Milzīgu ģeofizisko pārvērtību virkne, kuras rezultātā Zemes klimats pārveidojās, bija sākusies pirms sešdesmit vai septiņdesmit gadiem. Pēkšņa Saules nestabilitāte izraisīja vairākas spēcīgas un ilgstošas saules vētras vairāku gadu garumā. To rezultātā bija paplašinājušās Van Allena starojuma joslas un samazinājies Zemes pievilkšanas spēks attiecībā uz jonosfēras ārējiem slāņiem. Minētie slāņi izgaisa kosmosā, un tādējādi izzuda šķērslis, kas pasargāja Zemi no pilna Saules starojuma, gaisa temperatūra sāka pakāpeniski pieaugt, sakarsētās atmosfēras robežas paplašinājās līdz jonosfērai, un sākās apburtais loks.
Ik gadu visā pasaulē vidējā gada temperatūra turpināja pieaugt par dažiem grādiem. Lielākā daļa tropu zonas drīz vien vairs nebija piemērota cilvēka eksistencei, un šo zonu iedzīvotāji masveidā emigrēja uz zieme|iem vai dienvidiem, pamezdami vietas, kurās gaisa temperatūra sasniedza simt trīsdesmit un pat simt četrdesmit grādu. Kādreizējā mērenā klimata josla tagad bija tropiska, Eiropa un Ziemeļamerika pagura no nepārtraukta karstuma, gaisa temperatūra gandrīz nekad nebija zemāka par simt grādiem. Apvienoto Nāciju organizācijas vadībā tika sākta Antarktīdas plato, kā ari Kanādas un Krievijas ziemeļu rajonu kolonizācija.
Šā divdesmit gadu ilgā sākumperioda laikā cilvēku dzīve pakāpeniski tika pielāgota jaunajiem klimatiskajiem apstākļiem. Iepriekšējā dzīves tempa palēnināšanās bija neizbēgama, un nevienam nebija tik daudz liekas enerģijas, lai cīnītos ar džungļiem, kas uzbruka ekvatoriālajam reģionam. Šajā laikā pastiprinājās ne tikai visu veģetācijas varietāšu attīstība, bet ari mutāciju veidošanās, ko sekmēja augstākais radiācijas līmenis. Radās pirmās dīvainās botāniskās varietātes, kas atgādināja milzīgos kar-bona perioda paparžkokus, tāpat norisinājās ārkārtīgi straujš visu zemāko augu un dzīvnieku sugu uzplaukums.
Šo tālo priekšteču ierašanos pavadīja otrais būtiskais ģeofiziskais apvērsums. Aizvien pieaugošās atmosfēras temperatūras iespaidā sāka kust polārais ledus. No Antarktīdas plato plūda kūstošu ledāju ūdens straumes, tās salauza un izkausēja desmitiem tūkstošus šļūdoņu ap Polāro loku, kā arī Kanādā, Ziemeļeiropā, Krievijā un Ziemeļamerikā, un ieplūda okeānos. Miljoniem akru mūžīgā sasaluma kļuva par gigantiskām upēm.
Arī šajā gadījumā globālā ūdens līmeņa celšanās nebūtu bijusi lielāka par dažām pēdām, ja vien milzīgie ūdens noteces kanāli nebūtu nesuši sev līdzi miljardiem tonnu augsnes virskārtas. Šo kanālu grīvās izveidojās milzīgas deltas, tās paplašināja kontinentālās piekrastes līnijas un aizdambēja okeānus. Tie no divām trešdaļām pārtapa par vairāk nekā pusi no zemeslodes virsmas.
Dzīdamas sev pa priekšu plūdu sanesas, jaunās jūras pilnīgi pārveidoja kontinentu formu un apveidus. Vidusjūra pārvērtās par iekšzemes ezeru sistēmu, bet Lielbritānijas salas atkal savienojās ar Ziemeļfranciju. Savienoto Valstu vidējo rietumu štati pēc applūšanas ar Misisipi ūdeņiem, zem kuriem nogrima Klinšu kalni, pārtapa par milzīgu līci, kas savienojās ar Hudzonas līci, bet Kārību jūra kļuva par sanesu un sāļas augsnes sēkļu klātu tuksnesi. Eiropa pārvērtās par milzīgu lagūnu sistēmu, kuru centrā atradās galvenās līdzenumos uzceltās pilsētas, kas pazuda zem sanesām, ko uz dienvidiem dzina jaunās upes.
Nākamo trīsdesmit gadu laikā turpinājās cilvēku migrācija polu virzienā. Tikai dažas nocietinātas pilsētas cīnījās pret pieaugošo ūdens līmeni un džungļu uzbrukumu, izbūvējot apkārt pretplūdu dambjus, taču visi dambji tika izpostīti cits pēc cita. Dzīve kaut cik ciešama bija vienīgi bijušajā Polārā loka zonā — Arktikā un Antarktikā. Slīpi krītošie saules stari nodrošināja ekrānu, kas aizsargāja pret spēcīgo radiāciju. Cilvēki pameta augstu kalnos uzbūvētās pilsētas ekvatoriālajā zonā, kaut arī gaisa temperatūra tajās bija zemāka, jo šīs pilsētas bija pakļautas spēcīgam starojumam.
Tieši radiācija bija pēdējais nosacījums, kas atrisināja pārceļotāju nometināšanas problēmu jaunajos Zemes apstākļos. Zīdītāju vairošanās tempa straujā samazināšanās un aizvien pieaugošā amfībiju un rāpuļu populācija, kas bija labāk pielāgojusies dzīvei lagūnās un purvos, izjauca ekoloģisko līdzsvaru. Laikā, kad Keranss piedzima Kempbērdā — Ziemeļ-grenlandes pilsētiņā ar desmit tūkstošiem iedzīvotāju -, bija aprēķināts, ka polārajās zonās joprojām dzīvo apmēram pieci miljoni cilvēku.
Bērna piedzimšana bija retums, un tikai vienai no katrām desmit ģimenēm bija kada atvase. Keranss reizēm sev atgādināja, ka cilvēces ģenealoģiskais koks pastāvīgi apcērp pats sevi, acīm redzami virzīdamies atpakaļ laikā, un galapunkts, šķiet, būs sasniegts brīdī, kad jaunie Ādams un Ieva būs divi vien jaunajā Ēdenes dārzā.
Rigss pamanīja Keransu pie sevis pasmaidām par šo koncepciju.
Robert, par ko tu tā uzjautrinies? Kāds no taviem neizprotamajiem jokiem? Ir nemēģini man to izskaidrot.
Es gluži vienkārši iztēlojos sevi jaunā lomā.
Keranss pāri trapam lūkojās uz biroju ēkām, kas slīdēja garām divdesmit pēdu attālumā. Gar kutera ķīļūdens līniju pa ēku atvērtajiem logiem iekšā skalojās ūdens. Mitro kaļķu asā smarža patīkami kontrastēja ar pārlieku salkano augu aromātu. Makrīdijs bija ievadījis kuteri ēku pavēnī, un kutera dzenskrūves saceltā ūdens migliņa piešķīra gaisam atsvaidzinošu vēsumu.
Pāri lagūnai Keranss saskatīja tuklo doktoru Bodkinu. Kailām krūtīm viņš stāvēja uz izmēģinājumu stacijas labā borta tiltiņa, apsējis ap vidukli platu Paislej jostu un uzlicis zaļu celuloīda cepures nagu, kas aizsargāja acis. Viņš izskatījās kā upju kuģu kāršu spēlmanis, kurš izbauda brīvdienu priekus. Bodkins plūca apelsīna lieluma ogas, kas auga paparžu zaros virs stacijas, un cienāja ar tām spiedzošos mērkaķīšus, kuri karājās zaros virs viņa galvas, apveltīdams tos ar rotaļīgiem izsaucieniem un svilpieniem. Piecdesmit pēdu attālumā uz kādas izvirzītas dzegas trīs iguānas ledainā nosodījumā vēroja šo ainu, lēni kustinot astes no vienas puses uz otru, tādējādi izrādot savu nepacietību.
Makrīdijs strauji pagrieza stūres ratu, un kuteris slaidā lokā smalku ūdens pilieniņu vēdekļa pavadīts iegriezās augstas, baltas ēkas ēnā. Eka pacēlās virs ūdens divdesmit stāvu augstumā. Blakusesošās mazākās ēkas jumts tika izmantots kā mols, un pie tā bija pietauvots sarūsējis kreiseris ar baltu korpusu. Slīpie organiskā stikla vadītāja kabīnes logi bija sasprēgājuši un netīri, no izplūdes atverēm ūdenī pilēja zvīņām līdzīgi eļļas pilieni.
Kad Makrīdijs meistarīgi novietoja kuteri aiz kreisera, viņi uzrāpās līdz stiepļu durvīm, nolēca uz mola un pārgāja pāri šaurajam trapam, kurš veda uz dzīvojamo ēku. Gaiteņa sienas bija mitrumā saglumējušas, apmetumu klāja plaši pelējuma traipi, tomēr lifts joprojām darbojās, jo to darbināja avārijas dīzeļdzinējs. Viņi lēni brauca augšup, nonāca divstāvu dzīvoklī un pa dienesta gaiteni devās uz jumtu.
Tieši zem viņiem, apakšstāvā, atradās neliels peldbaseins un segts pagalms, spilgti atpūtas krēsli bija ievilkti tramplīna ēnā. Trijās baseina pusēs logus aizklāja dzeltenas žalūzijas, tomēr pa spraugām varēja saskatīt vēsās ēnas iekšējā viesistabā un slīpēta stikla un sudraba spīdumu uz galdiņiem. Pagalma aizmugures daļā izkliedētajā gaismā zem zili svītrotā sauljuma vīdēja gara hromēta lete, kas bija tikpat vilinoša kā bārs ar gaisa kondicionēšanas iekārtu, ja to vēro no putekļainas ielas puses. Glāzes un karafes atspoguļojās dimanta skaldnēm līdzīgajā spogulī. Viss šajā miera ostā šķita tīrs un kluss, it kā tā atrastos tūkstošiem jūdžu attālumā no izkurtējušās veģetācijas un remdenā džungļu ūdens divdesmit stāvu zemāk.