Gar ēku brāzās straume, un celtne drebēja no tās triecieniem. Turēdamies ar roku pie labās kājas, Keranss aizkliboja aiz neliela tornīša, kurš aizsedza viņa iepriekšējo novērošanas punktu. Viņš izvilka no bikšu jostas 45. kalibra koltu, satvēra to abās rokās un divas reizes gar stūri izšāva uz tuvojošos Rigsu. Viņš netrapija, taču Rigss apstājās, pakāpās atpakaļ un paslēpās aiz balustrādes.
Pēc mirkļa Keranss izdzirda steidzīgu soļu troksni un palūkojās atpakaļ. Pa terasi skriešus viņam tuvojas Beatrise. Rigss un Deilijs sauca, lai viņa griežas atpakaļ, taču Beatrise pieskrēja pie Keransa un nokrita uz ceļiem viņam līdzās.
- Robert, tev jādodas projām! Tūlīt, pirms Rigss nav atvedis šurp savus vīrus. Viņš grib tevi nogalināt, es to zinu.
Keranss piekrītoši pamāja un ar pūlēm uzslējās kājās: — Seržants… es nezināju, ka viņš tur patrulē. Pasaki Rigsam, ka man ļoti žēl…
Keranss bezpalīdzīgi noplātīja rokas un uzmeta skatienu lagūnai. Plūstot cauri ekam, to piepildīja melnais ūdens. Tas sniedzās līdz augšstāvu logiem. Otrādi apgāztais noliktavas kuģis ar norautiem dzenratiem lēni dreifēja uz pretējā krasta pusi, tā korpuss slējās gaisā ka mirstoša vaļa augšup pavērstais vēders. No uzsprāgušajiem kuģa tvaika katliem pa korpusā izsistajiem caurumiem ārā lauzas tvaika un putu mutuļi. Straume nesa kuģi virsū zemūdens klintīm pusnogrimušo ēku asajām dzegām. Keranss klusā gandarījumā vēroja kuģi, ar baudu ieelpodams svaigo, aso smaržu, kas ieplūda lagūnā kopā ar ūdeni. Ne Strengmens, ne viņa komanda nebija redzami. Virpuļojošā ūdens straume le aprija, te atkal atvēma dažus sašķaidītā tiltiņa un dūmeņa fragmentus.
- Robert! Pasteidzies! Beatrise parāva viņu aiz piedurknes, pāri plecam vērdamās uz Rigsu un pilotu, kuri strauji virzījās uz priekšu un atradās vairs tikai piecdesmit jardu attālumā.
- Dārgais, uz kurieni tu dosies? Žēl, ka nevaru iet tev lidzi.
- Uz dienvidiem, Keranss klusi atteica, ieklausīdamies ūdens rēkoņā. Pretī saulei. Bea, tu nāksi kopā ar mani.
Keranss apskāva Beatrisi, tad strauji atrāvas no viņas un skriešus metās uz otru terases galu, atgrūzdams smagās paparžu lapotnes. Brīdī, kad viņš uzkāpa uz sanesu sēkļa, aiz stūra parādījās Rigss un Deilijs. Viņi izšāva pa lapotni, taču Keranss pieliecās un sāka skriet starp rievotajiem paparžu stumbriem, līdz ceļgaliem stigdams mīkstajos dubļos.
Ūdenim ieplūstot lagūnā, slīkšņas krasta līnija bija nedaudz atkāpusies. Ar milzīgām pūlēm pāri biezajai ūdenszāļu saaudzei Keranss vilka uz ūdens pusi smago paštaisīto plostu pa pāriem savienotās, paralēli izvietotās četras piecdesmit galonu mucas. Brīdī, kad plosts jau bija ūdenī, no papardēm izskrēja Rigss un Deilijs.
Kamēr iesila piekaramais motors, Keranss pārgurumā gulēja uz plosta plankām. Rigsa 38. kalibra ieroča raidītās lodes kapāja nelielo trisstūrveida buru.
Attālums starp Keransu un abiem vajātājiem pieauga sākumā tas bija simt jardu, tad divsimt. Keranss sasniedza pirmo saliņu, kas pacēlās virs slīkšņas uz nogrimušas ēkas jumta. Saliņas aizsegā Keranss piecēlās sēdus, ierēvēja buru un pārlaida pēdējo skatienu lagūnai.
Rigss un pilots bija pazuduši skatienam, bet tālu augšā uz ēkas jumta viņš redzēja Beatrisi lēni mājam ar roku slīkšņas virzienā. Viņa bez apstājas kustināja te vienu, te otru roku, kaut gan Keransu viņa nevarēja saskatīt. Tālumā pa labi no Beatrises virs sanesu sēkļiem vīdēja labi pazīstamais viesnīcas siluets. Viņš pat varēja saskatīt Strengmena vīru uzkrāsotā milzīgā uzraksta burtus: Laika zona.
Pretējais straumes virziens palēnināja plosta kustību, un pēc piecpadsmit minūtēm, kad pāri viņam rēkdams pārlidoja helikopters, Keranss vēl nebija sasniedzis slīkšņas malu. Keranss apstājas pie nelielas ēkas augšstāva un cauri logam ieslīdēja telpā. Viņš nogaidīja, kamēr helikopters te nolaidās zemāk, te atkal pacēlās gaisā, ar ložmetēju apšaudīdams visas salas pēc kārtas.
Kad helikopters pazuda, Keranss turpināja ce|u un pēc stundas sasniedza slīkšņas izteku, iebraukdams atklātā iekšzemes jūrā, pa kuru viņam vajadzēja tikt līdz dienvidiem. Jūrā bija neskaitāmas vairākus simtus jardu garas salas. Augi sniedzās līdz pat ūdenim. īsajā laikposmā, kas bija pagājis no brīža, kad viņi tika meklējuši Hārdmenu, augošais ūdens līmenis bija pilnīgi pārvērtis šo salu kontūras. Izcēlis uz plosta piekaramo motoru, Keranss uzvilka mazo buru, un vieglās dienvidu brīzes dzītais plosts devās uz priekšu ar ātrumu trīs jūdzes stundā.
Viņa kāja zem ceļgala sāka kļul nejūtīga. Keranss atvēra nelielo aptieciņu, izskaloja lodes brūci ar penicilīnu un uzlika ciešu apsēju. Ap rītausmu, kad sāpes kļuva neciešamas, viņš iedzēra morfija tableti un iegrima nemierīgā, dunošā miegā, kurā diženā saule kļuva aizvien lielāka un aizpildīja visu universu, tā pulsēja, un tās stari raustījās pulsa ritmā.
Nākamajā rītā viņš pamodās pulksten septiņos. Viņam uz ceļiem gulēja atvērtā aptieciņa, un katamarāna priekšgala ieliekums bija atspiedies pret milzīgu paparžkoku, kas auga uz nelielas saliņas. Jūdzi tālāk piecdesmit pēdu virs ūdens lidoja helikopters, no tā kabīnes bira ložmetēja lodes, kas kapāja apkārtējās salas. Keranss nolaida mastu un paslēpa to zem koka. Viņš gaidīja, līdz helikopters pazuda. Viņš masēja ievainoto kāju, tomēr baidījās iedzert morfiju. Pēc tam viņš apēda nelielu šokolādes tāfeliti tā bija pirmā no desmit tāfelītēm, ko bija izdevies pievākt. Par laimi, patruļkutera dežurējošajam virsniekam, kurš bija atbildīgs par noliktavas krājumiem, bija pavēlēts nodrošināt Keransam brīvu piekļuvi pie medikamentiem.
Gaisa uzbrukumi atjaunojās ik pēc pusstundas, un vienu reizi helikopters pārlidoja tieši virs Keransa. No savas paslēptuves uz kādas nelielas saliņas Keranss saskatīja Rigsu, kurš lūkojās pa helikoptera lūku, viņa šaurie žokļi nikni kustējās. Tomēr ložmetēja šāvieni kļuva aizvien retāki un pēcpusdienā nelikopters tā ari vairs neparādījās.
Ap pulksten pieciem Keranss bija pārguris lidz nemaņai. Simts piecdesmit grādu karstais gaiss bija izsūcis no viņa visu enerģiju. Viņš nekustīgi gulēja zem mitrās buras, ļaudams karstajam ūdenim pilēt uz krūtīm un sejas, un ilgojās pēc vēsā vakara gaisa. Ūdens virsma bija karsta kā uguns, un plosts šķita peldam liesmu mākonī. Dīvainu vīziju vajāts, viņš vārgi kustināja vienu roku.
15 Saules paradīze
Nākamajā dienā viņam paveicās vētras mākoņi aizklāja sauli un gaiss kļuva krietni vēsāks. Pusdienlaikā temperatūra bija nokritusies līdz deviņdesmit pieciem grādiem. Melnu gubu mākoņu blāķi peldēja tikai četrsimt līdz piecsimt pēdu augstumā, Keransam šķila, ka iestājies saules aptumsums. Atguvis spēkus, viņš iedarbināja piekaramo motoru un palielināja plosta ātrumu līdz desmit jūdzēm stundā. Viņš virzījās uz dienvidiem, apbraukdams nelielās saliņas un sekodams saulei, kas dunēja viņa apziņā. Vēlāk vakarā, kad sāka 1it, viņš jutās tik labi, ka spēja pie masta nostāties uz vienas kājas un |aut lietusgāzes šaltīm plūst pāri krūtīm un noplēst žaketes skrandas. Kad pirmā ciklona josla aizvirzījās projām, redzamība kļuva aizvien labāka. Viņš saskatīja jūras dienvidu krastu vairāk nekā simt jardu augstus milzīgus sanesu blāķus. Konvulsīvajā saules gaismā tic vizēja pie apvāršņa kā zelta lauki, un virs tiem slējās džungļu galotnes.
Keranss atradās pusjūdzi no krasta, kad piekaramā motora degvielas rezerves tvertnē beidzās benzīns. Viņš noskrūvēja motoru un iemeta ūdenī, vērodams to burbuļojot nogrimstam brūnajā dzelmē. Viņš satina buru un lēni airējās pret vēju. Kad Keranss sasniedza krastu, bija iestājusies krēsla un milzīgās, pelēkās nogāzes grima ēnā. Klibodams pa sēkļiem, viņš izvilka plostu krastā un apsēdās, atspiezdamies ar muguru pret mucu. Vērodams bezgala vientulīgo, plašo pludmali, novārgušais Keranss drīz iegrima miegā.