— Es izšāvu, — grāfs turpināja, — un, paldies dievam, netrāpīju; tad Silvio (tobrīd viņš patiesi bija drausmīgs) … Silvio sāka tēmēt uz mani. Pēkšņi durvis atveras, Maša ieskrien un ar spalgu kliedzienu krīt man ap kaklu. Viņas klātbūtne atdeva man žirgtumu. «Mīļā,» es viņai teicu, «vai tu neredzi: mēs jokojam! Kā tu esi nobijusies! Ej izdzer glāzi ūdens un atgriezies pie mums; es tevi iepazīstināšu ar savu senu draugu un biedru.» Maša vēl arvien neticēja. «Sakiet — vai vīrs runā taisnību?» viņa jautāja, vērsdamās pie bargā Silvio. «Vai tiesa, ka jūs abi jokojat?» — «Viņš vienmēr joko, grāfien,» Silvio viņai atbildēja. «Reiz viņš pa jokam iesita man pļauku, pa jokam sašāva man, lūk, šo cepuri, pa jokam aizšāva man garām; tagad arī man radusies patika pajokot…» Ar šiem vārdiem viņš gribēja tēmēt uz mani. .. Viņas klātbūtnē! Maša metās viņam pie kājām. «Celies augšā, Maša, kauns!» es iesaucos trakās dusmās. «Bet jūs, kungs, rimstieties zaimot nabaga sievieti! Vai jūs šausiet vai nē?» — «Nešaušu,» Silvio atbildēja, «esmu apmierināts; es redzēju tavu satraukumu, tavu biklumu; es tevi piespiedu uz sevi izšaut, man pietiek. Tagad tu mani atcerēsies. Lai tevi tiesā tava sirdsapziņa.» Viņš gāja jau laukā, taču durvīs apstājās, atskatījās uz gleznu, ko es biju sašāvis, izšāva uz to, gandrīz netēmēdams, un pazuda. Sieva gulēja nemaņā; ļaudis neuzdrošinājās Silvio aizkavēt un raudzījās uz viņu ar šausmām; viņš izgāja uz lievenēm, pasauca važoni un aizbrauca, pirms biju atjēdzies.
Grāfs apklusa. Tā es uzzināju beigas novelei, kuras sākums reiz mani tik ļoti bija pārsteidzis. Ar tās varoni es vairs nesatikos. Stāsta, ka Silvio Aleksandra Ipsilanti dumpja laikā vadījis heteristu pulku un kaujā pie Skuliāniem kritis.
PUTENIS
Zirgi kalnā, lejā trauc, Mīda sniegu dzijo . . . Malā dievnams, ēnu skauts, Vientulīgi zvīļo.
Pēkšņi putenis jau dej, Aizvelk visas pēdas. Melni kraukļu bari skrej, Baigi spārnus vēda. Skumjas vaidu balsis brēc. Zirgi steidzas knaši, Izbiedēti tumsā sēc, Krēpes svaidot aši.. .
Zukovskis
1811. gada beigās, laikā, kas mums labi palicis atmiņā, savā muižā Ņenaradovā dzīvoja lādzīgais Gavrila Gavrilovičs R**. Visa apkārtne daudzināja viņa viesmīlību un laipnību; kaimiņi pastāvīgi brauca pie viņa mieloties, iedzert, saspēlēt ar viņa sievu par piecām kapeikām bostonu, bet daži — lai paraudzītos uz viņu meitu Marju Gavrilovnu, slaidu, bālu septiņpadsmit gadus vecu jaunavu. Viņa bija izslavēta par bagātu līgavu, un daudzi tīkoja dabūt viņu sev vai arī saviem dēliem.
Marja Gavrilovna bija augusi franču romānu ietekmē un tātad iemīlējusies. Viņas izredzētais bija nabadzīgs armijas praporščiks, kurš dzīvoja savā muižā atvaļinājumā. Pats par sevi saprotams, ka jaunais cilvēks bija iekvēlojies tādā pašā kaislē, taču viņa iecerētās vecāki, pamanījuši abu jauniešu tieksmi, aizliedza meitai par viņu pat domāt, bet jauno cilvēku savā mājā uzņēma sliktāk nekā atvaļinātu tiesas piesēdētāju.
Mūsu mīlētāji sarakstījās un katru dienu satikās priedulājā vai arī pie vecās kapličas. Tur viņi zvērēja viens otram mūžīgu mīlestību, gaudās par likteni un apcerēja dažādus plānus. Tādējādi sarakstīdamies un sarunādamies, viņi (kas visai dabiski) nonāca pie šāda secinājuma: ja mēs viens bez otra nevaram elpot, bet cietsirdīgo vecāku griba ir šķērslis mūsu labklājībai, tad — vai nevarētu iztikt bez tās? Saprotams, šī laimīgā doma sākumā iešāvās galvā jaunajam cilvēkam un visai iepatikās arī Marjas Gavrilovnas romantiskajai iztēlei.
Pienāca ziema un pārtrauca viņu satikšanos, taču sarakste kļuva vēl rosīgāka. Vladimirs Nikolajevičs katrā vēstulē lūdzās, lai Marja Gavrilovna klausa viņam: abi slepeni salaulāsies, kādu laiku slēpsies, tad kritīs vecākiem pie kājām, kuri, protams, beidzot būs mīlētāju varonīgās pastāvības un nelaimes aizkustināti un katrā ziņā teiks: «Bērni! Nāciet mūsu apkampienos.»