— Kā jūs nolēmāt pārcelties uz šejieni? Kam jūs atstājāt savu biznesu?
"Es vairs nevarētu dzīvot bez tevis, tāpēc mēs ar Senku nolēmām pārcelties uz šejieni." Nu tu paslēpies, knapi tevi atrada,” viņš pasmaidīja un uzmanīgi ar lūpām pieskārās viņas pierei. — Kā ar biznesu? Mans tēvs tur vada, viņš kādu ielika manā vietā. Bet mums šeit jau ir savs birojs. Tas joprojām ir mazs, bet mums nevajag daudz, vai ne? Jums bija taisnība, kad teicāt, ka nauda jūs nemīlēs. Vai tu mani mīlēsi?
— Es darīšu, ja tu mani mīli.
— Un es jau tevi mīlu vairāk par dzīvību, stiprāku par dimantu.
— Viņi man jau teica, ka mīlēs mani.
— Neatceries viņus, viņi tevi nemīlēja. Kad viņi mīl, viņi nekad nemainīsies.
— Un tu?
— Kas?
— Vai tu to nemainīsi?
— Nekad. Es nekad nemainīšu savu mīlestību. Es zinu, kā ir būt nodotam. Tas ir ļoti sāpīgi. Un es nekad jums nesagādāšu šīs sāpes. Mēs varam zvērēt, strīdēties, jūs pat varat mani sist ar dūrēm, vai pat varat iedot man pāris pļauku, kad esmu to pelnījis. Bet es nekad tevi nesāpinu. Tikai tāpēc, ka es tevi mīlu.