Ejam gar pastu, bijušo Kaltenes skolu un bijušo Kaltenes krogu. Pasta ēka cara laikā bijusi virsnieku māja. Skolas ēka atrodas vecās K. Kriecberga skolas (1902-1915) vietā. Kad māju uzcēla tikpat kā no jauna, tajā atkal bija skola no 1950. līdz 1966. gadam. Kreicbergam piederošo kroga ēku 1915. gadā sašāva krievu kara kuģis.
Vilis Veldre raksta8 : "Eju pār nelielu upītes tiltu pie baznīcas, kur Kaltenes ciemu pārdala divu pagastu robeža. No Nogales pagasta ieeju Upesgrīvas pagastā, kaut gan joprojām palieku tajā pašā Kaltenes ciemā". Tagad paliekam tajā pašā Rojas pagastā. Tātad Baznīcvalks saukts arī par Bazoņgrāvi, Krog- valku, Katrinvalku, Kalējvalku, Līčupīti. Upītes krastā bijusi kādreizējo Kalēju, tagadējo Strausu (19. gs. vidus), smēde. Arī Kat- rinvalkam savs skaidrojums - kad pēc Kurzemes hercoga pavēles 1567. gadā uzcēla baznīcu Kaltenē, to it kā nosauca par Sv. Katrīnas baznīcu. Tā vairākkārtīgi celta no jauna, atkal no koka. 1848. gadā tā celta tikpat kā no jauna no māla kleķa par Katrīnas Firksas līdzekļiem. Atkal iemesls nosaukt baznīcu Katrīnas vārdā. 1896. gadā pilnīgi pārbūvēta un pēc 1. pasaules kara postījumiem (baznīcu sašāva krievu mīnukuģjs "Slava") atjaunota 1921. gadā. Savulaik saukta ari par Jūrmalas baznīcu, jo bijusi Nurmuižas baznīcas filiāle. Interesants notikums te bijis 1905. gadā. Revolucionārs K. Smīdenbergs, lai izplatītu no Talsiem saņemtās lapiņas, kamēr mācītājs ģērbkambarī, tās iedevis ķesterim, tikpat kā analfabētam, teikdams, ka mācītājs tās licis izdalīt. Ķesteris to arī izdarījis un pāri palikušās atdevis mācītājam, kas sašutumā vairs nav bijis spējīgs dievkalpojumu noturēt. Baznīcā ir vienkāršs koka altāris
ar M. Pola altārgleznu - "Kristus uz ezera" (1886, restaurēta 1995). Kanceles pildiņos saglabājušās četras 18. gs. skulptūras (vienu nozagto - Markus skulptūru - gan nācās atjaunot). Pašreizējās ērģeles, kuras 1843. gadā būvējis Rīgas ērģeļbūvētājs A. Martins, 1934. gadā nopirktas un uz Kalteni atvestas no Gulbenes, tomēr skanējumam par labu nenāk šī stipri mazākā telpa.
Te arī keramiķes Kornēlijas Ozoliņas darinātās vāzes, bet pie jauniem kroņlukturiem līdzēja tikt ārzemju latviete Māra Vītoliņa.
Pie baznīcas vārtiem uzņemti pirmie kadri kinofilmai "Ilgais ceļš kāpās", kā arī "Meldru mežs".
Pie baznīcas esošie kapi gandrīz jūras krastā sava novietojuma pēc nebūtu nekas sevišķs. Vidzemnieku, kuram tuvākie kapi no mājām var būt pat 20 km, pārsteigs, ka te, 400 m attālumā, to veseli četri: Baznīcas un Kalna kapi, otrpus šosejai pie Nogales ceļa - Santeru un Kreicbergu kapi. Kalna kapos saglabājies skārda ziedu trauks ar stiklu priekšpusē, kādi pavisam reti
kur vairs redzami.
Santeru kapsētā apglabāti kuģu īpašnieku un kapteiņu (gan diplomētu, gan praktiķu) Štālu dzimtas piederīgie, tāpat četri no pieciem brāļiem Bertli- ņiem - kuģu īpašniekiem un kapteiņiem.
Netālu no Nogales ceļa zinātājs atradis brīvā dabā augošas efejas.
Uz jūras pusi Putniņi - kādreizējā veikala ēka, bet 2. pasaules kara laikā vāciešu nodedzinātajā vecajā Putniņu mājā 1921. gadā viesojies Rainis.
Blakus Kaulos Kaltenes mežniecība (lībiski kaul - dobs). Jaunā dzīvojamā ēka celta divdesmito gadu beigās, bet pretī iebraucamajam ceļam redzama vecā dzīvojamā māja, ar ap- valkdūmeni. Netālu pēc 1. pasaules kara atradusies Jāņa Dam- bekalna ķilavu darbnīca. Produkcija esot eksportēta uz Gambiju, esot guvusi trīs zelta medaļas. Rojas muzejā redzami tādi šīs darbnīcas etiķešu paraugi: "Augstākā labuma ķilavas "Bauda'"'. Un vēl piebilde - "oktobra zveja", pašā apakšā - "ķilavas uzglabājamas sausā un vēsā vietā un vienreiz nedēļā apgrozāmas". Vai tagadējiem konserviem tas vairs nav būtiski? Dambekalna dzimta uzbūvējusi ap pusotra desmita burinieku. Kaltenē dzimušais Jānis Dambekalns (1883-1942, Novosibirskas apg.) bijis pirmais Rīgas pilsētas prefekts un Militārās policijas priekšnieks, vēlāk zvērināts advokāts. Jau ienākot pagalmā, redzama saimniecības ēka ar uzrakstu 1888, bet tūlīt aiz tās - vecā klēts (1798), celta ar cirvi vien gropētu statņu konstrukcijā. Lai Dievs dod tai vēl ilgu mūžu!
Kilometru tālāk 19. gs. celtās Dūcumu mājas. Uz DA no tām redzama Litorīnas jūras krasta krauja. Šeit jūras senkrasts ir aizsargājamais dabas piemineklis. Kraujas relatīvais augstums ir 4-10 m, to veido galvenokārt laukakmeņi un oļi, bet nogulsnējumos atrodamas kvartāra gliemežvāku atliekas. 2 m biezais gliemežvāku slānis jau izmantots. Kraujas piekājei pieguļ abrāzi- jas terase, tās jūras pusē aiz nelielas kāpies tagadējā pludmale. Iepretī gandrīz puskilometru jūrā iestiepjas akmeņu veidotais Gaušu rags. Starp valni un jūru atkal redzam vecā ceļa vietu. Ainavai savdabību piešķir vietām esošie mūžzaļie kadiķi.
Ķīros dzīvo dzejniece Laimdota Maria Grīnštcina, kas izmēģina roku arī glezniecībā. Iznācis dzejoļu krājums "Mans patvērums" (1998) un prozas grāmata "Emanuēls" (2001). Te pats zaļākais krasts Kaltenē. Par šo zaļumu vienmēr, atgriežoties dzimtajā piekrastē, priecājies kapteinis Fricis Dambekalns, tā nekur citur neesot.
Mārtiņkalniem iepretī atrodas viens no lielākajiem jūrak- meņiem ne tikai Kaltenē vien, saukts par Raudinu (Griļu) dižakmeni. Tas atrodas seklumā. Tā augstums 2,2 m, apkārtmērs 15 m, sastāv no pelēkbrūna ragmāņa-biotīta granītgneisa.
Tālāk, pie Dambīšu mājām, jūrā akmens, uz kura jau daudzus gadus ligzdo kaija. Uz tā sanesti zari un cits, ligzdai nepieciešamais. Tālumā redzams Mērsrags. Pēc tā vietējie zvejnieki vēro laiku: kad tā gals guļot zemāk ūdenī, tad gaidāms auksts, kad izceļoties augstāk, tad silts laiks. Stāsta9 , ja no jūras pie Talāticm redzot uguni spīdam, tad tur esot aprakts zelts.