- Tā atkal ir pazudusi. A-a-ā. Tā virzās projām no manis. Palīdzi man piecelties, kareivi, mēs sekosim tai. Tagad, pirms tā nav pazudusi uz visiem laikiem.
Viņš ka mirstošs ubags pastiepa roku pretī Keransam. Tad viņš atslīga atpakaļ un lietus plūda pāri viņa melnajai galvai.
Keranss pietupās. Saulē izbalojušā un lietū izmirkušā formas tērpa bikšu atliekas liecināja, ka viņa priekšā atrodas virsnieks. Vīrs pavēra līdz šim cieši sažņaugto labās rokas plaukstu, un Keranss ieraudzīja nelielu sudraba cilindru ar grozāmu skalu kabatas kompasu, kas parasti atradās pilotu avārijas paketēs.
— Klau, kareivi! Vīrs pēkšņi bija atdzīvojies un pagrieza aklo seju pret Keransu. Es tev pavēlu neatstāt mani. Tagad tu vari atpūsties, es stāvēšu sardzē. Rīt mēs dosimies uz priekšu.
Keranss apsēdās blakus novārgušajam vīram, atvēra savu nelielo sainīti un sāka slaucīt no viņa sejas lietus lāses un beigtās mušas. Satvēris rokās viņa iekritušos vaigus, Keranss teica: 1 lardmen, es esmu Keranss, doktors Keranss. Es iešu kopā ar jums, bet tagad mēģiniet atpūsties.
Hārdmens nereaģēja uz Keransa uzvārdu, tikai izbrīnā sarauca uzacis.
Hārdmens gulēja, atspiedies pret altāri. Keranss ar kabatas nazi izraka dažus sasprēgājušus brugakmeņus un uzbūvēja ap sagumušo augumu primitīvu pajumti, spraugas aizpildot ar vīteņaugiem, kurus noplēsa no sienām. Kaut arī Hārdmens vairs nemirka ūdeni, viņš sāka nemierīgi grozīties savā tumšajā alkovā, tomēr drīz pēc tam ieslīga miegā, laiku pa laikam gārdzoši ievilkdams elpu. Keranss aizgāja līdz džungļu malai un salasīja no kokiem ogas. Atgriezies templi, viņš apsēdās līdzās Hārdmenam un gaidīja, līdz pāri kalniem pacelsies saule.
Viņš palika pie Hārdmena trīs dienas, ēdinādams viņu ar ogām un skalodams viņa acis ar atlikušo penicilīnu. Keranss nostiprināja būdu ar vairākiem bruģakmeņiem un sanesa lapas, uz kuram viņi abi gulēja. Pēcpusdienas un vakaros Hārdmens sēdēja atvērtajā durvju ailā un vēroja sauli, ko daļēji aizklāja migla. Viņš nepazina Keransu un sauca viņu vienkārši par kareivi. Laiku pa laikam Hārdmens, kā atguvies no apstulbuma, paziņoja Keransam neskaitāmas saraustītas pavēles attiecībā uz nākamās dienas plāniem. Keranss saprata, ka Hārdmena īstā personība bija nogrimusi dziļi saprāta dzīlēs un viņa izturēšanās un reakcija uz apkārtni bija tikai bāls iepriekšējās personības atspulgs. Tagad Hārdmens atradās delīrija un aptumšotas apziņas stāvoklī. Keranss nojauta, ka I lardmens zaudējis redzi pirms apmēram mēneša un instinktīvi uzrāpies šajā kalnā, no kurienes viņš spēja uztvert sauli.
Otrajā dienā Hārdmens sāka rijīgi ēst, it kā gatavodamies tālākam gājienam cauri džungļiem, trešās dienas vakarā viņš apēda vairākus ķekarus milzīgo ogu. Šķita, ka izvārgušajā ķermenī pēkšņi sāk atgriezties spēks. Pēcpusdienā viņam pat izdevās uzslieties kājās. Viņš atspiedās pret durvju aiļu un vēroja sauli, kas rietēja aiz mežiem klātajiem pakalniem. Keranss nesaprata, vai Hārdmens beidzot ir viņu pazinis, taču viņš vairs neizteica saraustītās pavēles.
Nākamajā rītā atklājot, ka Hārdmens ir aizgājis, Keranss nejutās pārsteigts. Viņš aizkliboja līdz meža malai, kur tecēja neliels strautiņš. Keranss uzlūkoja tumšās paparžkoku galotnes, un pasauca Hārdmenu.
Viņš ieklausījās atbalsīs un tad atgriezās būdā. Viņam nebija iebildumu pret Hārdmena vēlmi turpināt ceļojumu. Keranss pieļāva, ka viņi varētu no jauna sastapties un varētu arī vairs nekad nesastapties savā kopīgajā ceļojumā uz dienvidiem. Hārdmens dosies uz priekšu līdz brīdim, kad viņa acis vairs nespēs saskatīt saules raidītos signālus vai kad viņu būs pieveikusi kāda iguāna. Viņš virzīsies uz priekšu soli pa solim, taustīdams savu ceļu džungļos, pacēlis galvu pretī saulei, kuras gaisma viņu apspīdēs cauri koku lapotnēm.
Keranss palika būdā vēl divas dienas, gaidīdams Hārdmena iespējamo atgriešanos. Tad ari viņš devās ceļā. Medikamentu viņam vairs nebija, tagad viņš nesa sev līdzi tikai maisu ar ogām un koltu, kurā bija atlikušas divas patronas. Viņa pulkstenis joprojām gāja, un viņš to izmantoja kā kompasu. Viņš arī uzskaitīja pagājušās dienas, atzīmēdams katru ar iezīmi uz savas bikšu jostas.
Keranss gāja pa ieleju, brizdams pa seklu strautu un cerēdams, ka tas izvedis viņu pie tālumā redzamās upes.
Strauts pagriezās uz rietumiem, viņš pameta to un devās taisni uz priekšu dienvidu virzienā. Džungļi beidzās, un sākās rets mežs, aiz kura savukārt bija slīkšņa.
Pēkšņi Keranss ieraudzīja, ka viņš atrodas milzīgas lagūnas krastā. Tās diametrs bija apmēram viena jūdze. Lagūnu ieskāva smilšaina pludmale un dažu pussagruvušu dzīvojamo ēku augšējie stāvi. Vienā no šīm ēkām Keranss pavadīja veselu dienu, mēģinādams kaut nedaudz atveseļot savu potīti, kas bija samelnējusi un uztūkuši. Lūkodamies pa logu uz lagūnu, viņš vēroja pēcpusdienas lietu mežonīgā niknumā pātagojam ūdens virsmu. Kad mākoņi aizpeldēja, ūdens virsma atkal atgādināja stikla plāksni, un tās krāsas šķita iemiesojam sevī visas pārmaiņas, kuras viņš bija redzējis savos sapņos.
Viņš bija pavirzījies simt piecdesmit jūdžu uz dienvidiem, par to lieci nāja arī krasā gaisa temperatūras paaugstināšanās. Karstums atkal bija kļuvis gandrīz neizturams simt četrdesmit grādu, bet Knansam negri bējās pamest lagūnu ar tās tuksnesīgajām pludmalēm un apkārtējiem džungļiem. Viņš pēkšņi skaidri saprata, ka hardmens drīz mirs un ka ari viņš pats nespēs izdzīvot milzīgajā džungļu masīvā, kas stiepās dienvidu virzienā.
Viņš atlaidās uz muguras un kā pusmiegā prātoja par pagātnes notikumiem, kuru kulminācija bija viņu ierašanās centrālajā lagūnā un viņa došanās šajā ceļojumā uz pagātni, viņš domāja par Strengmenu un viņa aligatoriem, un, visbeidzot, ar dziļu nožēlu un maigumu viņš atcerējās Beatrisi un viņas smaidu.
Tad viņš no jauna piesēja pie kājas kruķi un ar tukšā 45. kalibra kolta spalu sienā virs loga ieskrāpēja uzrakstu, būdams pārliecināts, ka neviens nekad neizlasīs šo vēstījumu:
27. diena. Esmu atpūties un dodos uz dienvidiem. Viss kārtībā. Keranss.
Viņš pameta lagūnu un no jauna iegāja džungļos. Pēc pāris dienām Keranss jau bija dziļi biezoknī, aligatoru un milzīgu sikspārņu vajāts, cauri lietum un aizvien pieaugošajam karstumam gar lagūnām virzīdamies uz dienvidiem jauns Ādams, kurš meklē atdzimušās saules aizmirsto paradīzi.
vēja suņa klasika
Dž. M. Kutzē Negods
«Dž. M. Kutzē .. pēta nežēlību cilvēka nežēlību pret kaujamiem lopiem un pamestiem suņiem, vienas rases nežēlību pret olru, slimības nežēlību pret cilvēka miesu.» Amanda Aizpuriele
Džeks Keruaks
Ceļā
«Tāpat kā 1920. gados [Hemingveja] «Un saule lec», vairāk neka jebkurš cits romāns, uzskatāms par Zudušās paaudzes vainagojumu, tā tagad jau it skaidri redzams, ka bitu paaudzes virsotne ir romāns «Ceļā».» The New Yor k Times
Kristiāns Kralits
Fazerlande
«K. Krahta grāmatas varētu iet pie sirds tai pašai sabiedrības da|ai, kas jūsmo par Ervinu Velšu, ķiķina par Čaku Palanjuku, atsaucas uz Duglasu Koplendu, mēģina iejusties Frederika Beigbcdera varoņu ādā, akli seko Breta īstona Elisa norādījumiem, vardu sakot, ir līdzatbildīga tā dēvēto kulta rakstnieku dzimšanā.»
Pauls Bankovskis
Bernhards Slinks