Džeims Greiems Balards Nogrimusī pasaule
.
.
Saturs
1. Pludmale pie viesnīcas «Ritz»
2. Iguānu ierašanās
3. Pretī jaunai psiholoģijai
4. Saules dambji
5. Nolaišanās laika dzīlēs
6. Nogremdētais šķirsts
7. Aligatoru karnevāls
8. Vīrs ar balto, smaidošo seju
9. Tanata baseins
10. Viesības ar pārsteigumu
11. «Balāde par Kaulu kungu»
12. Galvaskausu dzīres
13. Pārāk agri, pārāk vēlu
14. Lielais slems
15. Saules paradīze
1. Pludmale pie viesnīcas «Ritz»
Drīz kļūs pārāk karsts. Mazliet pāri pulksten astoņiem Keranss no viesnīcas balkona vēroja saullēktu pār biezajiem milzīgo suņuburkšķu biezokņiem, kas četrsimt jardu attālumā lagūnas austrumu krastā lekni kuploja uz lielveikalu jumtiem. Nežēlīgā saules versme bija skaidri sajūtama pat cauri cieši saaugušajām olīvzaļajām lapotnēm. Nesaudzīgie, zaru lauztie stari atdūrās pret viņa kailajām krūtīm un pleciem, izvilkdami pirmās sviedru lāses šajā rītā. Keranss uzlika tumšas saulesbrilles, lai aizsargātu acis. Saule vairs neizskatījās apaļa, ar skaidru kontūru. Bija redzama plata, izstiepta elipse, kas milzīga un ugunīga vēdekļveidā stiepās pāri austrumu apvārsnim. Tās atspulgs lagūnas svina pelēko, nekustīgo virsmu pārvērta mirdzošā vara vairogā. Ap pusdienlaiku pēc nepilnām četrām stundām — ūdens šķitīs degam.
Parasti Keranss cēlās ap pieciem un devās uz bioloģisko izmēģinājumu staciju, lai vismaz četras līdz piecas stundas pastrādātu, pirms karstums kļuva neizturams. Tomēr šorīt viņam nebija gribējies atstāt vēso, gaisa aizkaru sargāto viesnīcas luksusnumura ērto patvērumu. Brokastīm viņš bija veltījis pāris stundu, pēc tam ierakstījis sešas lappuses savā dienasgrāmatā, apzināti vilcinādams laiku, lai neatstātu viesnīcu līdz brīdim, kad savā patruļlaivā garām brauks pulkvedis Rigss. Keranss zināja, ka tad jau būs par vēlu doties uz staciju. Pulkvedis allaž bija gatavs kādu stundiņu patērzēt, it īpaši tad, ja saruna tika veicināta ar dažām glāzēm aperitīva. Parasti pulkvedis devās projām ne agrāk kā ap pusdivpadsmitiem, un viņa prātu nodarbināja vienīgi pusdienas, kas jau gaidīja bāzē.
Tomēr šorīt Rigss neizprotamu iemeslu dēļ kavējās. Iespējams, viņš bija devies garākā apgaitā uz blakusesošajām lagūnām vai varbūt gaidīja Keransu ierodamies izmēģinājumu stacijā. Keransam iešāvās prātā, ka viņš varētu mēģināt sazināties ar Rigsu pa radioraidītāju, kuru viesistabā bija uzstādījusi sakarnieku grupa. Taču ierīce bija paslēpta zem grāmatu kaudzes un baterija bija nosēdusies. Par bāzes radiostaciju atbildīgais kaprālis bija izteicis Rigsam iebildumus, kad pirmā raidījuma laikā viņa dzīvespriecīgā rīta pārraide, kas sastāvēja no veciem popmūzikas ierakstiem un vietējām ziņām — divu iguānu pagājušās nakts uzbrukuma helikopteram, gaisa temperatūras un mitruma rādītājiem -, tika pēkšņi pārtraukta. Tomēr Rigss saprata Keransa neapzināto vēlmi pārraut sakarus ar bāzi — par to liecināja virs radioaparāta šķietami nekārtīgi samestā grāmatu piramīda, kas bija krasā pretrunā ar Keransa pedantisko kārtības mīlestību, — un pieņēma viņa vajadzību pēc nošķirtības.
Pārliecies pāri balkona margām rimtajā ūdenī desmit stāvus zemāk atspoguļojās viņa kalsnie, stūrainie pleci un izdēdējušais profils, Keranss vēroja vienu no neskaitāmajām karstā gaisa izraisītajām vētrām brāžamies caur milzīgu kosu puduri, kas sedza lagūnas izteku. Apkārtējo ēku un simt pēdu virs ūdens esošo inversijas slāņu ieskautas, gaisa kabatas strauji sakarsa un tad pārplīsa gluži kā baloni, atstājot aiz sevis pēkšņā sprādziena radito vakuumu. Pāris sekundēs tvaika mākoņi virs iztekas izklīda un pāri sešdesmit: pēdu augstajiem augiem aizbrāzās neganta miniviesuļvētra, lauzīdama tos kā sērkociņus. Tad tikpat pēkšņi vētra aprima un milzīgo stublāju kolonnas gluži kā kūtri aligatori cits citam līdzās iegrima ūdenī.
Keraiia» sev teica, ka bija prātīgi palikt viesnīcā temperatūrai ceļoties, veU'as kļuva aizvien biežākas taču viņš apzinājās, ka īstais cēlonis bija tas, ka viņam atlicis maz, ko darīt. Bioloģisko karšu sastādīšana bija kļuvusi par bezjēdzīgu nodarbošanos, jo jaunā augu valsts attīstījās tieši tā, kā bija paredzēts jau pirms divdesmit gadiem, un Keranss bija pārliecināts, ka neviens Ziemeļgrenlandes Kempbērdā pat nepūlas reģistrēt viņa pārskatus, nemaz nerunājot par to lasīšanu.
Īstenībā Keransa palīgs stacijā vecais doktors Bodkins jokodamies bija sagatavojis it kā aculiecinieka — viena no pulkveža Rigsa seržantiem — sniegtu aprakstu par milzīgu ķirzaku ar varenu, burai līdzīgu muguras peldspuru, kuru bija redzējis peldam pa kādu lagūnu un kura nepārprotami līdzinājusies pelikozauram agrīnā perioda Pensilvānijas rāpulim. Ja šis ziņojums būtu uztverts nopietni kā nozīmīga vēsts par atgriešanos milzīgo rāpuļu ērā —, šeit nekavējoties būtu ieradusies vesela ekologu armija taktisko atomieroču grupas pavadībā, kurai būtu dota pavēle virzīties uz dienvidiem ar divdesmit mezglu ātrumu. Tomēr nekas, izņemot parasto ziņojuma saņemšanas apliecinājumu, netika dzirdēts. Iespējams, ka Kempbērdas speciālisti bija tā pārguruši, ka vairs nejaudāja pat pasmieties.
Mēneša beigās pulkvedis Rigss un viņa nelielā vienība būs pabeiguši pilsētas (Keranss sev vaicāja, vai tā reiz bijusi Berlīne, Parīze vai Londona) kartēšanu un dosies uz ziemeļiem, tauvā velkot līdzi izmēģinājumu staciju. Keranss ar grūtībām spēja noticēt, ka viņam nāksies atstāt komfortablo viesnīcas numuru, kurā viņš bija nodzīvojis pēdējos sešus mēnešus. Keranss pilnīgi piekrita, ka viesnīcas «Rite» reputācija bijusi patiešām pelnīta piemēram, vannas istaba ar melnā marmora baseiniem un ar zeltu pārklātajiem krāniem un spoguļu rāmjiem atgādināja kādas katedrāles sānkapelu. Viņš izjuta dīvainu gandarījumu, domādams par to, ka ir pēdējais šis viesnīcas viesis, un šī doma vienlaikus sasaucās ar to, ko viņš uzskatīja par savas dzīves noslēguma posmu (ceļojumu uz ziemeļiem cauri nogrimušajām dienvidu pilsētām, kas drīz beigsies ar viņu atgriešanos Kempbērdā un tās visaptverošajā disciplīnas režīmā) un ar viesnīcas ilgās, krāšņās vēstures atvadu saulrietu.
Keranss bija rekvizējis viesnīcu «Ritz » nākamajā dienā pēc viņu ierašanās, kārodams nomainīt šauro kabīni starp izmēģinājumu stacijas laboratorijas galdiem pret pamestās viesnīcas milzīgajām, greznajām istabām ar augstajiem griestiem. Ar brokātu izšķērdīgi rotātās mēbeles un jūgendstila bronzas statujas gaiteņu nišās viņš jau bija pieņēmis kā dabisku savas eksistences fonu, baudīdams izsmalcināto melanholisko gaisotni, kas valdīja šajās pēdējās civilizācijas līmeņa paliekās, kuras tagad izgaisīs uz mūžiem. Pārāk daudzas citas ēkas, kas atradās pie lagūnas, jau sen bija sagruvušas un noslīdējušas zem sanesām, tādējādi atklājot savu lēto izcelsmi. Viesnīca «Ritz» tagad slējās majestādskā vientulībā lagūnas rietumu krastā, un pat bagātīgais zilganais pelējums, kas auga uz tumšajos gaiteņos izklātajām grīdsegām, tikai papildināja viesnīcas 19. gadsimta cienību.
Sākotnēji šis numurs bija iekārtots kāda Milānas finansista vajadzībām, un bija bagātīgi mēbelēts un aprīkots. Lai gan pirmie seši viesnīcas stāvi atradās zem ūdens līmeņa un nesošās sienas bija sākušas plaisāt, karstumu aizturošie aizkari joprojām bija nevainojamā kārtībā un 250 ampēru gaisa kondicionētājs turpināja darboties. Numurs bija stāvējis tukšs jau desmit gadu, tomēr uz kamīna apšuvuma un apzeltītajiem kafijas galdiņiem bija maz putekļu, ari uz trīs fotoattēliem uz rakstāmgalda kroko-dilādas virsmas — finansists viens pats, finansists un eleganta, labi paēdusi ģimene, finansists un vēl elegantāka piecdesmitstāvu biroju ēka izskatījās gluži kā jauni. Keransam bija paveicies viņa priekštecis bija devies projām steigā, kumodes un skapji palika piebāzti ar dārgām skvoša raketēm ar ziloņkaula rokturiem un ar roku apgleznotiem rītasvārkiem, bet kokteiļbārā glabājās pamatīgi krājumi, kas tagad bija kļuvuši par augstākā labuma viskiju un brendiju.