Nekādi nevaru atcerēties, kurš pirmais no mums pārtrauca klusēšanu, bet laikam jau es atradu kādu ieganstu, lai uzsāktu sarunu. Apmainījāmies dažiem vārdiem. Tie mūs darīja tuvākus. Kopa apstaigājuši muzeju, izgājām ārā. Es pavadīju viņu līdz krustojumam, kur Jamanouči iela šķērso Jamanositas bulvāri, un visu šo garo ceļu mēs tērzējām par daudz ko.
Jo ilgāk mēs runājām, jo apburošāks man likās viņas skaistums. Smaidot viņas seja uzplaiksnīja izsmalcināti kautrīga izteiksme, kas manī izraisīja savādu sajūtu, kāda pārņem cilvēku, skatoties uz svētajām jaunavām senās gleznās vai uz Monu Lizu ar tās noslēpumaino smaidu.
Smaidot viņas augšlūpa atsedza lielus un koši baltus zobus un veidoja vāri izliektu līniju, bet uz labā vaiga sniegbaltās ādas atklājas paliela dzimumzīme, kas mainījās līdzi smaidā izliektajai lūpu līnijai, padarot sievietes seju apbrīnojami maigu un sirsnīgu.
Vēlāk es pamanīju uz viņas kakla uztūkušu sarkanu svītru, kas laikam stiepās līdz pat mugurai. Iespējams, ka arī tā bija dzimumzīme, lai gan izskatījās pēc svaigas rētas. Šī savādā zīme, kas uz viņas skaisti veidolā kakla gludās, koši baltas ādas atgādināja smalkvilnas dzijas pinumu, lika domāt par varmācību, bet vienlaicīgi, lai cik dīvaini tas arī būtu, likās visai erotiska. Tiklīdz es to ieraudzīju, sievietes skaistums, kas līdz tam brīdim man šķita ka sapnis, pēkšņi saplūda ar dzīves īstenības izjūtu un neatvairāmi pārņēma savā varā.
Sarunājoties es uzzināju, ka viņa ir Kojamada Sidzuko — ir akciju sabiedrības kompanjona komersanta Kojamadas Rokuro sieva. Sev par prieku atklāju, ka arī viņa ir detektīvstāstu cienītāja un it sevišķi viņai patīk lasīt manus darbus. (Nespēju aizmirst, cik līksma kļuva mana sirds, dzirdot šos vārdus.) Tur nebija nekā dīvaina, ka autora un lasītājas attiecības tuvināja mūs. Atvadoties no šīs skaistās sievietes, es nejutu nožēlu, jo mūsu kopējo literāro interešu dēļ mēs apsolījāmies laiku pa laikam apmainīties vēstulēm.
Mani sajūsmināja Sidzuko labi izkoptā gaume. Lai gan viņa bija jauna, viņai patika pavadīt laiku klusajos muzejos, bet sevišķi man glaimoja tas, ka no visa plašā detektīvromānu klāsta viņa visaugstak novērtēja tieši manus sacerējumus, kurus mēdza dēvēt par saprāta darbiem. Vardu sakot, šī sieviete mani bija pilnīgi savaldzinājusi. Es bieži sūtīju viņai vēstules, kurām nebija nekādās nozīmes, bet viņa rakstīja atbildes sievietei piemītošā pieklājībā. Kāds man, kas biju pieradis pie vecpuiša vientulības, bija prieks iegūt par draugu tik burvīgu sievieti!
2
Mana sarakste ar Kojamadu Sidzuko turpinājās vairākus mēnešus. Pēc kāda laika es ne bez satraukuma pamanīju, ka manās vēstulēs pazib teikumi ar slēptu nozīmīgumu un arī Sidzuko atbildēs, kuras parasti bija ieturēti pieklājīgas, reizēm pavīdēja (vai man tikai tā likās?) īpaša sirsnība, kam nevarēja būt nekāda sakara ar mūsu nejaušo iepazīšanos. Kauns atzīties, bet ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem man izdevās izvilināt šo to par Sidzuko vīru, Kojamadas Rokuro kungu. Uzzināju, ka viņš ir daudz vecāks par sievu, plikgalvis, tādēļ izskatās pēc cilvēka, kas jau krietni gados.
Februārī Sidzuko vēstulēs iezagās dīvaina pieskaņa. Bija jūtams, ka viņu kaut kas satrauc.
«Nesen notika šausmīgs gadījums, kas mani ļoti nobiedēja, tādēļ naktīs nespēju aizmigt,»— tā viņa rakstīja kādā vēstulē, un šajos vienkāršajos vārdos es izjutu bailēs trīcošo, pārbiedeto Sidzuko.
«Vai Jūs, cienījamais kungs, neesat draugs Oem Sjundejam, kas arī ir detektīvromānu autors? Lūdzu, paziņojiet man viņa dzīvesvietu, ja tā Jums ir zināma,» bija rakstīts citā vēstulē.
Es, protams, labi pazinu Oes Sjundeja daiļradi, bet ne reizes nebiju ticies ar viņu vaigu vaigā, jo viņš bija ļoti nesabiedrisks lilvēks un nepiedalījās pat rakstnieku sanāksmēs. Klīda baumas, ka pagājušā gada vidū viņš pēkšņi pametis rakstniecību, pārcēlies uz citu dzīvokli un nevienam nav paziņojis savu jauno adresi. Uzrakstīju Sidzuko visu, kas man bija zināms, bet, iedomājies, ka viņas bailes varbūt ir saistītas ar Oei Sjundeju, sāku justies ļoti neomulīgi. Mani pārņēma slēpts nemiers, par kura iemeslu pastāstīšu mazliet vēlāk.
Drīz saņēmu no Sidzuko atklātnīti: «Man vajadzētu aprunāties ar Jums. Vai drīkstu Jūs apmeklēt?» Es apmēram nojautu, ko nozīmē šis «aprunāties», bet vēl nezināju, cik tas viss ir nopietni, tādēļ kā muļķis priecājos par iespēju vēlreiz tikties ar Sidzuko, iztēlē iedomājoties dažādas visai fantastiskas ainas.
Saņēmusi atbildi: «Gaidu Jūs,»— Sidzuko tajā pašā dienā ieradās pie manis. Es sagaidīju viņu priekštelpā. Sidzuko bija tik satraukta un nomākta, ka arī mani pārņēma gandrīz vai izmisums, bet mūsu «aprunāšanās» bija tik neparasta, ka visas manas fantastiskās iztēles ainas acumirklī izgaisa.
— Nespēju tikt pati ar sevi galā, tādēļ uzdrošinos jūs traucēt. Man šķiet, ka jums var uzticēties. Bet baidos, ka nebūs visai pieklājīgi runāt par tik sarežģītu lietu ar cienījamu cilvēku, kuru es vel pārāk maz pazīstu.— Sidzuko apveltīja mani ar savu parasto smaidu, kas atsedza viņas zobus un sakustināja dzimumzīmīti uz vaiga, un slepeni uzmeta man kautrīgu skatienu.