Jau iztālēm atbraucēji saklausīja šīs skudru pūznim līdzīgās rosīšanās atbalsis. Virs kustīgajiem gaismas stabiem pacēlās klusais, mirdzošu strēļu glāstītais kreisera stāvs. Iedegās zilas ugunis, norādot vietu, kur pavērsies ceļš cauri spēka laukam, un ar smalku putekļu biezo kārtu klātās mašīnas cita pēc citas iebrauca apļveida laukuma vidū. Rohans, vēl nepaspējis nolēkt, jau uzsauca vienam no tuvāk stāvošajiem, kurā viņš pazina Blanku: «Kas ir ar «Kondoru»?»
Bet bocmanis par šķietamo atklājumu neko nebija dzirdējis, un īpašus jaunumus Rohans no viņa neuzzināja. Pirms sadegšanas atmosfēras blīvajos slāņos četri pavadoņi bija piegādājuši vienpadsmit tūkstoš uzņēmumu, kas tika uztverti pa radio un tūlīt projicēti uz speciāli kodinātas klišejas kartogrāfijas kabīnē. Lai velti nezaudētu laiku, Rohans izsauca kartogrāfu tehniķi Eretu un, stāvēdams zem dušas, iztaujāja viņu uzreiz par visu, kas noticis uz kuģa. Erets bija viens no.tiem, kas iegūtajā fotogrammā meklēja «Kondoru». Šo tērauda drumsliņu smilšu okeānos centās atrast vienlaikus kādi trīsdesmit cilvēki. Bez planetologiem šim darbam bija mobilizēti kartogrāfi, radiolokatoru operatori un visi klāja piloti. Veselu diennakti viņi pārmaiņus skatīja cauri iegūtos fotouzņēmumus, atzīmējot ikkatra aizdomīga planētas punkta koordinātes. Taču ziņa, ko Rohanam bija pavēstījis komandieris, izrādījās nepatiesa. Par kuģi ticis noturēts neparasti augsts klinšu stabs, jo tas meta regulārai raķetes ēnai apbrīnojami līdzīgu ēnu. Un tā par «Kondora» likteni joprojām nekas nebija zināms. Rohans gribēja steigties pie komandiera ar ziņojumu, bet tas jau bija devies pie miera. Tāpēc Rohans aizgāja uz savu kabīni. Par spīti nogurumam viņš ilgi nevarēja aizmigt.
Bet otrā rītā astrogators ar planetologu vadītāja Balmina starpniecību lika visu savākto materiālu nogādāt uz galveno laboratoriju. Pulksten desmitos no rīta Rohans sajuta tādu izsalkumu — viņš vēl nebija pabrokastojis —, ka nobrauca otrajā stāvā radiolokatoru operatoru mazajā kopkajītē, un šeit, kad viņš, kājās stāvēdams, beidza dzert kafiju, to atrada Erets.
— Ko, rokā ir?! — Rohans izdvesa, ieraudzījis kartogrāfa satraukto seju.
— Nē. Bet esam atraduši kaut ko varenāku. Nāciet ātrāk — astrogators jūs sauc …
Rohanam likās, ka lifta stiklotais cilindrs rāpjas augšā neticami lēni. Krēslainajā kabīnē valdīja klusums, bija dzirdama releju dūkšana, bet no padeves mehānisma slīdēja ārā aizvien jauni, no mitruma spoži uzņēmumi, taču neviens tiem nepievērsa uzmanību. Divi tehniķi izņēma no atveres sienā kaut ko līdzīgu epidiaskopam un izslēdza apgaismojumu tieši tai brīdī, kad Rohans atvēra durvis. Citu galvu vidū viņš paguva ieraudzīt sirmo astrogatora galvu. Nākošajā mirklī sudrabaini iezaigojās no griestiem nolaistais ekrāns. Dziļajā klusumā bija dzirdami tikai satraukti elpas vilcieni. Rohans pienāca, cik vien tuvu varēdams, pie lielās, gaišās plāksnes. Uzņēmums nebija visai izdevies, turklāt tikai melnbalts. Sīku, nekārtīgi izmētātu krāteru ieskāvumā iezīmējās kaila plakankalne, kas kādā vietā aprāvās ar tik taisnu līniju, it kā klintis tur būtu nošķēlis milzīgs nazis; tā bija krastmalas līnija, jo pārējo uzņēmuma daļu aizpildīja okeāna viendabīgais melnums. Netālu no šīs kraujas pletās izplūdušu formu mozaīka, ko divās vietās aizsedza mākoņu švīkas un to ēnas. Bet tik un tā vairs nebija šaubu, ka šī neparastā, detaļās miglainā formācija nav ģeoloģisks veidojums.
— Pilsēta… — satraukti nodomāja Rohans, taču nepateica to skaļi. Visi joprojām klusēja. Tehniķis pie epidiaskopa velti pūlējās padarīt attēlu asāku.,
— Vai traucējumi uztverot bija? — vispārējā klusumā atskanēja astrogatora mierīgā balss.
— Nē, — no tumsas atbildēja Balmins. — Uztveršana bija skaidra, bet tas ir viens no trešā pavadoņa pēdējiem uzņēmumiem. Astoņas minūtes pēc tā pārraidīšanas pavadonis pārstāja atbildēt uz signāliem. Jādomā, ka uzņēmums izdarīts caur objektīviem, ko paaugstināta temperatūra jau bija bojājusi.
— Kamera atradās virs epicentra ne augstāk kā septiņdesmit kilometru, — piemetināja cita balss, kas, kā šķita Rohanam, piederēja vienam no visspējīgākajiem planetologiem — Maltem. — Bet, taisnību sakot, es augstumu būtu novērtējis uz piecdesmit pieciem līdz sešdesmit kilometriem … Lūdzu paskatieties… — Maltes siluets aizēnoja daju ekrāna. Pielicis pie attēla caurspīdīgu plastmasas šablonu ar tanī izgrieztiem aplīšiem, viņš pielaikoja to pēc kārtas vairākiem krāteriem uzņēmuma pretējā malā.
— Tie ir manāmi lielāki nekā iepriekšējos uzņēmumos. Bet galu galā, — viņš piebilda, — tam nav īpašas nozīmes. Tā vai citādi.. .
Malte nepabeidza, bet visi saprata, ko viņš bija gribējis pateikt: viņi drīz pārbaudīs fotoattēla precizitāti, jo izpētīs šo planētas apvidu. Kādu brīdi visi vēl lūkojās attēlā. Rohans vairs nebija tik pārliecināts, ka tajā redzama pilsēta vai, pareizāk, pilsētas drupas. Ka ģeometriski pareizais veidojums jau sen ir atstāts likteņa ziņā, liecināja viļņveidīgās kāpu ēnas, tievas kā svītriņas, kas no visām pusēm ieskāva komplicētos veidojumus, no kuriem daži bija gandrīz iegrimuši tuksneša smilšu plūdos. Bez tam šīs ģeometriski precīzās drupas divās nevienādās daļās dalīja melna līkloču līnija, kas kļuva jo platāka, jo dziļāk iesniedzās sauszemē, — seismiskā plaisa, kas bija pāršķēlusi uz pusēm dažas lielās «celtnes». Viena, neapšaubāmi sagāzusies, veidoja it kā tiltu, kura gals bija aizķēries aiz plaisas pretējās malas.
— Lūdzu gaismu, — atskanēja astrogatora balss. Kad gaisma iedegās, viņš palūkojās sienas pulkstenī.
— Pēc divām stundām startējam.
Atskanēja juceklīgas balsis; visenerģiskāk protestēja Galvenā Biologa ļaudis, kas izmēģinājuma urbumos bija jau sasnieguši iežus divsimt metru dziļumā. Horpahs atmeta ar roku, rādīdams, ka nekādas diskusijas nebūs.
— Visas mašīnas uz klāja! Iegūtos materiālus lūdzu fiksēt. Uzņēmumu izpēte un pārējās analīzes lai iet savu gaitu. Kur ir Rohans? Ā, jūs esat šeit. Labi. Vai jūs dzirdējāt, ko es teicu? Pēc divām stundām visiem jābūt starta posteņos.
Izkrautās mašīnas steidzīgi, bet sistemātiski nogādāja atpakaļ kuģī. Uz Balmina vaimanām, kurš lūdza vēl piecpadsmit minūtes urbumu turpināšanai, Rohans nereaģēja.
— Jūs dzirdējāt, ko sacīja komandieris, — viņš atkārtoja pa labi un pa kreisi, steidzinādams montētājus, kas pie izraktajiem grāvjiem piebrauca lielus celtņus. Urbšanas iekārtas, provizoriskas režģu grīdas, degvielas tvertnes cita pēc citas pazuda kravas telpas lūkās; kad vairs tikai izrakņātā grunts liecināja par paveikto darbu, Rohans kopā ar Vestergardu, Galvenā Inženiera vietnieku, katram gadījumam vēl apstaigāja pamesto pētījumu vietu. Pēc tam cilvēki nozuda kuģī. Tikai tad spēka lauka malā sakustējās smiltis, pa radio izsauktie energoboti atgriezās ierindā un iebrauca kuģī, kas, ievilcis zem apšuvuma plāksnēm nobrauktuvi un pasažieru lifta vertikālo šahtu, brīdi stāvēja nekustīgi, tad vēja vienmuļo gaudoņu apslāpēja saspiestā gaisa metāliskā svilpšana sprauslās. Kuģa pakaļgals ietinās putekļu mākoņos, tajos iezaigojās zaļa blāzma, jaukdamās ar saules sarkano gaismu, un nerimstošu pērkonu dārdoņā, kas satricināja tuksnesi un daudzkārt atbalsojās klinšu sienās, kuģis lēnām pacēlās gaisā, lai, atstājis aiz sevis klintī izsvilinātu apli, pārstiklojušās kāpas un kondensējušās miglas lēverus, ar pieaugošu ātrumu pazustu mēļajās debesīs. Labu laiku pēc tam, kad bālganām tvaiku līnijām tik tikko iezīmētais ceļš izplēnēja atmosfērā, bet kailo klinti pamazām pārklāja ceļojošās smiltis, piepildīdamas tukšos rakumus, pie debesu rietumu pamales parādījās tumšs mākonis. Zemu slīdēdams, tas pletās plašumā. Izvirzījis virmojošu taustekli un ieskāvis ar to kuģa nolaišanās vietu, mākonis sastinga. Tā tas kādu laiku palika karājamies debesīs. Kad saule jau bija krietni pret rietumiem, no mākoņa uz tuksnesi sāka līt melns lietus.