Atzīstos, ka ikreiz, kad Sjundeja kārtējā grāmata saņēma jūsmīgas atsauksmes, mani urdīja asa skaudība. Mani pārņēma bērnišķīgs naids pret viņu un sirds dziļumos es perināju domu, ka man katrā ziņā jāpārspēj sāncensis.
Taču pirms gada viņš pēkšņi pārstāja publicēties un nozuda nezināmā virzienā. Bet ne jau tādēļ, ka viņa popularitāte būtu mazinājusies. Man nav zināms viņa nozušanas īstais iemesls, bet viņš tiešām iekrita kā akā, lai gan žurnālisti pielika visas pūles, lai nozudušo atrastu. Pat es, par spīti nepatikai pret šo rakstnieku, jutu neizprotamas skumjas. Tas var likties pārāk bērnišķīgi, bet man acīmredzot pietrūka jau pierastā ienaidnieka.
Tā nu Kojamada Sidzuko bija pastāstījusi man visjaunāko, ārkārtīgi savādo ziņu par Oei Sjundeju. Klusībā es priecājos par iespēju atkal tikties ar savu agrāko pretinieku — šoreiz gan, jādomā, visai neparastos apstākļos.
Pārdomājot visus notikumus, es nonācu pie secinājuma, ka Oe nolēmis īstenot savus literāros murgojumus. Šķiet, ka tādas domas nemaz nav tik pārsteidzošas, bet gluži loģiskas.
Kā teicis viens no Oes paziņām, «viņš pārtiek no izdomātiem noziegumiem». Viņš dzīvoja līdzi šiem asiņainajiem noziegumiem manuskriptu lapās, jūtot tādu pašu tieksmi nogalināt cilvēkus kā šo darbu varoņi slepkavas.
Lasītāji droši vien labi atceras to īpatnēji baigo noskaņu, kas tik raksturīga viņa sacerējumiem. Daudzi atceras, ka viņa romāni ir pārblīvēti ar sevišķi nenormālām aizdomām, noslēpumiem, cietsirdību un vārmācību. Kādā darbā viņam pasprukuši šādi dvēseli stindzinoši vārdi: «…beidzot pienāca laiks, kad viņu vairs nespeja apmierināt tikai viņa sacerējumi. Noguris no šīs pasaules ikdienības un garlaicības, viņš bija jutis baudu, izklāstot uz papīra savus velnišķīgos izdomājumus. Tas bija mudinājis ķerties pie spalvas. Bet drīz viņam arī rakstīšana kļuva apnicīga. Kas vēl varēja sniegt asus pārdzīvojumus? Noziegums! Jā, atlika tikai pats noziegums. Vienīgais, ko viņš vēl nebija izbaudījis, bija izsmalcināta nozieguma trīsas.»
Oes ikdienas dzīve bijusi dažadu dīvainību pārpilna. Rakstnieku un žurnālistu aprindās viņš pazīstams kā cilvēku nīdējs un noslēpumu cienītājs. Ļoti reti kādam palaimējies nokļūt viņa darbistabā. Viņš mierīgi spēja aizcirst durvis pat gados vecāku un augstāk stāvošu personu deguna priekšā. Pie tam viņš bieži mainīja dzīvesvietas un, aizbildinādamies ar vāju veselību, nekad nepiedalījās rakstnieku sapulcēs.
Klīda baumas, ka viņš ne dienu, ne nakti nesaklājot gultu un pat ēdot un rakstot guļus. Arī dienā viņš radot savus murgainos tēlojumus pustumšā istabā ar cieši aizvērtiem slēģiem, iededzis tikai piecu sveču spuldzīti.
Uzzinājis, ka Oe vairs nepublicējas un kaut kur nozudis, es jau tūlīt sāku prātot, vai tik viņš nav sācis īstenot savas ārprātīgās izdomas un radis pajumti Asakusas rajona nožēlojamajos graustos, kas tik bieži aprakstīti viņa stāstos. Un nebija pagājis ne pusgads, kad viņš man atklājās tāda cilvēka lomā, kas tiešām sagatavojies no draudiem ķerties pie darbiem.
Man likās, ka varēšu ātrāk sameklēt Oei Sjundeju, ja griezīšos pēc palīdzības pie laikrakstu literatūras un mākslas nodaļu līdzstrādniekiem vai žurnālu starptautisko jautajumu korespondentiem. Bet, ka jau tiku minējis, Oe bija ļoti liels savādnieks un pārāk reti pieņēma kādu apmeklētāju. Pamēģinājis žurnālu redakcijās uztaustīt viņa gaitas, es pārliecinājos, ka nepieciešams stāties sakaros ar kādu viņam labi pazīstamu cilvēku. Par laimi, tāds atradās starp literātiem, ar kuriem man bija ļoti ciešas, sirsnīgas attiecības.
Neslēpšu, ka šis cilvēks bija izdevniecības «Hakubunkan» līdzstrādnieks, kas rūpējas par manuskriptu piegādi. Viņš arī pats bija diezgan veikls žurnālists, vārdā Honda. Kādu laiku Honda bija it kā piesaistīts Oem Sjundejam, jo viņa pienākums bija pasūtīt manuskriptus redakcijas vajadzībām. Jāatzīmē, ka Honda, būdams tikai sakarnieks starp autoriem un izdevniecību, arī pats bija apveltīts ar detektīva spējām.
Es piezvanīju viņam, saņēmu viņa piekrišanu atbraukt pie manis, un uz pirmo jautājumu par man nezināmo Sjundeja dzīvi viņš atbildēja tādā tonī, it kā Oe būtu viņa bērnības rotaļu biedrs.
— Sjundejs? Tas ir īsts maitas gabals.— Un, pavīpsnājis viltīgu bagātības dieva Daikoku smīnu, labprāt apmierināja manu ziņkāri.
Honda zināja stāstīt, ka Sjundejs, būdams rakstnieks iesācējs, īrējis nelielu mājiņu Tokijas nomalē Ikebukuro. Līdz ar literāro popularitāti pieauga arī viņa ienākumi, un viņš varēja pārcelties uz plašākām telpām, kaut arī īrētām. Honda minēja vismaz septiņas dzīvesvietas, kuras Oe paguvis nomainīt divu gadu laikā. Viņš dzīvojis Usigomes rajona Kikuičo ielā, tad Negisi kvartalā, vēlāk Hakunečo ielā Janakas rajonā un citur.
Kad Oe pārcēlies uz Negisi, viņš jau bijis plaši pazīstams rakstnieks un viņam nepārtraukti uzmākušies žurnālu korespondenti. Tieši tolaik viņš sācis vairīties no cilvēkiem. Mājas durvis allaž bijušas cieši noslēgtas, bet sieva gājusi iekšā un ārā pa sētas ieeju.
Viņu sastapt nav bijis iespējams. Viņš vienmēr izlicies, ka nav mājās, bet vēlāk nosūtījis apmeklētājam vēstuli, kurā bija rakstīts: «Nemēdzu tikties ar cilvēkiem, tādēļ, lūdzu, izklāstiet rakstiski Jūs interesējošo jautājumu.» Nav brīnums, ka daudzi no tiem, kas vēlējās tikties ar Sjundeju, drīz vien atteicās no sava nodoma, bet tos, kam tomēr izdevās viņu sastapt, varēja uz pirkstiem saskaitīt. Žurnālu redakciju līdzstrādnieki ir pieraduši pie visdažādākajiem rakstnieku untumiem, bet arī viņi nespēja paciest Oes nicinošo attieksmi. Par laimi, Sjundejam esot gudra sieva, tādēļ Honda itin bieži izmantojis viņas starpniecību, lai pasūtītu manuskriptus vai atgādinātu to iesniegšanas termiņus.