Esam nonākuši pie Maizītēm (1839). Šo māju, kur vienu- laik bijis pat veikals un skola, vārdā nosaukts pat kuģis - "Mai- sit", kas 1911. gadā uzbūvēts pie šīm mājām un 1924. gadā strandējis Botnijas līcī. Tas gan ir pēdējais šeit būvētais burinieks, pavisam te tapuši apmēram piecpadsmit Štālu dzimtai piederošu kuģu. Maizītēs Štālu dzimta dzīvojusi jau no 1839. gada. Kā 1983. gadā man stāstīja kuģu būves aculiecinieks Eduards Štāls (1895-1987), parasti būvēts viens kuģis, pie kura strādājuši ap 10 cilvēku. Ziemā saveda būvmateriālus (aiz Rojas upes speciāli meklēja līkas priedes, pa jūras ledu veda šurp), rudenī uz augšu sacēla kāres (brangas), pavasari apkārt locīja blankas un "taisīja gatavu". Zēģeles gādāja Rīgā, firmas "Štrauss un Krūmiņš" enkurus veda no Zaķusalas, citām mazākām lietām kalējs atradās tepat tuvumā. Pēc Jāņiem, kad "smukāks laiks", dzina jūrā iekšā. Tas tika darīts pa renēm, iesmērētām ar liellopu taukiem. Tolaik šampanieša pudeli nevajadzēja - izbrūvēja alu un cēla
galdā rīsu biezputru ar rozīnēm. Kuģi brauca arī uz Āfriku (Ka- sablanku) vai "tepat tuvumā" - uz Spāniju un Portugāli. Šeit nebija vienīgā kuģu būves vieta Kaltenē, uz Rojas pusi tuvākā atradās Caurnāšos.
Maizīšu māju 1986. gadā gleznojusi Ruta Bērzkalne.
Sorento uzceltas vietā, kur bijusi baptistu baznīca, tā sagrauta 2. pasaules kara laikā. Tās sienā bija izšauts milzīgs caurums.
Nākamās mājas atšķiras ne tikai pēc izskata, bet arī pēc "pa- domiskā" nosaukuma - Kosmonauti. Tās ir kādreizējā mazināja Stāli, kas atradās uz Maizīšu māju zemes, kādu laiku tās vēl sauca par Baložiem.
Pa kreisi drīz atkal redzama lielāka ēka - bijusī Nogales barona Nolkena vasarnīca, celta 1899. gadā, taču vairākkārt pārbūvēta. Arī tās loma mainījusies - no 1926. gada te atradās pamatskola, pēckara gados - klubs, tagad atkal sākumskola. Naktīs te grāvī spīdot uguns, jo tur nošauti vācu karavīri3 . Tepat tuvumā atrodas Vīnkalnu viesu māja, kur var nokļūt ar firmas "Lauku ceļotājs" starpniecību.
Nepaiesim garām Burtiņiem, kas ir pagara ēka ar verandu un lieveni otrā pusē. Aiz dzīvojamās mājas stallis (1889), ceļa pusē tam cūku stallis ar trim ieejām. Ceļa tuvumā saglabājusies zivju klētiņa ar aku, kas bija domāta zivju uzglabāšanai un apstrādāšanai. Meistars Mārtiņš Morgenštcrns 1906. gadā te uzbūvēja burinieku a Zenson"Censonis". Pie mājām filmēti skati Arvīda Krieva filmai "Sižeta pagrieziens". Uzkalniņā blakus pagrabam 2. pasaules kara laikā bija ebreju geto, savs geto bija arī Rojā.
Aiz Upītēm 12 km garais Zulniekvalks, dažkārt saukts arī par Kalēj valku. Vidzemes piekrastē mazās upītes sauc par urgām, bet Kurzemē par val- kiem. Kāpēc Ka- lējvalks? Izrādās, tūlīt aiz valka, Smilgās atradusies kuģu kalēju darbnīca (nojaukta pirms apm. 7 gadiem), Pēteris Valdemārs 19. gs. pēdējā ceturksni bija galvenais kuģu kalējs Upesgrivas-Kaltenes posmā. Viņa pēcnācēji jau divreiz pulcējušies kopējos saietos ar mērķi precizēt savas dzimtas saknes. Mājas ar nosaukumu Julneek minētas jau 1795. gadā, bet 1858. gadā, muižu revīzijas aktā kā vienas no 12 Silciema mājām, kas piederēja Nogales baronam. Stāsta, ka ari te spokojies4 .
Tālāk ceļš aizgriežas no jūras, bet mēs ejam tai tuvāk. Te arī vecās laivu piestātnes vieta, ko 1936. gada vasarā Jūrniecības departaments izveidoja no divām pāļti rindām, kas iestiepjas jūrā 115 m. Akmeņi šeit ne visai tīri, bet vislabāk tos aprakstījis J. Štūlis5 : "Akmeņu jūrā pie akmeņiem un plieniem aug stāvus uzaugšu kupli un žuburaini jūras augi, dēvēti par mēsliem. Katrs krūmiņš ar kāju stipri piezīdies pie pamata, šie augi ir neatsverami
jūrmalniekiem, viņos dzīvo un vairojas visādas zivis: zuši, asari, līdakas, raudas, sīgas, lueas, reņģes utt., bet rudeņos vētrās straume augus noplēš no akmeņiem un izskalo malā, kur zvejnieki tos savāc, sagāž čupās, sapūdē un mēslo zemi [..]"
Apbūve tik tuvu pie krasta citur Latvijā nav redzēta. 50. gados jūra bija patālu no apbūves, starpā vēl tīklu vabas. 1967. un 1969. gada vētras krastu noskaloja. Lielā vētra 2001. gada rudenī izskaloja smilšainu pludmali, jūras zinātāji gan saka, ka tā pastāvēs neilgu laiku. Šeit vairākas ēkas aizsargā no noskalojumiem, īpaši pievedot lielus laukakmeņus. Atliek vienīgi piedomāt, kā vētru laikā te jūtas māju iemītnieki. To pamanījis arī Antons Austriņš, jo rakstā "Pa liedagu"6 stāsta: "Kaltene mazgājas gandrīz pašās jūras putās. Ne vien zvejnieku tīklu būdas un žāvētavas, bet ari visas dzīvojamās mājas ar dārziem pašā ūdens maliņā. Vietām viļņi skalojas mums pie ratiem. Te kuplais pliederu krūms ar visu stikla balkonu kāpj tīri stāvus jūrā iekšā". Pie viena jau ari jādara zināms, kā pēc 1938. gada ceļojuma pa jūras piekrasti Kaltenes apbūvi raksturo Vilis Veldre7 : "Visi kaltenieki rūķīgi cilvēki, cenšas cits par citu labāk savu dzīvi iekārtot, viņi pie mājām iestādījuši augļu kokus un ogulājus, arī ceriņkrūmus, dažu bērziņu vai vēl ko citu, kas koši pušķo jūrmalas akmeņaino pelēkumu".
Tālumā redzams kaut kas līdzīgs molam - tā ir ūdens- ņemšanas vieta kādreiz vērienīgi iecerētajai ELZAi - Eksperimentālajai lašveidīgo zivju audzētavai. Par tās apmēriem var spriest kaut vai pēc tā, ka ap ceturtdaļkilometru garajā molā atrodas trīs ūdenspadeves caurules 1 m
diametrā. Tagad sadalītā ELZA pilnīgi mainījusi profilu. Vietējiem paliek savs prieks - pie šī mola labākā peldvieta Kaltenē. Šeit, ciemojoties pie mammas, peldas ari aktieris Ivars Stonins, kurš augsti novērtējis šejienes saulrietus.