Laikam jau tāpēc, lai nesajauktu, abām šīm baznīcām tagad vienmēr piebilst, vai tā ir pakļauta Rēzeknes vai Aglonas dekanātam. Otrā no tām (Bērzgales Dieva apredzības baznīca) ir viena no skaistākajām koka baznīcām Latvijā, celta netālu no Biržkalnu (Bērzes, Kapiņu) un Rušona ezera (Preiļu rajona Aglonas pagastā). Tā kā baznīca atrodas Biržkalnu eze-
ra ZR galā, tad tā saukta arī par Bčržgala (Biržgaļu) baznīcu. Teika vēsta, ka sākotnēji bijis nodomāts baznīcu celt uz pilskalna, kas atrodas otrpus Rušona ezera A gala. Kad tur bija aizvests pirmais ķieģeļu vezums, zirgs no kaut kā satrūcies un no pilskalna ar visu vezumu devies ezerā. Pārpeldējis ezeru un nostājies tai vietā, kur tagad baznīca. Atpakaļ un tālāk zirgs vezumu vairs nav varējis pavilkt - tā bijusi zīme, ka šai vietā jāceļ baznīca. Nez vai koka būvei celtniecības sākumā kā pirmais bijuši vajadzīgi ķieģeli, bet pašreizējā baznīcas ēka (1751)- koka guļbūve no aptēstiem baļķiem, saglabājusies tikpat kā sākotnējā izskatā, ķieģeļu grīdas vietā gan uzstādītas flīzes.
Tā ir trešā šejienes baznīca pēc kārtas. Stāsta, ka baznīcas pagrabā kādreiz salika ziemā mirušos, kurus ar kopējām bērēm pavasaros apglabājuši, kad kapu rakšana vieglāka. Iekštelpa ar slaidām kolonnām sadalīta trīs jomos. Galvenais altāris (18. gs. 1. puse) greznots ar barokāliem kokgriezumiem, īpaši jāizceļ altāra malas ornamenta griezumi ar elegantu
akantu viju un pumpurveida mezgliem, kas altārim piešķir dinamismu. Tam divas altārgleznas, no kurām vienu var aizvilkt priekšā otrajai. Bīdāmo "Marijas debesbraukšanu" gleznojis P. Cuminskis Varšavā - tā ir spāņu gleznotāja B. E. Muriljo (1618- 1682) darba kopija, otra ir tāda pati kā "Aglonas Dievmāte" Aglonas bazilikā, tikai mazāka izmēra. Altāra augšējā stāvā Sv. Jura glezna. Baznīcā ir divi sānu altāri (19. gs. sāk.). Labās puses altārī attēlots Sv. Stefans, pa kreisi - Sv. Lavrcntijs, tās abas gleznojis Z. Stefmskis Pēterburgā. Pie baznīcas ērģelēm (18. gs. vidus), kas ir vienas no senākajām Latvijā (patlaban vairs nedarbojas, bet nolemts tās atjaunot), ir Sakramenta altāris.
Draudzei veicies ar šeit kalpojušiem garīdzniekiem, 1891. gadā par prāvestu bija vēlākais Viļņas arhibīskaps Kazimirs Mihailovičs. 1959. gadā avārijas stāvoklī esošo dievnamu pārņēma prāvests Antons Skeļš, kurš savas darbības laikā (līdz 1976. gadam) celtni pilnībā atjaunoja, arī tagadējais jumts likts 1972. gadā. Viņu nomainīja P Mūrnieks, bet pēc tam nāca laiks, kad draudzei patstāvīga priestera vairs nebija, sākās lejupslīde. Tagad te dievkalpojumus vada Aglonas bazilikas priesteris Raimonds Pizičs.
Blakus atsevišķs zvanu tornis (Latvijā retai baznīcai ir atsevišķs zvanu tornis, kas tik ļoti izplatīti Lietuvā). Celts 1848. gadā. Tā apakšējā daļa astoņskaldņu, augšējā - četrskaldņu. Tajā izmantotas baroka un klasicisma (ampīra) formas, taču pārveidotas, rustikalizētas, būtībā tautas celtniecības paraugs. Ārpus sētas plebānija, diemžēl senā ēka kopā ar visiem vēsturiskajiem dokumentiem nodega 1861. gadā, pašreizējā ir 19. gs. būve.
200 ni attālumā no baznīcas atrodas kapi, kur senlatviešu kapu vietā 17. gs. beigās uzcelta otrā baznīca. Šīs baznīcas vieta iezīmēta ar obelisku, kas, pēc vairāku autoru domām, esot otrās baznīcas atlieka. Tikai pagasta (agrāk - Kapiņu pagasts) zinātāja Janīna Streiķc min, ka tas tomēr esot iepriekšējās baznīcas piemineklis, ko cēlis Francis Meirulis (1819-1912). Varētu jau būt, ka viņš tikai uzskaistinājis kādu baznīcas atlieku, jo koka baznīcai jau nevarēja būt mūra fragments. Pats šī obeliska cēlājs apglabāts uz Z no tā. Kapi atrodas uzkalnā, tos aptver akmeņu valnis ar diviem vārtiem, ko, pēc nostāstiem, cēluši vienīgi latvieši; tie tagad pamazām aizaug. Centrālie vārti ir no šķeltiem laukakmeņiem, ar šķembu pildījumu, apkārt mūrēts ķieģeļu karkass. Otrie atrodas attālāk, pa tiem izvadīti tikai mazi bērni. Tiešām šo vārtu tuvumā dominē mazas kapu kopiņas. Vai vēl kur citur tā redzēts?
Pirmā šejienes baznīca atradās 3 km attālumā, tikai ceļš uz tās vietu ved ar līkumu gar Mazajiem Bernāniem, Starodvorjes vecticībnieku baznīcu (19. gs. 80. gadi), kurai visas vecās svētbildes izzagtas, vai arī cauri (pa veco ceļu) Kapiņu sādžai, kas esot cclta uz veciem kapiem - tā arī sādža un viss kādreizējais pagasts dabūjis nosaukumu. Līdz 1936. gadam tur bija apkaimes administratīvais un kultūras centrs. Kapiņu skola beidza darboties 70. gadu sākumā, vecā, nodegusi pagastmāja redzama tikai 90. gadu sākuma kinožurnālā, vietējais veikals tika slēgts 1997. gadā.
No Kapiņiem dodoties Aglonas virzienā, tikai 200 m no ceļa atrodas Rajecki (apm. 1894), DR virzienā no mājām - Baznīcas kalns, kur būs bijusi pirmā, 16. gs. beigās celtā koka baznīca. Te atrodas ogļu slānis (tātad nodegušas celtnes vieta), daudzi ķieģeļi, kaļķu apmetuma un mūra fragmenti, kas noteikti nevarēja būt piederējuši kādai vienkāršai zemnieka mājai. Tātad lielākā būve būs bijusi baznīca ar tais laikos parasto ķieģeļu grīdu, taču baznīca varētu būt gājusi bojā krievu cara Ivana Bargā iebrukuma laikā.
No šejienes tikai pieci interesanti kilometri līdz Aglonas bazilikai, kas būvēta vēlāk par Bērzgales baznīcu. Ceļš iet gar seno 19. gs. guļbūvi Lučkinos, gar apkārtnes vienīgo krucifiksu pie "Zam līpa" mājām, kur labprāt dod naktsmītnes ceļotājiem, gar spoku vietu Dziļo līkņu, vienu no skaistākajiem pilskalniem, kas gan paliek nedaudz sānis - Madelānu pilskalnu (Madelānu pilskunga meita bija Lietuvas lielvalsts pirmā kunigaiša Mindauga sieva), Krustakal- nu pirms pašas Aglonas, diemžēl tagad bez krusta.