Nezināju tikai, kur Tevi meklēt. Slēpdamies no daudzajiem aizdevējiem, Tavs tēvs nevienam nebija teicis, uz kurieni jūs pārceļaties. Nezināju, kad man izdosies Tevi sastapt. Bet es apzinājos, ka man priekšā vēl gara dzīve, un biju cieši pārliecināts, ka reiz es Tevi tomēr satikšu.
Es biju nabags. Vajadzēja pašam pelnīt sev iztiku. Tādēļ ilgu laiku nevarēju uzsākt meklēšanu. Pagāja gads, divi. Dienas aiztraucās cita pēc citas kā no loka izšautas bultas, bet es visu laiku biju spiests cīnīties ar trūkumu. Noguris no šīs nepārtrauktās cīņas, es pats pret savu gribu sāku aizmirst nodarīto pārestību. Visas manas domas bija pievērstas tam, kā apmierināt izsalkumu.
Bet pirms trim gadiem man gluži negaidīti uzsmaidīja laime. Neveiksmes, kuras es cietu jebkurā pasākumā, bija novedušas mani galējā izmisumā, un es joka pēc pamēģināju uzrakstīt garo stāstu. Man paveicās, un es sāku nodarboties ar rakstniecību.
Tu laikam lasi tikpat daudz kā agrāk, un es domāju, ka Tev ir pazīstams daudzu detektīvstāstu autora Oes Sjundeja vārds. Tiesa, nu jau pagājis gads, kopš viņš nekā nav publicējis, tomēr viņa vārds droši vien vēl nav gluži aizmirsts. Pateikšu Tev skaidri — Oe Sjundejs esmu es.
Tu varbūt domā, ka, pēc tam kad biju kļuvis rakstnieks un apreibis no tukšās slavas, es aizmirsu man nodarīto pārestību. Nē, nē un vēlreiz nē! Savu pirmo cietsirdības pilno stāstu es varēju sarakstīt tikai tādēļ, ka manu sirdi bija pārņēmis naids pret Tevi. Ja mani lasītāji zinātu, ka tās aizdomas, ļaunums un brutalitāte, kas plūstin plūda no mana sacerējuma lappusēm, nav nekas cits kā paša neatlaidīgās atriebības kāres izpausme, viņi nodrebētu aiz pretīguma.
Sidzuko-sana! Nodrošinājis savu dzīvi, es centos, cik to atļāva līdzekļi un laiks, sameklēt Tevi. Protams, ne jau tādēļ, ka es vēl arvien lolotu bezjēdzīgas cerības atgūt Tavu mīlestību. Man ir sieva. Apprecējos, lai atbrīvotos no ikdienas dzīves rūpēm, un mana laulība ir tikai formāla. Manā uztverē mīļotā sieviete un sieva ir divi dažādi jēdzieni. Es nepiederu pie tiem, kas, apņēmis sievu, aizmirst aizvainojumu, ko guvis no mīļākās.
Sidzuko-sana, nu beidzot esmu Tevi atradis!
Es trīcu aiz prieka. Pienācis brīdis piepildīt manu ilggadējo vēlēšanos. Cik daudzkārt iztēlē esmu iedomājies visdažādākos atriebības paņēmienus, izjūtot tādu pašu prieka pārpilnību kā tobrīd, kad atrodu kādu asu sižeta līniju savam kārtējam sacerējumam. Beidzot esmu izdomājis tadu atriebības veidu, kas Tevi ne vien mocīs, bet arī ārkārtīgi šausminās. Pienācis laiks īstenot manu nodomu. Iedomājies tikai, cik es esmu priecīgs! Pat ja Tu meklētu palīdzību policijā, Tu nespētu izjaukt manu plānu. Esmu ļoti rūpīgi visu pārdomājis.
Apmēram pirms gada laikrakstu un žurnālu korespondentu vidū paklīda baumas, ka esmu bez vēsts pazudis. Šī pazušana nebija saistīta ar atriebību Tev, tā bija mana nevēlēšanās satikties ar cilvēkiem un tieksme pēc noslēpumainības. Tagad tas nāk tikai man par labu. Vēl rūpīgāk noslēpšos no sabiedrības un tad pamazām ķeršos pie sava atriebības plana īstenošanas.
Nešaubos, ka Tu ļoti vēlies uzzināt manu plānu. Patlaban vēl nevaru Tev pilnībā atklāt tā būtību. Jo lēnāk šausmas nāks pār Tevi, jo lielāks būs iespaids.
Bet, ja Tu ļoti vēlies, man nav žēl izpaust dažus mana atriebības pasākuma sīkumus. Piemēram, es varu nekļūdīgi uzskaitīt visu, kas notika ar Tevi Tavās mājās pirms četrām dienam, tas ir, trīsdesmit pirmā janvāra vakarā.
No pulksten septiņiem līdz septiņiem trīsdesmit vakarā Tu guļamistabā pie mazā galdiņa lasīji grāmatu. Tas bija Hirocu Rjūro stāstu krājums «Savādo acu biogrāfija». Tu izlasīji līdz beigām tikai pirmo stāstu.
No septiņiem trīsdesmit līdz septiņiem četrdesmit Tu, likusi kalponei pasniegt tēju ar cepumiem, apēdi divas konditorejas «Fugecu» «monaka» un izdzēri trīs tasītes tējas.
Septiņos četrdesmit Tu aizgāji uz tualeti, bet pēc piecām minūtēm atgriezies savā istabā. Līdz deviņiem desmit Tu adīji, iegrimusi dziļās domās.
Deviņos desmit pārnāca Tavs vīrs. No deviņiem divdesmit līdz desmitiem jūs abi tērzējāt, iebaudot vīnu. Vīrs piepildīja Tavu glāzi līdz pusei. Pēc pirmā malka Tu pamanīji glazē korķa gabaliņu un ar pirkstiem to izņēmi. Pec tam Tu liki kalponei saklāt gultas, un jūs abi devāties pie miera.
Līdz vienpadsmitiem ne Tu, ne Tavs vīrs negulēja. Kad Tu atgriezies savā gultā, jūsu mājas pulkstenis, kas mazliet atpaliek, nosita vienpadsmit.
Vai Tevi, lasot šīs piezīmes, precīzas ka vilcienu saraksts, nepārņem šausmas?
Atriebējs
Trešā februāra vēlā naktī.»
Es jau agrāk zināju Oes Sjundeja vārdu, bet man pat prātā nenāca, ka tas varētu būt Hiratas Ičiro pseidonīms.
Taisnību sakot, mūsu rakstnieku aprindās diez vai kāds zināja Oes Sjundeja īsto vārdu. Un arī es laikam nekad neuzzinātu vārdu «Hirata», ja mans paziņa Honda, kas bija sīki izpētījis visus Oes Sjundeja grāmatu izdošanas datumus un diezgan bieži iegriezās pie manis mājās, nebūtu ierunājies par viņu, nosaucot viņa īsto uzvārdu un vardu. Tik ļoti Hirata necieta cilvēkus un vairījās no sabiedrības.
Bez jau minētās Sidzuko saņēma no Hiratas vēl trīs vēstules. Tās maz atšķīrās cita no citas (pasta zīmogs gan katru reizi bija uzspiests citur). Katrā no tām pēc atriebības lāstu plūdiem bija vēl Sidzuko dzīves kāda vakara notikumu sīka uzskaite ar precīzi norādītu laiku. Sevišķa uzmanība bija veltīta viņas guļamistabas noslēpumiem — visdelikātākos momentus attēlojot sevišķi klaji. Ar aukstasinīgu bezkaunību autors aprakstīja Sidzuko kustības un atstāstīja viņas teiktos vārdus. Tādas vēstules lika sarkt līdz matu galiem.
Nav grūti iedomāties, cik neērti un aizvainojoši Sidzuko bija rādīt šis vēstules svešam cilvēkam. Tikai kādi ārkārtēji apstakļi varēja piespiest viņu pārvarēt kaunu un griezties pie manis pēc padoma. No vienas puses, tas liecināja par Sidzuko bailēm, lai tikai vīram nekļūtu zināms viņas pagātnes noslēpums — ka viņa zaudējusi nevainību jau pirms laulības; no otras puses, tas pierādīja, kādu dziļu uzticību viņa jūt pret mani.