Выбрать главу

Jānis Jurkāns

Nirējs

Pirmā dala SVEŠIE

PIRMĀ NODALA Toms

Naktī viņš atkal redzēja sapni dīvainu, pavisam dīvainu. Neganta, duļķaina straume rāva sev līdzi pus­kailu puisēnu, kurš pēdējiem spēkiem vēl centās nokļūt tuvāk krastam, brīžam pieķerdamies kādam negaisa atlauztam zaram, kādam virs ūdens izmestam sūnu vai zāles kumšķim. Tad piepeši viņš pats bija šis pui­sēns, viņš juta, kā pazūd zem ūdens, kā vairs nesajūt glumo, vēso pamatu zem kājām, tad vēl pēdējiem spēkiem iznirst, lai ieraudzītu, ka krasts neglābjami attālinās…

Un tad… tad tas bija cits krasts. Šķita, ka svina pelēkie ūdeņi kļuvuši par "biezu" viņa sīkajam ķerme­nim tie it kā izspieda Tomu virspusē: līdz krūtīm, līdz viduklim, vēl augstāk… Tagad viņš apjauta, ka viņa pārgurumā drebošās, gandrīz krampjos sarautās kājas balsta cietzeme. īsta, raupja, gandrīz asa, it kā viņš stāvētu uz sīku gliemežvāku aplipušas klints ra­dzes… Vienmuļā, tukšā, mēness izgaismotā krastmalā neredzēja nevienas dzīvas radības. Toms atskatījās tā vairs nebija upe, šķita, ka visapkārt, cik vien tālu varēja saskatīt, pletās nebeidzams ūdens klajš… Pēkšņi pamats zem Toma kājām sakustējās, tad kaut kas asi un sāpīgi iedzēla. Toms nesaprata, nezināja, kas tas ir, tomēr kāda neapzināta nojausma viņam lika bēgt, ātrāk nokļūt līdz sausumam. Svilinošas sāpes cēlās augšup, viņš juta, ka sāk reibt galva, ka vēl spēkus neatguvušais ķermenis krīt biezā miglā…

Atjēgšanās bija lēna un mokoša, kaut kur dziļi pa­kausī nemitējās sāpīga, brīžam pulsējoša džinkstoņa, gandrīz nejūtīgais ķermenis it kā peldēja gaisā, ik pa brīdim mēģinādams krist lejup bezdibenī, taču tagad viņš nepārprotami z i n ā j a, ka guļ krastmalā! Viņš z i n ā j a, ko ieraudzīs, atvēris acis! Nē, tie nebūs viņa noplukušās istabeles zemie, pelēcīgie, sen nebalsinātie griesti vai pavecās, lētās sienu tapetes, par kurām To­mam nu jau vairākus gadus bija kauns.

Jā, tur jau viņš bija šis gandrīz caurspīdīgais, gaiši vizuļojošais stāvs. Vismaz kādus trīsdesmit centimet­rus virs zemes… Viņa bālajā, mazliet smaidošajā sejā, lielajās, gurdenajās acīs bija jaušams tikko manāms izbrīns.

Tu esi tālu nācis. Ļoti tālu, Toms izdzirda klusu balsi, lai gan svešais neteica ne vārda. Tad tādi jūs būsit…

Pēkšņi Toma dvēseli apņēma neparasts miers un gaišums. Viņam vairs ne no kā nebija bail. Pat nupatējā slīkšana šķita kā niecīgs, nenozīmīgs sapnis. Un ne tikai slīkšana viss, kas ar viņu bija noticis līdz šim, šķita sīks un nesvarīgs… Jo viss bijušais un esošais ieguva pavisam citu, vēl neapjaušamu nozīmi… Visa 8 pasaule, zvaigžņu miljoni vairs nebija svešas, tālas dzirkstis bezgalībā. Bezgalīgais Visums ieplūda viņā, un viņš bija šajā bezgalīgajā Visumā ne kā svešinieks, bet savējais, mūžīgi savējais…

Tomam šķita, ka ir apmākusies diena. Viņš palūko­jās debesīs tajās neredzēja neviena paša mākonīša. Dīvaini, taču saule bija mazāka par mēnesi… Tad tik reālā, gandrīz ar roku taustāmā vīzija izgaisa.

Tikai pēc laba brīža Toms ar grūtībām saprata, ka ir pamodies. Viņš piecēlās. Aiz loga tumsnēja tukšais, naksnīgais pagalms spokainie, no vecuma un lieta­vām samelnējušie šķūnīši, malkas grēdas. Pagalma vie­nīgā milzu ozola lapotne aizsedza mēnesi. Mēnesi?… Piepeši viņš atskārta toreiz tā otra nemaz nebija saule! Tie bija divi mēneši! Divi! Toreiz? Kad? Vai tad tas nebija tikai sapnis? Vienkārši sapnis!

Slāpa. Toms klusītēm, lai nepamodinātu māti, aizla­vījās uz virtuvi. Krūzē nebija vārītā ūdens. Toms ielēja no krāna.

-  Atkal neguli? halātu uz pleciem uzmetusi, durvīs stāvēja māte. No krāna? Atkal rādījās murgi?

Toms klusēja. Ko gan viņš varēja atbildēt? Ka tie nav murgi? Ka tas viss ir līdz sāpēm reāli? Kurš gan viņam noticētu? Un, pat ja noticētu, kāda tam jēga? Noticētu? Vai tad viņš pats tam ticēja?

-    Sīkums! Nav nekas īpašs, Toms nomurmināja. Ej gulēt. Es tikai gribu padzerties.

Toms nebija nekāds "sliktais zēns". Varētu teikt, ka dažkārt viņš bija pat labs. Mēreni. Ar to ir jāsaprot, ka bija arī sliktāki par viņu. Tā mēdza teikt krustmāte Lonija. Māte tādās reizēs parasti noburkšķēja nu, nu… Tikai nebija saprotams, vai, viņasprāt, tas nozī­mēja, ka par Tomu sliktāku puišeļu tomēr nav vai ka viņš nav gluži bezcerīgs. Viņš tiešām negribēja satraukt māti, kurai jau tāpat netrūka rūpju tēvs bija pasācis iedzert. Kā teica māte pēdējā laikā. Tomam gan šķita, ka vārdi "pēdējā laikā" ir gluži lieki. Ja tikai tas neno­zīmēja vairākus gadus. Māte teica tas tāpēc, ka tēvs nevar atrast īstu darbu. Krustmāte Lonija izteicās, Tomaprāt, pavisam nesakarīgi visi vīrieši savā būtībā ir gļēvuļi, nelieši un plānā galdiņa urbēji! Tēvs gan nekad nekādus galdus nebija urbis, ne plānus, ne bie­zus to Toms zināja pavisam droši, bet krustmātei Lonijai iebilst negribēja, lai nepievērstu sev pārāk lielu uzmanību, kas zina, ar ko tas varēja beigties!

Krustmāte Lonija bija īpašs gadījums viņu dzīvē. Toms bija pārliecināts, ka krustmāte ienīst vīriešus, lai gan bija pamanījusies jau trīs reizes iziet pie vīra. Katru reizi pie cita. Un, kā kautrīgi piezīmēja pati krustmāte, tad pie arvien jaunāka. Tēvs apgalvoja, ka krustmāte tos iepriekšējos noindējusi ar vecām tortēm. Tēvam, Lonijasprāt, bija neciešama humora izjūta, bet mātei tādas nebija nemaz.

Patiesībā krustmātei Lonijai bija arī kāda laba īpa­šība, pat divas. Pirmkārt viņa nāca ciemos ļoti reti, otrkārt viņa cepa ļoti garšīgas tortes un atšķirībā no dzimšanas dienu dāvanām katru reizi citādu. Dzimša­nas dienā Toms ikreiz dabūja pretīgi zilpelēku kreklu bez piedurknēm un kabatām. Tomam pat bija aizdomas, ka tos krustmāte Lonija pirms daudziem gadiem sapir10 kusies vairumā kādā izpārdošanā. Un tieši viņa dzim­šanas dienu vajadzībām pirms četriem gadiem tas pats krekls viņam šķita milzīgs, pēdējo reizi paknaps. Krustmāte apgalvoja, ka Toms esot kļuvis resns, par ko bija jāpasmaida pat mātei. Un vēl krustmāte nezin kā­dēļ apgalvoja, ka kārtīgā ģimenē ar vienu bērnu ir par maz. Lai "atražotos", caurmērā vajagot vismaz divus ar pusi. Lonijai pašai bērnu nebija. Ne no viena vīra.

Nē, Toms nebūt nebija slikts zēns. Diemžēl tikai ne tad, kad gulēja. Jo guļot viņam reizēm rādījās "visādas muļķības". Tā teica māte. Puisim ir jūtīga nervu sis­tēma. Viņš ir pārpūlējies tā teica neirologs. Un aiz­liedza Tomam mācīties spēlēt vijoli. Tas gan bija ļoti sen pirms sešiem gadiem. Uzreiz jāsaka, ka Toms nejutās diezko apbēdināts. Vijole tagad mētājās skapjaugšā, ielikta zaļpelēkā maišelī ar savelkamu un aizsie­namu galu. Tēvs zobojās lai izžūst. Pēc simt gadiem būs vērtīgāka. Arī tagad tā nebija nekāda jaunā, lai arī ne kāda slavena meistara roku darbs. Vijoli savā laikā esot čīgājis vecaistēvs. Pat lauku ballītēs!

-   Ej gulēt, Toms atkārtoja. Es arī tūlīt iešu.

-   Vai tad tu tagad aizmigsi?

-    Miega zāles man nevajag. Un nervu zāles arī! Toms ātri nobēra. Viss ir kārtībā!

-   Kā zini, atteica māte. Visu laiku taču bija labi, kas tad atkal atgadījies? Jau trešo nakti!

-   Nekas… Vai es kliedzu?

-   Kliedzi? Tātad tomēr rādījās? Atkal slīki?

-   Nu tā… Toms negribēja gluži atzīties. Bet šoreiz normāli tiku krastā.

-   Nu kaut kas traks! īsti nezinādama, ko iesākt, māte tikai nogrozīja galvu. Nedzer nevārītu ūdeni, viņa vēl nenoteikti piebilda, lai gan skaidri varēja manīt, ka ne jau krāna ūdens viņai tagad prātā. Vai tikai nevajadzētu aiziet pie ārsta? Kā tu domā?