Taču mūsu piekrastei veltītas arī grāmatās vēl nepublicētas teikas. Vispirms, ko 1962. gadā stāstījusi 1904. gadā dzimusī Olga Rozenfelde. Jāpiebilst, lai gan šis uzvārds ļoti izplatīts tieši Kolkā, viņa dzīvojusi Dundagā un pat Kijevā. Sī uzvārda izplatību pamanījis Jānis Melbārzdis, kas raksta7 : "Izrādās, ka Rozen- felds ir Kolkā visizplatītākais uzvārds. Neviens nezināja, kad te ieradies pirmais Rozenfelds. Tas bija ļoti sen. Un Rozenfeldi sevi uzskata par dzimtiem kolceniekicm. Tiesa, savā starpā radi viņi neesot, bet satiekot tīri labi, vismaz tā viņi paši apgalvo [..]". O. Rozenfelde stāstījusi, ka pie Koražu priedes katru cilvēku sagaidot circenītis un pavadot līdz Koražu upītei kur pazūdot. Pa ceļam visu laiku sakot "Čirr…, čirr…". Kur tad atrodas šī upīte un priede?
Ne "Latvijas PSR ūdensteču nosaukumos"8 , ne "Latvijas upju" sarakstā9 šī nosaukuma nav. Tur uz līča pusi 110 Kolkasraga redzam Rokstvalku, Otrvalku, Trešvalku, Oņķupvalku, Zēņval- ku, Sedumvalku, Timatejupi, Aizklāņu upi… Tālāk turpināt nav vērts, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais Edgars Hausmanis man 1990. gadā stāstīja, ka tai jābūt kaut kur starp Kolku un Ušiem, tikai neesot atrasta. Maz palīdz arī piebilde, ka Koražu priede atrodas uz Koražu kāpas. Senlaikos bijušas mājas un baznīca. Tas esot tur, kur aiz Ušiem ceļa malā jūras pusē augot divi bērzi. Tagad (1962) esot tikai smilšu kāpa, apaugusi ar priedēm.
Korešu mājas ir minētas vecās kartēs un vecākās paaudzes cilvēki paši klausījušies circenīša dziesmu un zina parādīt Kore- žu priedi, Korešu taku un Korešu upīti (drīzāk gan strautu). Kartē Z no Ušiem tādu te ka biezs. Circenītis savu dziesmu esot sācis pēc tam, kad kuplajos Korešu priedes zaros esot pakāries kāds cilvēks. Ceļa gājēju tas pavadot tikai no Kolkas Ušu virzienā tieši pa jūras krastu no priedes līdz upītei, tikai naktī no saules rieta līdz saules lēktam, Gundars Bertholds šo priedi sameklējis, tautā to saucot par kuplo priedi. Tās apkārtmērs ir 2,60 m. Kāpa gan apaugusi ar priedēm un paslēpusies aiz piekrastes alksnāja. Taka esot labāk sazīmējama no purva puses.
No Velna mātes nestajām smiltīm viens klēpis izšļucis un tā radies kalns Mustamačauka10 . Tas atrodas ap 1 km no Kolkas ceļa pagrieziena uz Vaidēs pusi. Šo teiku 1930. gadā pierakstījis Edvards Lorencs Dundagas pagasta Tammaņos. 1990. gadā Edgars Hausmanis stāstījis: "Jaunroču māju saimnieks Janbcrgs dūšā braucis no Kolkas uz mājām pa jūrmalu, pa liedagu. Zirgs nogriezies ātrāk pa kreisi un nokļuvis Mustamačaukas žāklī un tālāk netiek. Bijis jāgaida rīts, līdz tiek skaidrībā"11 . Par Jaun- ročiem vēl jāpiebilst, ka tur dzimusi Valmieras teātra aktrise Zigrīda Mūrniece. Bet pie Vecroču mājām (nav saglabājušās) ir Vecročupe, kas tek cauri Vaidēs dīķim un ietek jūrā apmēram 300 m no Vecroču māju vietas. Šī upe ir pieminēta jau iepriekš nosauktajos izdevumos. Pie Vecroču mājām bijušas pāri laipas. Pagājušā gadsimta sākumā trīs vīri tc gājuši pāri, līdz viens no viņiem, Liedans, pamanījis, ka blakus iet kāda ļoti resna sieviete. Viņš ļoti izbijies, kur tāda varēja rasties, un ievaidējies "vai!". Tad sadzirdējis skaļu šķindoņu, sieviete pazudusi, iesaukdamās: "Ilgi šeit esmu gulējusi, un vēl man jāguļ daudzus gadus!" Tad bailes pārņēmušas visus. Šo nostāstu no sava brālēna sievas Augustes pierakstījis lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds (1910-1993). Par vīru, kas pēkšņi pieķēries ratiem starp Sīkragu un Mazirbi, stāsta cita teika12 , tikai tur teikti vārdi: "100 gadu esmu gulējis, vēl 100 gadus gulēšu!". Balts spoks esot redzēts arī pie Sīkraga kapiem13 .
Pie Jaunstamstu mājām 1915. gadā sadursmē starp krieviem un vāciešiem krituši 17 vācieši un 2 krievi, to savā 1933. gada
manuskriptā aprakstījis Fricis īvnieks no Dundagas pagasta valdes. Pagasta iedzīvotājiem kara laikā 24 stundu laikā bija jāizvācas no 10 km platas piejūras joslas (ari Dūmeles un Vīdāles), un tic atgriezās mājās tikai 1918. gadā.
Saunagā kādam vīram ratos ielēkusi cūka un, braucot pār valku, izlēkusi, teikdama: "Simtus gadus te esmu gulējusi f..j" (tālāk kā iepriekš).14
Par Košragu ārzemnieki saka, ka te tāda smilts, kāda redzēta tikai Tunisijā! Vecos laikos Košragā Grietai Skadiņš parādījies sapnī, ka viņu pagrabā "esot zem vienu lielu kluci zelta nauda divos podos". Kad nu pēc kara šo naudu meklējuši, tad to vācieši jau bija paņēmuši. Atrada tikai dažus naudas gabalus un bedres, kur nauda bija izrakta (pierakstīts 1930.-1931. g.)15 . Bet Otīlija Brein- kopa 1930. gadā stāstījusi, ka pie "Kūkiņ māju piedarba ir bijuši senos laikos kapi un vēl tagad tur esot miroņu kauli"16 . Te jāpiebilst, ka tagad Kūkiņas saucas Anduļi (cerams, ka ne tāpēc, ka Allažos Rīgas rajonā ir citas Kūkiņu mājas). "Miroņlauks" atrodas Pitragā pie Randu mājas. Šis nosaukums radies "kad Mazirbē nebija baznīcas, kad Kolkā jūrā nebija bāka", tātad jau pirms 1868. gada. Tad "kuģi gāja bojā un miroņus apraka tur"17 , tā stāstījis Augusts Freibergs Kurgatos 1990. gadā. Starp citu, 1935. gadā celtajā pašreizējā Kurgatu dzīvojamā ēkā 1940. gadā dzīvojis gleznotājs Uga Skulme, toreiz ar vienpadsmit ar pusi gadu veco dēlu Jurģi Skulmi, kas tagad ari pazīstams gleznotājs.
O. Brcinkopa arī stāstījusi: "Reiz Mazirbē pa Kaziņmežu braukuši divi vīri un uz ceļa ieraudzījuši cilvēkus bez galvām
skrienot mežā un citi atkal stāvējuši uz ceļa priekšā un visādi mēdījušies".