Nav īstas skaidrības, vai K. Dinsbcrgs ērģeles tikai iemēģinājis un tad parakstījies, bet varbūt ari pats gatavojis: viņa brālis Ansis Dinsbcrgs 1859. gadā uzbūvējis Dundagas baznīcas ērģeles. Vēl viens no brāļiem Dinsbcrgiem - Irlavas skolotāju semināru
beigušais Krišjānis Dinsbcrgs par saviem līdzekļiem 1870. gadā atvēris un uzturējis Užavā jūrskolu. Tagad no Nikužu mājām (Bezmēru māju tuvumā), kur tā darbojās, redzamas tikai niecīgas paliekas, tās atrodas pa kreisi no ceļa, kas ved uz jūru pie Užavas upes grīvas. Piekrastes kāpās sastopama ļoti reta augu suga - jūrmalas zil- podze. Neparasti te arī ir aizkāpu veidojumi - klaji platoveida smilšu-oļu lauki, uz kuriem vietām parastā kāpu veģetācija.
Četru km attālumā uz dienvidiem no grīvas 31 m augstā kāpā atrodas Užavas bāka - tik augstā krastā Latvijā nav nevienas citas bākas. Jūras piekrasti no Užavas grīvas uz dienvidiem vēl aiz bākas aizņem Užavas dabas liegums. Bāka celta 1925. gadā (sākotnējā, 1. pasaules karā sagrautā bāka celta 1879. g.). Neparasti, ka tieši blakus 28 m augstajam mūra tornim atrodas arī uzrauga dzīvojamās telpas. Bāku divreiz gleznojis Jēkabs Bīne 1926. gadā un divus gadus vēlāk mēnesnīcā.
Mežā 500 m ziemeļos no bākas atrodas Kapteiņa kalniņš ar tvaikoņa "Gaisma" kapteiņa Nikolaja Dūves (1903-1941) kapu. 22. jūnija naktī, kad sākās karš, kuģis ar kokmateriāliem bija ceļā uz Vāciju. Pīkst. 3.45 Gotlandes tuvumā tas tika apšaudīts no vācu torpēdkuteriem un pusstundu vēlāk nogrima. Ievainotais kapteinis mira laivā, kuru komanda gandrīz pusotru diennakti airēja uz Kurzemes krastiem. Uz kapa tika atstāti divi sakrustoti airi.
Vilis Veldre savā grāmatā "Dzīve pie jūras"2 raksta: "Uzkāpiet Užavas bākā un paskataities uz dienvidiem, kur pie Tcņņara- ga ir klajums meža vidū. Senos laikos tur esot bijis ciems. Un stāsta, ka Užavas upe tad ietecējuši jūrā pie šī ciema. Tagad upe
sastopas ar jūru vairākus kilometrus ziemeļos. Pavaicājiet Užavai, kāpēc viņa bijusi tik nepastāvīga? Lai viņa teiktu, ko teikdama, taču senais ciems pie Teņņaraga vairs neradīsies. Tur palikusi tikai Teņņu kapsēta". Raga nosaukums radies no personvārda "Tenis".'
Tiešām, paskatieties kartē, cik kilometrus, piemēram, Irbes upe tek gandrīz paralēli jūras krastam! Un arī Saulkrastos Pē- terupe pagājušā gadsimta sākumā ietecējuši jūrā gandrīz kilometru uz ziemeļiem. Uzmanīgi apskatīsim ari neliela valka ieteku jūrā. Tieši jūras straumes pakāpeniski no vienas puses veicina aizsērēšanu un tā upe palēnām ceļo. Te gan jāpiebilst, ja citur Kurzemē ar vārdu "valks" saprot nelielu strautu, tad Užavas pagastā tas ir neliela pļaviņa mitrā vietā mežā.
Pie luterāņu baznīcas otrpus ceļam vēl viena bijusī skola, tas ir 1900. gadā celtais skolas nams (pašreizējā celta 1964. g.). Herberta Dorbcs romāns "Tikai labu"3 veltīts rakstnieka brāļa - Užavas skolotāja Friča Dorbes piemiņai. Grāmatā gan Užava saucas Palga. Tas ir mazliet dīvaini, jo otrpus Ventai, pie Zlēkām, tiešām atrodas bij. Palgu pusmuiža. Citas vietas romānā nosauktas ar īstajiem vārdiem. Rakstnieks vasarās daudz palīdzējis brālim lauku darbos. '
Aiz tautas nama upes krastā pie mehāniskajām darbnīcām atrodas 1836. gadā atklātie senkapi. Šai vietā 1616. gadā uzcelta pirmā baznīca Užavā. Vairākkārtīgos izrakumos te iegūtas 10.-15. gs. senlietas, tai skaitā arī skandināviskā t. s. bruņurupuča sakta.
No šosejas pa kreisi Ratniekos parasta elektrības līnijas staba atbalstam izmantots sens burinieka bloks. Tālāk pie Robežniekiem netālu no upes labā krasta auga upurliepa, saukta par Elku liepu. Tās caurajā dobumā savulaik mesti naudas gabali, spraustas vārpas. Ja cilvēkam radās kāda kaite, tad vainīgo vietu saberzējuši ar lupatiņu, ko pēc tam pakāra liepas
zaros, un liepa vainu noņēmusi. Kaut kam noderējušas ari kokā sadzītas naglas. Bet no pašas liepas gan neko nedrīkstējuši ņemt. Kādreiz kāds vīrs ar vezumu nevarējis tikt pāri atku- sušam grāvim un no liepas nocirtis trīs zarus. Otrā rītā, mežā malku cirsdams, nocirtis sev trīs pirkstus4 . Citreiz, Užavas upi regulējot, ievajadzējies koku, nozāģējuši dažus zarus. Drīz pēc tam viens no zāģētājiem miris. Deviņdesmito gadu vidū rudens vētrā koks nolūza.
Vēlāk tālāk bijušo Jānieku tuvumā arī milzīgs divstumbru osis 5,6 m apkārtmērā, kas šobrīd uzskatāms par visdi žāko Latvijā. Bijušo māju A pusē guļ 1,5 m augsts akmens, kura virspusē iecirsts bļodveida padziļinājums. Iespējams, ka meliorācijas darbu laikā tas pārbīdīts no citas vietas.
Var ieteikt doties Liepājas virzienā līdz šosejas 13. kilometram, kur Smītos saglabājusies interesanta 19. gs. klēts. Virs šīs garās celtnes durvīm redzami stenderē iecirsti tīri ģeometriski veidoli, kā arī augu motīvu, ornamenti. Šādi rotājumi redzēti tikai vietumis Ventspils rajonā. Turpat blakus 1930. gadā pavisam citādi būvēta kūts, ar apmetumā veidotu stūru rustojumu un citām dekoratīvi noformētām daļām.
Vēres
1 Veitners J. Dziesmas gramofonam ar tauri. Rīga, 1975.
2 Veldre V. Dzīve pie jūras. 1. No Nidas ciema līdz Kolkai. Rīga, 1938.
3 Dorbe H. Tikai labu. Rīga, 1972.
4 LFK856, 103.
PAR KAZIŅMEŽU UN ČIRKSTOŠO PAVADONI LIDZ UPĪTEI
Kas pats jau nav zinājis kādu variantu par to, kā cēlies nosaukums "Kolka", to droši vien būs lasījis grāmatā "Latviešu tautas teikas."1 Tam, protams, nebūs noslēpums arī tas, ka Kol- kasrags cēlies 110 Stiebrukalna (atrodas pie Nevejas-Mazirbcs ceļa) smiltīm, ko izbēris skrejošais Velns2 vai arī Velna māte3 . Protams, akmeņi nesti, lai pār jūru uztaisītu tiltu, pie kam kā viena no šī ceļa sākuma vietām minēta (pēc E. Dārziņa pieraksta) "Irves upes ieteka". Ceļa gals bija domāts vai nu Sāmsala4 , vai Roņu sala5 , vai pat Zviedrija6 .