Viņš pasniedza viņai ziedus, bet Kapitolija atkāpās divus soļus un atteicās tos pieņemt.
— Gļeb, es jau teicu, ka tu sevi sodīji. Jā, mēs varētu būt laimīgi. Es tevi mīlēju no visas sirds un biju gatavs tavā labā darīt jebko. Bet es neesmu gatavs dzīvot kopā ar nodevēju. Jums vienreiz neizdevās, jūs varat neizdoties vēlreiz. Bet es to nevaru! Saproti, es nevaru! Es nekad vairs nevaru tev uzticēties. Ja mīlu, tad mīlu tikai vienu cilvēku, neviens cits man nav vajadzīgs, pat ja otrs mani aplej ar zeltu vai skaistumā ir līdzvērtīgs Dievam. ES mīlēju tu, kā cilvēks, kā iecirtīgs zēns ar visiem tikumiem un tarakāniem. Un jūs vienkārši nodevāt mūsu mīlestību, domājāt, ka varat vienu reizi pēc otras šādi izjukt un pēc tam atgriezties pie manis. Atvainojiet, tas man ir pārāk netīrs. Tas ir kā dzīvot publiskajā tualetē. Un, lūdzu, vairs nemeklējiet tikšanās ar mani. Uz redzēšanos.
Viņa apstaigāja viņu ar lielu pieķeršanos un steidzās uz autobusa pieturu.
Bet Igors viņu gaidīja pie mājas, arī ar pušķi. Viņš aizšķērsoja viņas ceļu pie ieejas un pasniedza viņai ziedus.
— Pilenīt, daudz laimes dzimšanas dienā! Žēl, ka atnācu, bet es nevarēju pretoties. Man tevi redzēt ir kļuvusi par apsēstību.
Nopūtusies viņa paņēma ziedus, atvēra durvis un iegāja tajās. Igors gribēja sekot, bet Kapitolija viņu apturēja.
— Nē, tu nenāksi pie manis. Es jau teicu, ka starp mums nekā vairāk nav un nevar būt. Es lūdzu tevi, ej prom.
Mājās viņa ielika ziedus burkā un ielika ieejā. Ziedi nav vainīgi, kas tos dāvināja. Vakarā viņu gaidīja vēl viens pārsteigums.
Atskanēja zvans, kad viņa atvēra durvis un ieraudzīja kurjeru ar sniegbaltu ziedu grozu.
"Ziedi Kapitolijai Karpenko," jaunais zēns jautri pļāpāja un pastiepa grozu.
Viņa to paņēma, parakstīja kādā piezīmju grāmatiņā, aizvēra durvis un iegāja virtuvē. Starp ziediem viņa atrada nelielu kartiņu, kurā ar roku bija rakstīts: “Mazai, bet ļoti kaitīgai skolotājai. Daudz laimes dzimšanas dienā! AR.". Viņa pagrieza kartiņu un pasmaidīja. Viņai bija tikai viena iespēja, kas varētu nosūtīt šo pušķi.
Kapitolija jau sen pamanījusi, ka pēdējā laikā pārāk bieži domā par Senkas tēvu. Galu galā viņai nav nekāda iemesla, viņš uzvedas kā totāls bubulis, viņš pats ir bandīts un viņa uzvedība ir tāda pati. Taču viņa skatiens, kad viņa tajā vakarā atvēra viņam durvis, ar kuru viņš viņu apbrīnā “laizīja” no galvas līdz kājām, neizbēga no uzmanības un neatstāja vienaldzīgu. Pat tikai atceroties šo skatienu, viņas ķermenim ik reizi izdalījās zirga izmēra zosāda. Un kā viņš skatījās uz viņu skolā, kad viņa viņam izteica sāpīgas lietas? Kapitolija nekad nebūtu ticējusi, ka tāds cilvēks kā Sergejs Stankevičs pieļaus tādu attieksmi pret sevi. Bet viņš klausījās viņā un vienkārši aizgāja, uzmetot viņai pēdējo skatienu, it kā gribētu viņu paņemt sev līdzi. Un viņa pēkšņi saprata, ka viņa nebūtu pretojusies, ja viņš būtu paņēmis viņas roku un vedis viņu līdzi. Viņa dosies visur, kur viņš viņu veda.
Viņa pat pamāja ar galvu, lai aizdzītu šīs domas. Kur viņa dotos?! Kāds muļķis! Vai tas viss Senkas dēļ? Vai tā nav taisnība? Šis zēns iegrima viņas dvēselē, kļuva kā viņas pašas dēls, par kuru viņai sāpēja sirds. Blakus šim zēnam ieslēdzās viņas mūžīgais mātes instinkts, kas lika viņai piecelties jebkādu briesmu priekšā, kas draudēja šim kaķēnam. Viņa bija gatava saplēst gabalos pat viņa neuzmanīgo tēvu, ja tikai viņš sāktu normāli sazināties ar zēnu.
Bet dažreiz viņa atcerējās Sergeja roku, kad viņš ievilka viņu dzīvoklī. Ciets, karsts, spēcīgs, kā netikums. Likās, ka viņš būtu piemetināts viņai un no šī punkta viņas lidojuma laikā lidoja dzirksteles. Kad viņš noņēma viņa roku, viņa sajuta kaut kādu nebeidzamu vientulību, nežēlīgu aukstumu. Tikai Kristīnas uzvedība, kura runāja atklātas muļķības, lika viņai atgriezties realitātē.
Blakus Sergejam viņa sevi neatpazina. Viņa gribēja būt drosmīga, ieskatīties viņa tumši zilajās acīs un saskatīt tajās vēlmi. Es gribēju sajust viņa rokas uz sava ķermeņa. Un es ļoti gribēju dabūt no viņa skūpstu, tādu, par ko raksta grāmatās, lai tev galva griežas un ceļi piesprādzējas. Viņa bija nobijusies no viņas domām, tas nekad nebija noticis ne ar Gļebu, ne ar Igoru. Viņai šķita, ka viņa mīl šos vīriešus, taču viņa nevarēja izskaidrot, kas ar viņu notiek blakus Sergejam. Ieraugot šo guvernanti, viņā atklājās iepriekš nezināma sajūta. Kā viņa iedomājās, ka šī meitene atnāk mājās ar Senku, tad viņi visi kopā vakariņoja, veica mājas darbus, un tad Sergejs viņu apskāva. Un tad Kapitolijas domas vārījās kā verdoša lava. Lai arī cik smagi viņa šīs domas atgrūda, viņa beidzot sev atzina, ka ir iemīlējusies šajā neiespējamajā vīrietī, kurš nekad neskatītos uz viņu kā uz sievieti. Viņam blakus vajadzētu būt garkājainai skaistulei, nevis viņai līdzīgai. Tāpēc viņš nekad neuzzinās par viņas jūtām. Nekad. Un nekādā gadījumā.
Nepatikšanas Kapitolīnā turpinājās. No katedras sāka nākt norādījumi, kā sodīt skolotāju, kas saņēma dažādas sūdzības. Direktore mēģināja to sakārtot, taču viņi viņai lika neiejaukties, pretējā gadījumā viņa tiks ievainota. Svetlana Vasiļjevna atmeta rokas un atbalstīja savu mīļāko.
— Kapitoliņa, es saprotu, ka šis ķēms ir iekritis tev līdzi un atriebjas par tavu atteikumu. Es neko nevaru darīt, mūsu spēki nav vienādi. Vismaz pamet šeit. Es izgāju caur saviem kanāliem. Šis Viktors ir pārāk atriebīgs, viņš turpinās cīnīties, līdz dabūs savu gribu. Vai vēlaties, lai mēs pret viņu iesniedzam iesniegumu policijai?
— Ko man teikt? Un kam viņi ticēs vairāk?
— Tev taisnība. Tad atkal pret jums nāca sūdzība par necienīgu uzvedību ikdienas dzīvē. Es vairs nezinu, ko atbildēt vai kā reaģēt.
— Dari, ko gribi, man vairs nav vienalga.
Igors turpināja stellēt pie skolas un mājas, pie dzīvokļa ārdurvīm atstājot pušķus, kurus ik reizi atstāja uz ieejas loga palodzes. Kaut kur es uzzināju viņas jauno tālruņa numuru un sāku sūtīt viņai ziņas ar lūgumu piedot, viņa atkal viņu bloķēja, tad viņš sāka rakstīt no citiem numuriem.
Viena lieta meiteni nomierināja; Viņa uzzināja, ka tētis pieņēma darbā jaunu strādnieci Lidu Aleksejevnu, kura par zēnu rūpējas. Un Alevtina apstiprināja, ka Senka kļuvis mierīgāks, viņa sejā tagad parādījās smaids. Lidija Aleksejevna vienmēr tur pirkstu uz pulsa, sadarbojas ar klases audzinātāju un uzrauga viņa mācības.
Kad Kapitolija pastāstīja Alevtinai par savu problēmu ar Viktoru, viņa par to domāja un nākamajā dienā bildināja.
— Kapa, man ir brālēns Pals Paličs. Viņam ir sava privātskola citā reģionā. Viņš aicināja mani pie sevis. Tur ir labi, algas lielākas nekā pie mums, viņiem pat ir sava kopmītne skolotājiem.
— Kāpēc tu neej pie viņa?
— Jā, viņš man zvanīja vairākas reizes. Bet zini, es tagad nekur nevaru iet. Manas Kolkas mamma ir ļoti slima un nevar piecelties. Viņai nav neviena, izņemot mūs. Nav jēgas viņu kaut kur vilkt. Šeit viņai ir pilns medicīniskais nodrošinājums, un viņas iepriekšējais darbs viņai ļoti palīdz. Koļa dabūja bezmaksas medikamentus un izmeklējumus, citādi par tiem būtu iztērēta visa alga, un mums vēl pa māju skraida divas Skodas. Tāpēc mēs šeit sēžam.
Kapitolija piekrītoši pakratīja galvu, un Alevtina turpināja:
— Kapa, es varu runāt ar Palu Paliču. Viņš ir foršs puisis, viņš nevienu nedarīs pāri, un neviens nevar tikt pie jūsu Viktora. Tajā pašā laikā jūs atbrīvosities no sava Igora. Ja tu pats neteiksi, ka ej prom, tad neviens neizlej. Es pat neteikšu Svetai, ja nolemsi atmest. Viņa nezina par Palu Paliču, es viņai nekad neteicu, tāpēc arī viņa nevienam neko nestāstīs.