs burātājs galīgi nomaldījies izkļūst krastā. Bet uz kuru pusi Rīga? Kauns taču prasīt. Tad vislabākā izeja 110 situācijas ir pavaicāt: "kā sauc šo strautiņu?" Jo - R-Vidzemē strauta nosaukumā būs vārdiņš "urga", bet Kurzemes piejūrā to sauks par "valku". U11 skaidrība klāt. Kaut gan - Upesgrīvā jūrā ietek upe, ko tās 28 kilometros paspēj dēvēt 12 dažādos nosaukumos: Sārcenes upe, Laidzes upe, Sārājupe, Silenes upe, Lāčupe, Sniķcrupe, Kalējupe, Dārtes upe, Mucupe, Jo- zupe, Uguņupe un lejtecē - Grīva. Jaunajai paaudzei Sniķcrupe
var izraisīt saldas konfekšgaršas izjūtas, bet te ir jāpaskaidro, ka par sniķeriem kādreiz sauca galdniekus, kas specializējušies zārku izgatavošanā.
Uz Z 110 Liepājas atrodas Šķēde. Tā ir viena no trim Latvijas Šķēdēm. Vēl viena Šķēde ir Talsu tuvumā un
trešā atrodas Saldus rajona Z daļā. Nosaukums varētu būt radies no latviskās šķedenes (skaida), bet ticamāk, ka te varētu būt lejasvācu vārda "robeža" ietekme.
Ja Mclnsila nosaukumu prasīsim kādam vīram ar palieliem, teiksim 47. izmēra apaviem, saņemsim atbildi Mustanum. Un pareizi vien būs - tas ir šīs vietas lībiskais nosaukums. Tikai lībiešu, kas vienmēr liela auguma, paliek arvien mazāk, un viņiem pašiem arvien retāk iznāk savā starpā parunāt lībiski.