— Leitnant, neaizmirstiet pulksteni. Jūsu vietā es to noregulētu tā, lai zvans skanētu bez apstājas.
Izgājuši no hospitā)a, viņi devās uz molu un iekāpa Keransa katamarānā. Keranss bija pārāk noguris, lai iedarbinātu motoru. Viņš lēni vilka katamarānu pa trosi, kas stiepās starp bāzi un izmēģinājumu staciju. Bodkins sēdēja priekšgalā, starp ceļiem iespiesto atskaņotāju turēdams kā portfeli, ads samiedzis spožajos gaismas vizuļos, kas lēkāja pa mainīgo rāmā zaļganā ūdens virsmu. Viņa tuklā, netīri pelēkā cepures naga apēnotā seja šķita noraizējusies un domīga. Viņš izklaidīgi vēroja apkārtējo pusnogrimušo ēku apli kā noguris sīkpreču tirgotājs, kurš jau tūkstošo reizi laivā tiek vadāts pa ostu. Tuvojoties stacijai, virs viņu galvas ierēcās helikopters un nolaidās uz bāzes klāja. Bāze salīgojās, trose iegrima ūdenī un pēc tam cieši nostiepās, apšļākdama viņus ar spēcīgu strūklu. Bodkins pie sevis nolamājās, kaut arī viņi izžuva vienā mirklī. Pulkstenis jau rādīja pāri četriem, taču saule joprojām piepildīja debesis, pārvērzdama tās par milzīgu lāpu, tāpēc acis nebija iespējams pacelt augstāk pāf ūdens līmeni. Ik pa brīdim apkārtējo ēku spoguļstikla sienās atvizēja neskaitāmi saules atspulgi, kas kustējās uz milzīgajām ugunīgajām plāksnēm kā kvēlojošas, šķautņainas gigantisku kukaiņu acis.
Izmēģinājumu stacijas divstāvu cilindrveida korpuss svēra divdesmit tonnu un bija piecdesmit pēdu plats. Apakšstāvā atradās laboratorija, bet augšstāvā divu biologu kajītes, karšu telpa un kabineti. Šķērsām jumtam stiepās neliels kapteiņa tiltiņš, uz kura stāvēja gaisa temperatūras un mitruma reģistrētāji, lietusūdens mērinstruments un radiācijas līmeņa mēri-tājs. Jūraszāļu un brūnaļģu skupsnas, kas sedza pontonlaivas ar bitumenu klātās plāksnes, saule bija sačokurojusi un izkaltējusi, pirms tās paguva sasniegt laboratorijas margas. Viņi piestāja pie šaurā mola, un katamarāna triecienu pret to apslāpēja atkritumiem piebārstītu sargasu un spi-rogiru mudžeklis, kas izpletās un iegrima gluži kā milzīgs piemircis plosts.
Viņi iegāja vēsajā, tumšajā laboratorijā un apsēdās pie saviem rakstāmgaldiem zem izbalējušu programmas tabulu pusloka, kas aiz paaugstinājuma stiepās līdz pat griestiem kā noputējis sienas gleznojums un lūkojās lejup uz galdu un velkmes skapju jucekli. Pa kreisi atradās tabulas, kas bija sastādītas pirmajā viņu darba gadā. Tajās bija detalizēti ieraksti un gandrīz vai pa minūtēm precizētas bultas. Pa labi esošās tabulas pakāpeniski kļuva aizvien tukšākas, un pēdējās bija redzami tikai daži kricelējumi ar zīmuli, kurus noslēdza viena vai divas aizpildītas ekoloģiskās ailes. Daudzas kartona lapas bija atbrīvojušās no spraudītēm un brīvi nokarājās uz priekšu kā atlupušas senlaicīga kuģa korpusa apšuvuma plāksnes.
Putekļos uz galda virsmas ar pirkstu dīki zīmēdams milzīgu kompasu, Keranss gaidīja, ka Bodkins izskaidros savus dīvainos eksperimentus ar Hārdmenu, bet Bodkins ērti apsēdās aiz kartotēku un katalogu kastēm nokrautā galda, atvēra atskaņotāju, izvilka disku un sāka to grozīt rokās.
Keranss pārtrauca klusumu: Man žēl, ka izpļāpājos par mūsu aizbraukšanu. Man neienāca prātā, ka jūs neesat Hārdmenam to pateicis.
Bodkins paraustīja plecus, it kā norādīdams, ka tas nav svarīgi.
Robert, šī ir sarežģīta situācija. Man negribējās to vēl vairāk samezglot, iekams neesmu atrisinājis iepriekšējos sarežģījumus.
Bet kāpēc tad viņam to nedrīkstēja teikt? Keranss uzstājīgi vaicāja, slepenībā cerēdams tikt vaļā no nelielās vainas apziņas. Izredzes uz aizbraukšanu varētu atmodināt viņu no šā letarģiskā stāvokļa.
Bodkins pabīdīja brilles līdz degungalam un vaicājoši uzlūkoja Ke-ransu.
Robert, man šķiet, ka uz jums šī ziņa nebūt nav atstājusi uzmundrinošu iespaidu. Ja vien es nepiedodami nekļūdos, jūs izskatāties diezgan mierīgs. Kāpēc Hārdmenam vajadzētu reaģēt citādi?
Keranss pasmaidīja: Totiche5 , Alan. Es negribētu iejaukties, jo pats esmu nodevis Hārdmenu jūsu rīcībā, taču kādu spēli jūs abi īsti spēlējat — kādam nolūkam vajadzīgs elektriskais kamīns un modinātājpulksteņi?
Bodkins ievietoja plati minidisku plauktā sev aiz mugurasViņš pacēla skatienu uz Keransu un kādu bridi vēroja viņu tikpat mierīgi, tomēr caururbjoši, kā bija vērojis Hārdmenu. Keranss pēkšņi saprata, ka viņu uzticēšanās pilnās kolēģu attiecības pēkšņi pārvērtušās par novērotāja un novērojamā attiecībām. Pēc īsa brīža Bodkins novērsa acis un sāka raudzīties uz programmu diagrammām, bet Keranss nevilšus iespurcās. Viņš nodomāja: sasodīts, vecais zēns tagad mani ierindojis starp aļģēm un jūras sīk-būtnēm, drīz viņš sāks man atskaņot savus ierakstus.
Bodkins piecēlās un norādīja uz trīs rindās izvietotajiem laboratorijas galdiem, kas bija nokrauti ar vivārija un paraugu traukiem. Virs tiem pie velkmes pārsegiem bija piestiprinātas piezīmju lapiņas.
Robert, ja vajadzētu apkopot trīs gadu pētījumu rezultātus vienā slēdzienā, kāds būtu jūsu slēdziens?
Keranss mirkli pavilcinājās un tad atmeta ar roku: Tas nebūtu pārāk sarežģīts.
Viņš saprata, ka Bodkins gaida nopietnu atbildi, un sakopoja domas:
— Varētu teikt šādi: temperatūras, mitruma un radiācijas līmeņa paaugstināšanās rezultātā Šīs planētas flora un fauna atkal sāk pieņemt to veidolu, kāds jau reiz bija, kad uz Zemes eksistēja identiski apstākļi, precīzāk izsakoties, triasa periodā.
~ Tieši tā, Bodkins sāka soļot starp galdiem. Pēdējo trīs gadu laikā es un jus, Robert, esam izpētījuši gandrīz piecus tūkstošus dzīvnieku valsts pārstāvju un redzējuši vārda liesā nozīmē desmitiem tūkstošus jaunu augu varietāšu. Si parādība norisinās pēc viena parauga neskaitāmu mutāciju rezultāta organismi pilnīgi pārveidojas, tādējādi pielāgodamies dzīvei jau-naja vide. Visos gadījumos mēs esam novērojuši lavinveida atgriešanos pagātne tā ir tik strauja, ka tie daži sarežģītie organismi, kuriem uz šis kraujās nogāzes izdevies saglabāt stabilu stāvokli, izskatās kā anomālijas, -dažas amfībijas, putni un cilvēks. Dīvaini, ka mēs esam aprakstījuši tik daudzu dzīvnieku un augu lejupceļu, taču esam pametuši novārtā pašu nozīmīgāko radību uz šīs zemes.
Keranss iesmējās: Alan, labprāt piekritu. Tomēr, ko īsti jūs vēlaties pateikt? Vai to, ka Homo sapieris pakāpeniski kļūs par Kromanjonas cilvēku un Javas cilvēku, un galu galā par sinan tropu? Tas ir maz ticams. Vai tas nebūs otrādi apvērstais lamarkisms?
Piekritu. Es runāju ne par to.
Bodkins atspiedās pret kādu galdu un pastiepa sauju zemesriekstu mazam mērkaķī tim, kas bija iesprostots pārveidotā velkmes skapī.
— Tomēr pēc diviem līdz trim miljoniem gadu Homo sapiens varētu izmirt, bet mūsu mazais brālēns kļūt par augstāko dzīvības formu uz zemes. Tomēr neviens bioloģiskais process nav pilnīgi apgriežams otrādi.
Bodkins izvilka no kabatas zīda kabatlakatu un pamāja ar to mērkaķī-tim. Dzīvnieciņš bikli parāvās atpakaļ.
Pat tad, ja mēs atgrieztos džungļos, mēs joprojām pārģērbtos pirms pusdienām.
Bodkins piegāja pie loga un sāka lūkoties pa to cauri stiepļu sietam, ko no augšas pārsedza dēļu sauljums, atstādams tikai šauru joslu, pa kuru ieplūda intensīvā saules gaisma. Karstuma apņemtā lagūna bija nekustīga, virs ūdens kā milzīgu ziloņu rēgi pacēlās tvaika mākoņi.
— Patiesībā es domāju par kaut ko citu. Vai mainās tikai ārējā dabas ainava? Cik bieži daudzi no mums pēdējā laikā ir piedzīvojusi dēja vu — sajūtu, ka mēs to jau kādreiz esam redzējuši, sajūtu, ka ārkārtīgi labi atceramies šīs slīkšņas un lagūnas? Apziņa tomēr ir selektīva, jo vairums bioloģisko atmiņu ir nepatīkamas, tās ir pārciesto briesmu un šausmu atbalss. Nekas nesaglabājas tik ilgstoši kā bailes. Dabā mēs redzam iedzimtus, miljoniem gadu vecus baiļu rašanās mehānismus, kuri apslēptā veidā pārdzīvojuši tūkstošiem paaudžu, taču to spēks nav samazinājies. Lauku peles iedzimtās bailes no vanaga ir klasisks piemērs ieraugot kaut vai vanaga siluetu, kas izgriezts no papīra, pele šausmās meklē patvērumu. Un kā citādi mes varam izskaidrot plaši izplatītās, taču pilnīgi nepamatotās bailes no zirnekļiem, kaut ari mes zinām tikai vienu vienīgu indigo zirnekļu pasugu? Ka, ņemot včrā samērā reto čūsku un rāpuļu sastopamību, mčs varam izskaidrot tikpat pārsteidzošo naidu pret Šiem dzīvniekiem? Gluži vienkārši mes visi zemapziņā esam saglabājuši atmiņas par tiem laikiem, kad milzīgie zirnekļi spēja nonāvēt cilvēku, bet rāpuļi bija mūsu planētas valdošā dzīvības forma.