Nākamajā rītā viņš izjauta plostu un pēc kārtas nesa tā sastāvdaļas augšup pa milzīgo dūņām klāto nogāzi, cerēdams, ka atradīs ūdensceļa turpinājumu dienvidu virzienā. Tomēr jūdzēm tālu viņš redzēja tikai viļņotus sanesu blāķus, kāpas bija kā nosētas ar tintes zivīm un sīkiem jūras dzīvniekiem. Jūra vairs nebija saskatāma, un viņš bija viens kopā ar šiem līķiem izzudušās pēctecības drupām. Viņš stiepa smagās piecdesmit galonu mucas no vienas kāpas virsotnes uz nākamo, un kāpas sekoja cita citai. Debesis bija blāvas un neapmākušās maiga, bezkaislīga zilgme. Tās vairāk atgādināja griestus, ko veidojis dziļas un neatgriezeniskas psihozes halucināciju mocīts interjerists, nekā vētras mākoņiem piesātināto debesjumu, ko viņš bija skatījis iepriekš. Reizēm, nometis zemē kārtējo nešļavu un dodamies pakaļ nākamajai, Keranss iekļuva nepareizā kāpu ieplakā. Viņš steberēja pa klusajām ieplakām, kuru dibeni bija saplaisājuši sešstūrainās plāksnēs, gluži ka cilvēks, kurš sapnī meklē durvis, pa kurām izkļūt no murga.
Pēdīgi Keranss pameta plostu un slampāja uz priekšu, nesdams līdzi tikai mazu krājumu sainīti un laiku pa laikam atskatīdamies uz mucām, kas lēni pazuda aiz apvāršņa. Uzmanīgi apiedams plūstošo smilšu joslas, kas stiepās starp kāpām, viņš devās uz to pusi, kur tālumā vīdēja džungļi un milzīgo kosu un paparžkoku zaļās galotnes slējās simt pēdu augstumā.
Viņš atkal atpūtās zem kāda koka meža malā un rūpīgi iztīrīja pistoli. Bija dzirdama sikspārņu pīkstēšana un spārnu vēdas starp koku stumbriem pameža mūžīgajā pustumsā. Apkārt šaudījās šņācošas iguānas. Viņa potīte dega sāpēs, ievainotā muskuļa pārpūle sekmēja infekcijas izplatīšanos. Nolauzis kāda koka zaru, Keranss iekliboja puskrēslā.
Vakarpusē sākās lietusgāze, kas pātagoja milzīgos, augu veidotos lietussargus simt pēdu augstumā. Melno tumsu kliedēja tikai fosforescējošās ūdens straumes, kas izlauzās cauri lapotnei. Viņš baidījās rīkot apmetni, kur pavadīt nakti, un paātrināja gaitu, ar šāvieniem aizbaidīdams uzbrūkošās iguānas, kas skrēja no viena slēpņa lapotnē uz nākamo. Vietvietām zaļais pārklājs virs viņa galvas pārtrūka, un viņš izgāja kādā nelielā klajumā, kur cauri brikšņiem vidēja kāds pussagruvis ēkas augšstāvs. Tomēr cilvēka roku veidotas celtnes bija sastopamas aizvien retāk sanesas un džungļi bija aprijuši dienvidu pilsētas un ciematus.
Trīs dienas, ne mirkli neaizvēris acu, Keranss gāja uz priekšu cauri džungļiem. Viņš pārtika no milzīgām ogām, kas atgādināja ābolu ķekarus, un par kruķi izmantoja lielu koka zaru. Laiku pa laikam pa kreisi no sevis Keranss saskatīja kādas džungļu upes sudrabaini vizošo straumi, kuras virsmu kūla lietusgāze, taču tās krastus nosprostoja milzīgas mangroves un viņš nespēja nokļūt līdz ūdenim.
Keranss devās aizvien dziļāk fantasmagoriskajā biezoknī, lietus bez apstajas pātagoja viņa seju un plecus. Reizēm lietusgāze pēkšņi beidzās un starp kokiem pacēlās tvaika mākoņi. Tie ka caurspīdīga aitas vilna karājās virs piemirkušā pameža un pazuda tikai tad, kad lietusgāze sākās no jauna.
Vienā šāda lietus pārtraukuma brīdī Keranss uzkāpa kādā paugurā, kas pacēlas klajuma vidu, cerēdams izkļūt no miklās miglas, un ieraudzīja šauru ieleju ar kokiem apaugušām nogāzēm. Ieleju ieskāva pauguri, kas atgādinaja kāpas, un tas ieslēdza viņu zaļā, pilošā pasaulē. Miglas mākoņi virmoja un virpuļoja, cauri tiem Keranss pamanīja džungļu upi pusjūdzes attālumā. Rietošā saule bija iekrāsojusi lietus mākoņus, iesārta migla klāja tālumā esošo kalnu kores. Ar pūlēm virzīdamies uz priekšu pa slapjo, māliem līdzīgo zemi, Keranss nejauši nonāca pie celtnes, kas atgādināja neliela tempļa drupas. Vārtu vietu iezīmēja sašķiebušies stabi, aiz tiem atradās zemas puslokveida kāpnes, bet aiz tām piecas sabrukušas ieejas kolonnas. Ari jumts bija sabrucis, Keranss redzēja vienīgi dažas pēdas augstas sienu atliekas. Pašā priekšā stāvēja sadrupis altāris, no kura pavērās ielejas ainava. Saule lēni grima aiz apvāršņa, tās milzīgo oranžo apli aizklāja migla.
Cerēdams apmesties šeit uz naktsguļu, Keranss devās iekšā templi un gurdeni apstājās, kad atsākās lietusgāze. Sasniedzis altāri, Keranss ar rokām atspiedās pret marmora galdu, kas sniedzās krušu augstumā, un vēroja aiz apvāršņa slīdošo sauli, kuras virsma ritmiski pulsēja kā izdedžu kārta už izkausēta metāla kausa.
- A-ā-ā! Mitrajā gaisa atskanēja vārgs kliedziens, kas atgādināja ievainota dzīvnieka vaidu. Keranss ātri palūkojās apkārt, domādams, ka viņam līdzi drupās sekojusi kāda iguāna. Tomēr džungļi, ieleja un drupas bija klusas un nekustīgas, cauri pussagruvušo sienu plaisām tecēja lietus.
- A-ā-ā! Šoreiz skaņa plūda kaut kur no priekšas, no rietošās saules puses. Tās disks atkal pulsēja, šķiet, izraisīdams šo apslāpēto atbildi, kurā bija gan protests, gan pateicība.
Slaukot slapjo seju, Keranss aizgāja aiz altāra un satrūkās viņš gandrīz paklupa pret kādu nožēlojamu skrandaini. Cilvēks sēdēja ar muguru pret altāri, atspiedis galvu pret akmeni. Acīmredzot viņš bija izdvesis savādās skaņas, tomēr novārgušais augums bija tik nekustīgs un nomelnējis, ka atgādināja mironi.
Vīra garās kājas bija bezpalīdzīgi izstieptas kā divi pārogļojušies koka gabali, tās bija aptītas ar melnām, skrandainām lupatām un koku mizu. Viņa rokas un iekritušās krūtis klāja tāds pats ietērps, ko saturēja kopā vīteņaugu stīgas. Savulaik krāšņā, bet tagad retā bārda pārklāja gandrīz visu seju. Lietus plūda pār iekritušajiem vaigiem un izvirzītajam žoklim, kas bija pavērsts pret dziestošo saules gaismu. Saule apspīdēja viņa seju un kailās rokas. Viena roka skeletam līdzīga zaļa spīle pēkšņi pacēlās gaisā ka izlīdusi no kapa un norādīja uz sauli, bet pēc tam bezspēkā atslīga atpakaļ. Saules disks atkal sarāvās, un sejā parādījās saprata atblāzma. Dziļās rievas ap muti un degunu, iekritušie vaigi, kas bija tik dziļi iegrimuši, ka šķita neatstājam vietu mutes dobumam, pēkšņi izlīdzinājās, it ka cauri ķermenim būtu izskrējusi dzīvības elpa.
Nespēdams pakustēties, Keranss vēroja milzīgo, novārgušo cilvēku, kas sēdēja viņa priekšā. Šis vīrs bija ka atdzīvojies mironis. Bez pārtikas un jebkādiem piederumiem, viņš sēdēja, atspiedies pret altāri kā līķis, kas izrauts no kapa un pamests gaidīt pastardienu.
Pēkšņi Keranss saprata, kāpēc virs nav viņu pamanījis. Ap acu dobumiem vīdēja netīra un sažuvusi ada, acu dobumi atgādināja melnas piltuves, kuru galā vārgā spīdumā atmirdzēja tālīnās saules gaisma. Radzenes vēzis bija saēdis abas acis, un Keranss nojauta, ka šis virs nespēj saskatīt neko vairāk par rietošo sauli. Kad saules aplis nogrima aiz džungļiem un iestājās krēsla, vīrs bezpalīdzīgi pacēla galvu uz augšu, it ka vēlēdamies saglabāt ielu, kas bija kā iededzināts viņa acu tīklenē, un pēc tam atkrita pret akmens spilvenu. Ap viņa seju sāka lidināties mušas.
Keranss pieliecās, lai aprunātos ar šo vīru. Vīrs sajuta šo kustību. Iekritušas acis mēģināja kaut ko saskatīt.
Sveiks, bral, vīrs izdvesa tik tikko saklausāmā čukstā. Kareivi, panāc šurp! No kurienes tu esi ieradies?
Viņa kreisā roka ka krabja spīles taustījās pa miklo mālu. 'lad viņš uzgrieza muguru pazudušajai saulei, nelikdamies zinis par mušām, kas bija apsēdušas viņa seju un bārdu.