Gar viņa seju aizlidoja milzīgs Anopheles ods* spāres lielumā un laidās uz leju uz peldošo molu, pie kura bija pietauvots Keransa katamarāns. Saule joprojām slēpās aiz lagūnas austrumu krasta augiem, taču līdz ar karstuma pieņemšanos spēkā viesnīcas sūnām apaugušās fasādes midzeņus pameta milzīgi plēsīgie kukaiņi. Keransam negribējās atstāt balkonu un patverties aiz sdep|u pinuma. Agrā rīta gaismā lagūna izskatījās dīvaini un skumji skaista. Kailsēkļu — iebrucēju no triasa pagātnes — drūmie, zaļi melni lapotie zari un pusnogrimušās, baltās 20. gadsimta ēkas joprojām kopā atspoguļojās tumšajā ūdens virsmā, divas savstarpēji sasaistītas pasaules bija it kā sastingušas savādā laiku krustojumā. Šo ilūziju uz mirkli izkliedēja milzīgs ūdenszimeklis, kurš simt jardu attālumā sašķēla ūdens eļļaino virsmu.
Tālumā, pusjūdzi uz dienvidiem, kaut kur aiz nogrimušās lielās gotiskās celtnes korpusa iekāsējās un sāka darboties dīzeļmotors. Keranss atstāja balkonu, aizvēra aiz sevis stiepļu sieta durvis un devās uz vannas istabu noskūdes. Ūdens no krāniem jau sen bija pārstājis tecēt, taču Keranss izmantoja dziļās vannas rezervuāru. Ūdens tika attīrīts paštaisītā destilatorā, kas atradās uz jumta. Pa logā ierīkotām caurulēm ūdens satecēja rezervuārā.
Keranss bija tikai četrdesmit gadu vecs, taču ūdenī esošie radioaktīvie fluora savienojumi bija padarījuši viņa bārdu sirmu, tomēr saulē izbalējušie īsā ezītī apcirptie mati un tumša dzintara krāsas iedegums piešķīra viņa ārienei vismaz desmit gadu jaunāka cilvēka izskatu. Hronisks apetītes trūkums un jauna veida malārija bija sakrokojuši sauso, stingro ādu zem vaigu kauliem, tādējādi pastiprinādami sejas askētisko veidolu. Skūdamies Keranss kritiski novērtēja savus vaibstus, ar pirkstiem aptaustīdams sašaurinājušos vaigus un masēdams pārveidojušos muskulatūru, kas lēni mainīja savus apveidus un atklāja personību, kura viņa iepriekšējās pieauguša cilvēka dzīves laikā bija atradusies latentā stāvoklī. Lai gan viņa izturēšanās bija introspektīva, tagad viņš sev šķita mierīgāks un nosvērtāks nekā jebkad agrāk, viņa zilās, vēsās acis vēroja sevi ironiskā objektivitātē. Nedaudz biklā ieraušanās savā pasaulē ar tās slepenajiem rituāliem un paražām bija pagājusi. Tas, ka viņš turējās savrup no Rigsa un viņa vāriem, bija saistīts ar tieksmi pēc ērtībām, nevis ar mizantropiju.
No finansista atstātā drēbju krājuma viņš izvilka krēmkrāsas zīda kreklu ar monogrammu un kārtīgi izgludinātas platas bikses ar Cirihes etiķeti. Aizvēris aiz sevis divvērtņu durvis viesnīcas numurs patiesībā bija stikla kaste ķieģeļu ārsienu ietvara Keranss devās lejup pa kāpnēm.
Viņš sasniedza laivu piestātni brīdī, kad pulkveža Rigsa kuteris pārveidots desantkuģis piestāja līdzās katamarānam. Rigss, glīti uzposies, stāvēja kutera priekšgalā, uzlicis vienu zābakā ieauto kāju uz trapa un gluži kā seno laiku Āfrikas pētnieks aplūkoja līkumotās iztekas un nokarenos biezokņus.
Labrīt, Robert, viņš sveicināja Keransu, nolēkdams uz līganās platformas, ko veidoja koka rāmī ievietotas piecdesmit galonu tvertnes.
Priecājos, ka tu joprojām esi šeit. Man ir darbs, un tu varētu man palīdzēt. Vai vari šodien nedodes uz staciju?
Keranss palīdzēja pulkvedim uzkāpt uz betona balkona, kas savulaik bija atradies pie septītā stāva numura.
— Protams, pulkvedi. Patiesībā esmu jau to izdarījis.
Teorētiski Rigss skaitījās izmēģinājumu stacijas priekšnieks un Keran-sam būtu vajadzējis lūgt viņam atļauju neierasties darbā, taču abu vīriešu attiecības nebija ceremoniālas. Viņi bija strādājuši kopā trīs gadus, kuru laikā izmēģinājumu stacija un tās militārais eskorts lēni virzījās pa Eiropas lagūnām uz ziemeļiem, un Rigss būtībā Jāva Keransam un Bodldnam strādāt pēc pašu ieskatiem, jo viņam pietika darba, kartējot klejojošos sēkļus un ostas un evakuējot pēdējos iedzīvotājus. Šajā darbā viņš parasti lūdza Keransa palīdzību, jo vairākums cilvēku, kuri joprojām dzīvoja slīkstošajās pilsētās, vai nu bija psihopāti, vai arī dēta no nepietiekama uztura un radioaktivitātes izraisītām slimībām.
Keranss bija gan stacijas vadītājs, gan arī vienības ārsts. Daudziem viņu sastaptajiem cilvēkiem pirms tam, kad viņi ar helikopteru tika nogādāti uz kādu no lielajiem desantkuģiem, kas evakuēja bēgļus uz Kemp-bērdu, bija nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība. Ievainoti karavīri, kuri bija pamesti likteņa varā uz kādas biroju ēkas jumta purva vidū, mirstoši vientuļnieki, kuri nespēja atdalīt savu personību no tās pilsētas, kurā bija nodzīvojuši visu dzīvi, cerības zaudējuši laupītāji, kuri bija gaidījuši lielo ķērienu, visiem šiem cilvēkiem Rigss laipni, taču nelokāmi palīdzēja nokļūt drošībā, un Keranss allaž bija viņam līdzās, lai ievadītu šiem ļaudīm kādu pretsāpju līdzekli vai trankvilizatoru. Kaut ari Rigss bija tipisks armijnieks, Keranss uzskatīja viņu par inteliģentu un iejūtīgu cilvēku, kuram piemita slēpta un diezgan ērmīga humora izjūta. Reizēm Keranss iedomājās, ka vajadzētu pārbaudīt šo pieņēmumu, darot Rigsam zināmu Bodkina sacerējumu par pelikozauru, tomēr viņš izlēma to nedarīt.
Šajā jokā iesaistītais seržants — īgnais un pedantiski apzinīgais skots Makrīdijs bija uzrāpies uz stiepļu pinuma būra, kas sedza kutera klāju, un slaucīja nost smagos zarus un stīgas, kas tur bija pielipuši. Neviens no pārējiem trim vīriem ir nedomāja viņam palīdzēt. Viņu iedegušās sejas bija izmocītas un grumbainas, viņi kūtri sēdēja vienā rindā, atspiedušies ar muguru pret starpsienu. Nepārtrauktais karstums un milzīgās ik dienu lietojamo antibiotiku devas bija izsūkušas visu viņu enerģiju.
Saulei paceļoties virs lagūnas un ietverot tvaika mākoņus savā lieliskajā zeltītajā līķautā, Keranss saoda briesmīgo smaku, kas pacēlās no ūdens -salkanu, koncentrētu pūstošu augu un beigtu dzīvnieku ķermeņu smaku. Visapkārt lidinājās milzīgas mušas, atsizdamās pret kutera stiepļu būri, un milzīgi sikspārņi pāri sakarsušajam ūdenim steidzās uz saviem midzeņiem ēku graustos. Keranss aptvēra, ka lagūna, kas pirms īsa brīža no balkona viņam bija šķitusi skaista un rāma, patiesībā bija nekas cits kā atkritumu pilna slīkšņa.
Klau, mums laiks uzkāpt uz jumta, Keranss ierosināja, runādams klusā balsī, lai pārējie nedzirdētu. Es izmaksāšu tev dzeramo.
Kārtīgs vīrs! Priecājos, ka esi apguvis lieliskas manieres, — Rigss atzina un uzkliedza Makridijam: Seržant, es uzkāpšu palūkoties, vai nevaru salabot ārsta destilācijas aparātu.
Rigss piemiedza aci, Makrīdijs uzņēma šo ziņu ar neticīgu galvas mājienu, taču šī atrunāšanās bija gluži nevainīga. Vairākums vīru bija nodrošinājušies ar blašķēm. Saņēmuši seržanta negribīgu piekrišanu, viņi tās izvilks un mierīgi gaidīs pulkveža atgriešanos.
Keranss pāri palodzei iekāpa guļamistabā, kas atradās tieši virs mola.