Bet tikties ar sievu arī nav bijis nemaz tik viegli. Uz slēgtām durvīm nereti parādījušās lakoniskas zīnules: «Esmu slims. Apmeklētājus nepieņemu. Vai arī: «Esmu ceļojumā,» vai: «Cienījamie žurnālu korespondenti! Visus pieprasījumus pēc manuskriptiem lūdzu sūtīt pa pastu. Apmeklētājus pieņemt nevaru.» Tādi norādījumi aizbiedējuši pat pieredzējušo Hondu, un tas ne vienu reizi vien bijis spiests aiziet tukšām rokām.
No visa teiktā kļuva skaidrs, ka Oe nevienam nav ziņojis par dzīvesvietas maiņu, un žurnālu līdzstrādniekiem vajadzēja meklēt viņu ar pasta starpniecību.
— Runā, ka dažiem tomēr laimējies tikties ar Sjundeju vai vismaz apmainīties jokiem ar viņa sievu, bet to acīmredzot spēj izdarīt vienīgi tik izveicīgi cilvēki, kāds esmu es, — lepni nobeidza Honda.
— Fotoattēlā Sjundejs izskatās pievilcīgs. Vai dzīvē viņš arī ir tāds? es jautāju, jo Hondas stāstījums izraisīja manī arvien lielāku ziņkāri.
— Ko tu, ko tu!— mans sarunu biedrs atsaucās noraidoši. — Man šķiet, ka šis fotouzņēmums ir viltojums. Sjundejs gan teica, ka fotografējies jaunībā, bet tik un tā nav ticami. Sjundejs itin nemaz nav līdzīgs šim pievilcīgajam vīrietim. Dzīvē viņš izskatās pretīgi uzblīdis. Laikam tādēļ, ka maz kustas, jo lielāko daļu laika pavada gultā. Vaigi noļukuši, seja neizteiksmīga, acis miglainas. Vārdu sakot, īsts slīkonis. Turklāt viņš ir slikts sarunu biedrs un parasti nemaz never muti vaļā. Var tikai pabrīnīties, kā tāds cilvēks spēj radīt tik labus darbus.
Tu taču atceries Uno Kodzi garo stāstu «Epileptiķis»? Nu, lūk, Sjundejs ir šī stāsta galvenā varoņa izspļauta kopija. Tāpat kā šis varonis, viņš nepieceļas no gultas ne dienu, ne nakti. Laikam jau nogulējis sānus. Esmu ticies ar Oei divas trīs reizes, un katrreiz viņš sarunājās ar mani guļus. Ne jau velti stāsta, ka viņš pat ēdot gultā. Taču Sjundejam piemīt vēl viena dīvainība, kas nesaskan ar viņa dzīves veidu. Man gadījies dzirdēt, ka šis cilvēku nīdējs, kas pieradis caurām dienām vārtīties pa gultu, reizēm ietērpjoties savādā tērpā un dodoties uz Asakusu. Šīs pastaigas notiekot tikai nakts tumsā. Patiešām, kā zaglis vai sikspārnis. Dažbrīd man rodas šaubas, vai tik viņam nepiemīt slimīga kautrība? Varbūt viņš cenšas slēpt no cilvēkiem sava auguma un sejas neglītumu? Jo lielākā kļūsi viņa literārā popularitāte, jo vairāk viņš varbūt kaunas no sava kroplīguma. Viņam nav draugu, apmeklētājus viņš nepieņem. Vai tādā gadījumā viņa noslēpumainās nakts pastaigas pa Asakusas šķērsieliņām nav sava veida gandarījums par ilgajām vientulības stundām? Izpētījis Sjundeja raksturu pēc viņa sievas izteicieniem, es nonācu pie šada secinājuma.
Honda tiešām bija neparasti daiļrunīgs, raksturojot Sjundeju. Un beidzot viņš pastāstīja man vēl kādu visai dīvainu gadījumu.
— Zināt, Samukava-san, šajās dienās arī es pats redzēju šo bez vēsts pazudušo Oei Sjundeju. Viņam bija tik jocīgs izskats, ka es pat neuzdrīkstējos sasveicināties, bet tas noteikti bija viņš.
— Kur tas notika? — es neviļus skaļi iesaucos.
— Asakusas parkā. Agrā rīta stundā. Es gāju mājup un, atklāti sakot, biju mazliet iereibis.— Honda pasmaidīja un pakasīja galvu.— Tu zini, kur atrodas ķīniešu restorāns «Rairaiken >? Tieši uz tā stūra, kad gājēju bija vēl pavisam maz, stāvēja paresns cilvēks koši sarkanā klauna cepurē, āksta tērpā, ar biezu reklāmu paku rokās. Izklausas neticami, bet tas tiešām bija Oe Sjundejs. Aiz pārsteiguma es gluži vai sastingu un nezināju, ko darīt — uzrunāt viņu vai paiet garām. Laikam viņš arī bija pamanījis mani, bet viņa seja joprojām palika neizteiksmīga. Pēc brīža viņš pagrieza man muguru, ašā solī devās prom un drīz vien nozuda aiz stūra. Sākumā es gribēju mesties viņam pakaļ, bet tad apdomājos, ka būtu neprātīgi sākt sarunu ar cilvēku, kas pārsteigts šādos apstākļos, un devos mājup.
Visu laiku, kamēr es klausījos Hondas stāstu par Oes Sjundeja savādo dzīves veidu, man bija tāda sajūta, it kā es redzētu ļaunu sapni. Bet, uzzinājis, ka viņš āksta tērpā un klauna cepurē stāvējis Asakusas parkā, es pārbijos. Man likās, ka pat mati ceļas stāvus. Tad man vēl nebija skaidrs, vai starp Oes āksta izskatu un Sidzuko adresētajām vēstulēm ir kāda sakarība, tomēr likās, ka kādai saiknei te noteikti jābūt. Vismaz Hondas tikšanās laiks ar Sjundeju Asakusā sakrita ar viņa pirmās Sidzuko adresētās vēstules saņemšanas laiku.
Izmantojot labvēlīgo gadījumu, es nolēmu noskaidrot, vai vēstules autora rokraksts ir identisks Oes rokrakstam, un, izraudzījies no vēstulēs tikai vienu lapiņu, pēc kuras nevarēja noteikt, kādā nolūkā tā rakstīta, parādīju to Hondam.
Uzmetis acis lapiņai, Honda tūdaļ apliecināja, ka tas ir Sjundeja rokraksts, un vēl piebilda, ka pēc stila un gramatiskajām konstrukcijām rakstītājs nevar būt neviens cits kā tikai Sjundejs. Kādreiz Honda mēģinajis sacerēt stāstu, atdarinot Sjundeju, tādēļ sīki izpētījis viņa rakstīšanas manieri.
— Oeiri teikumi tādi stīvi, tādēļ gandrīz nav iespējams viņu atdarināt,— Honda izmeta.
Es pilnīgi piekritu Hondas spriedumam. Izlasījis vairākas Sjundeja vēstules, es vēl labāk nekā Honda biju iepazinies ar to autora īpatnējo stilu.
Tajā pašā dienā es atradu ieganstu, lai palūgtu Hondu noskaidrot Sjundeja atrašanās vietu.
Labi, vari paļauties uz mani,— Honda piekrita.
Bet viņa solījums mani neapmierināja, tādēļ es nolēmu arī pats uz savu roku sameklēt māju Nr.32 Ueno rajona Sakuragičo ielā — kur pēc Hondas domām, pavisam nesen esot dzīvojis Oe Sjundejs, lai iepazītos vismaz ar apkārtni.