Savulaik Kaltene bija slavena ar savām mastu priedēm - priedēm ar slaidiem stumbriem. Sendāņu valodā "kal" nozīmē kails, bet "tcn"- stumbrs. Vietējie iedzīvotāji gan vārda izcelsmi skaidro ar žūšanu, t. i. kalšanu. Un Kaltenē tiešām līst retāk nekā Rojā, Mērsragā vai Vandzenē.
Ja nu tomēr Kaltenes vārds pazīstams, tad droši vien daudzi tur vēl nav bijuši - kā nekā gadu desmitiem tur atradās "pierobežas zona" ar visām tās apmeklēšanas problēmām. Varbūt aizbrauksim tagad? Skatāmā tur tik daudz, ka labāk sākt ar vienu galu, tālāko no Rīgas.
Tur, kur šoseja Kaltenes Z galā pagriežas pa kreisi, atrodas neliela autostāvvieta. Šeit šoseja vistuvāk pienāk jūrai. Akmeņainā piekraste ir neaizmirstama. Tā piesaistījusi gleznotāja Arvīda Straujas uzmanību, savus akvareļus te gleznojis arī Varaidotis Galviņš. Akmeņu krāvumi un bruģi veidojušies, kad jūra no akmeņiem un oļiem bagātās morēnas aizskalojusi prom smalkās daļiņas. Akmeņainās ainavas veidošanā piedalījies jūras ledus, kas virzoties uz krastu, reizēm iznes malā pat lielus akmeņus. Tagad šie akmeņi aptur krasta izskalošanu, ja tie tiktu aizvākti, piekraste viļņu ietekmē mainītos. No Latvijas 499 km garās jūras piekrastes vairāk nekā 120 km garumā vētrās notiek aktīva krasta noskalošana, tiek zaudēta Latvijas teritorija, galvenokārt meži. Vidējais pamatkrasta atkāpšanās ātrums ir 1-2 m gadā, bet uz zemesragiem dažkārt pat 10-30 m gadā. Tiesa, citos piekrastes posmos smiltis uzkrājas (piemēram, Liepājā pēc ostas kanāla izrakšanas 1703. gadā teritorija D no mola pieaugusi par apmēram puskilometru), un vietām aizsērē arī ostu teritorija. Šos procesus Latvijā (ari Kaspijas un Azovas jūrā) daudz pētījis Roberts Knaps (1898-1990), kas pats dzimis pie jūras, Duntes Erlauskās.
Pavērosim lielo koku dzīvīgumu šajā jūras piekrastē. Tie spītīgi aug smiltīs, pat tuvu ūdenim. Akmeņu krāvums veidojas netikai krastā, tas turpinās arī zem ūdens. Šādi plaši akmeņu sēkļi bīstami kuģu kustībai, taču koncentrē zivis. Zvejnieki sen izzinājuši jūras grunts sastāva īpatnības un attiecīgo ekoloģisko vidi, kur uzturas dažādu sugu zivis. Vēl vairāku kilometru attālumā no jūras sastopami lieli laukakmeņu krāvumi - Velna kal- vas, kas būtībā ir Labradoras tipa morēnas. Jāatzīmē, ka netālu uz Rojas pusi, pie Caunu mājām, jūrmalā aug trīs skaistas priedes, kuru apkārtmērs 3,5; 3,4 un 3,4 m.
Kaut kur piekrastē atrodas aizmirstas kapu kopiņas, kur apglabāti divi no jūras izskaloti angļu jūrnieki. Par to vēsta savulaik Valsts Talsu vidusskolā pierakstītais nostāsts2 , kura beigas citēšu pilnībā: "Šo kapu tuvumā dziļš miers, tikai vētras naktīs, kad jūra kā ievainota lauva' raustās briesmīgās elsās un ūdens šļakatas augstu lec pret aukstajām kāpām, iz kapiem tad ceļas mirušo gari. Viņi iet pie jūras, sauc un māj savus biedrus, kas reizē ar viņiem atraduši galu aukstajos ūdeņos. Ilgi tur viņi stāv pie jūras kājām, gaida un māj, bet pēdīgi kā ēnas iet atpakaļ, uz saviem kapiem, lai gaidītu jaunu vētras nakti un sauktu biedrus". Otrpus šosejai koku par- kvcida stādījumos Ilmati - bijusī Lubezeres barona vasarnīca. Māj- vārds lībiešu valodā varētu nozīmēt - "vieta, kur dzīvo burves". Pie Ilmatiem savulaik uzbūvēti 6 burinieki.
No autostāvvietas ceļojumu labāk turpināt kājām. Pēc apmēram 500 m nonākam pie Caurnāšiem, kur bijusi enkurvieta malkas un baļķu iekraušanai kuģos, kas pazīstama jau 110 19. gadsimta. Tagad gan te izskatās citādāk - kad 1959. gadā būvēja šoseju (vecais ceļš gāja gar mājām), nebija grūti sarunāt, lai pie viena tiktu izveidota neliela osta tuvāko māju vajadzībām. Šo Caurnāšu sedumu viegli pamanīt - divas akmens krāvuma rindas iestiepjas jūrā. Sedums izmantots apmēram līdz 1970. gadam. Jūrā lielākais ir Lunku akmens. Bet vai cilvēki vairs atceras citus apkaimes topo- nīmus: Teļaploku, Vidstarpu, Ļopu alksni, Piedraba lauku 1111 citus? Aitaploka vietā gan tagad jau jūra. Pie Caurnāšu mājām saglabājusies 19. gs. klētiņa, interesanta ari nelielā kūpinātava. Bet Caurnāšu šķūnis, kas atrodas otrpus šosejai, mainījis gan saimnieku, gan izskatu - tagad grafiķis Vasilijs Šclkovs tur iekārtojis mākslinieka darbnīcu. 90. gados viņš pievērsies eļļas glezniecībai, radījis ciklu "Kaltenes jūrmala". Uz Rīgas pusi, šosejas pretējā pusē, atrodas Kalniņi, kuru dzīvojamā māja saglabājusies no 1812. gada, bet klēts celta 1904. gadā.
Blakus Caurnāšiem atrodas Mandaugas (1999), kur darbojas viesu nams "Vanaturs". Vairākums jau zinās igauņu vārdu vana - vecs, un nosaukuma galotne jau "ož" pēc tūrisma. Bet šoreiz tas nav "Vecais tūrists", te izvēlēts nosaukums no armēņu mitoloģijas. Vanaturs ir Jaunā gada dievība, kas saistīta ar auglības kultu un tulkojumā nozīmē "pajumtes devējs". Bez mitekļa te var izīrēt ari parasto velosipēdu vai ūdens motociklu, piedalīties zvejā vai izbraucienā ar laivu.
Ari pie Pindaru mājām vecais ceļš iet gandrīz pa pašu jūras krastu. Bet par Pindaricm jārunā atsevišķi. Te dzimusi dzejniece
Marta Dakne (1900-1977), kas līdz 1940. gadam izmantoja pseidonīmu Guna. Šajā laikā viņas darbi publicēti galvenokārt baptistu periodikā, bet garais stāsts "Kvēlojošās ogles" 1938. gadā izdots atsevišķā grāmatā. Pēckara gados viņas dzejoļu kopas publicētas ASV izdotajos krājumos un "Dziesmu grāmatā baptistu draudzēm" (1978). Dzejniece apglabāta Rīgā, I Meža kapos. Iepretī mājām krastā neliels zemesrags, saukts par Pindaru ragu.
Vairāki palieli jūrakmeņi redzami ūdenī pie Grantiņu un Kiļļu mājām. Seklie ūdeņi jūrā ir nozīmīga ūdensputnu uzturēšanās vieta, vasarās te novērojami vairāki simti neligzdojušo paugurknābja gulbju.