Baseina otrā malā aiz grezna balkona pavērās plaša lagūnas panorāma pilsēta ar uzbrūkošajiem džungļiem fonā un sudrabaina ūdens klajumi, kas plūda uz zaļo biezokni pie dienvidu apvāršņa. Lieli sanesu sēkļi vīdēja virs ūdens virsmas, un uz to mugurām gaiši dzeltenas svītras iezīmēja pirmo milzīgo bambusa audžu kontūras.
No bāzes jumta laukuma pacēlās helikopters un meta slaidu loku augšup Ķerama un Rigsa virzienā, pilots sašūpoja helikoptera asti, mainot virzienu, un tas rēkdams aizlidoja virs viņu galvām. Pie atvērtās lūkas stāvēja divi vīri un ar binokli vēroja jumtus.
Beatrise Dāla gulēja uz muguras atpūtas krēslā, un viņas slaidais ar eļļu ieziestais ķermenis ēnā vizēja kā gulošas žņaudzējčūskas augums. Vienas rokas sarkani lakotie pirksti bija satvēruši ar ledu pildītu glāzi, kas atradās uz galdiņa, bet ar otru roku viņa dīki šķirstīja žurnāla lapas. Viņas gludo, kalsno seju slēpa lielas, zilganmelnas saulesbrilles, Keranss ievēroja viņas īgnumā viegli uzmesto, stingro apakšlūpu. Acīmredzot Rigss, pūlēdamies uztiept savu viedokli, bija viņu sakaitinājis.
Pulkvedis uz mirkli apstājās pie margām, patiesā atzinībā vērodams skaisto, lokano augumu. Pamanījusi Rigsu, Beatrise noņēma saulesbrilles un sasēja atraisītās krūštura lencītes. Viņas acīs pavīdēja auksts mirdzums.
— Klau, jūs abi, izbeidziet. Te nav striptīza seanss.
Rigss ieķiķinājās un nosteidzās lejup pa baltajām metāla kāpnēm. Keranss viņam sekoja, pie sevis prātodams, kā gan viņš varētu pārliecināt Beatrisi atstāt viņas privāto svētnīcu.
— Mīļā Dāla jaunkundz, jums vajadzētu jusdes glaimotai, ka es turpinu jūs apciemot, — Rigss iesāka, atbīdīdams sānis audekla nojumi un apsēzdamies atpūtas krēslā. — Turklāt man kā šīs zonas militārajam gubernatoram, — Rigss draiski pamirkšķināja Keransam, — ir daži pienākumi pret jums, un otrādi.
Beatrise uzmeta viņam žultainu skatienu un pagrieza skaļāk radioaparātu, kas atradās viņai aiz muguras.
— Ak Dievs. *. — viņa pie sevis nomurmināja kaut ko ne pārāk pieklājīgu un uzlūkoja Keransu.
— Un kas ir ar tevi, Robert? Kas tevi atvedis šurp tik agrā rīta stundā?
Keranss paraustīja plecus un draudzīgi pasmaidīja: — Es ilgojos pēc
tevis.
— Malacis. Man likās, ka šis gauleiters būs mēģinājis tevi iebiedēt ar saviem šausmu stāstiem.
— Patiesību sakot, tas viņam ir izdevies, Keranss paņēma no Beatrises ceļiem žurnālu un pašķirstīja to. Tas bija pirms četrdesmit gadiem izdots Parīzes «Vogue». Lapas bija ledusaukstas, acīmredzot žurnāls tika glabāts kādā aukstā vietā. Viņš nosvieda žurnālu uz zaļām flīzēm klātās grīdas.
— Bea, izskatās, ka mums visiem pēc pāris dienām nāksies doties projām. Pulkvedis un viņa vīri aiziet uz visiem laikiem. Mēs nevaram šeit palikt pēc viņu aizbraukšanas.
— Mēs? Beatrise vienaldzīgi pārjautāja. Nebiju domājusi, ka tev ir kāda iespēja šeit palikt.
Keranss nevilšus palūkojās uz Rigsu. Pulkvedis nenolaida no viņa acu.
— Tādas iespējas nav, Keranss apņēmīgi paziņoja. Tu zini, ko es ar to gribu teikt. Nākamajās četrdesmit astoņās stundās visiem būs daudz darba. Pacenties nesarežģīt stāvokli, emocionālu apsvērumu dēļ pretodamās notiekošajam.
Beatrise nepaspēja iebilst, jo Rigss mierīgā balsī turpināja Keransa domu: Dala jaunkundz, gaisa temperatūra turpina pieaugt. Kad ģeneratora degviela būs izsīkusi, jūs nespēsiet pārciest simt trīsdesmit grādu karstumu. Lielā ekvatoriālā lietus josla izplešas ziemeļu virzienā, un pēc pāris mēnešiem tā būs sasniegusi šo vietu. Kad pēc lietus beigām izklīdīs mākoņi, ūdens šajā peļķē… — viņš norādīja uz tvaikojošo, kukaiņiem nosēto baseinu, — būs gandrīz verdošs. Tas nozīmē, ka X tipa Anopheles , ādas vēža un augu nakti spiedzošo iguānu dēļ gulēt jums sanāks pavisam maz.
Pievēris acis, viņš domīgi piebilda: — Protams, ja pieņemam, ka jums vispār vēl būs nepieciešams miegs.
Pēc šīs piebildes meitenes lūpas tikko manāmi notrīcēja. Keranss saprata, ka divdomīgais Rigsa jautājums par to, kā viņš guļ, nav bijis tēmēts uz viņa attiecībām ar Beatrisi.
Pulkvedis turpināja: — Bez tam jums nebūs viegli tikt galā ar dažiem cilvēku sugas maitēdājiem, kuri izdzīti no Vidusjūras lagūnām un .nu virzās uz ziemeļiem.
Beatrise pārlika pār plecu garos, melnos matus un teica: Pulkvedi, es pastāvīgi turēšu durvis aizslēgtas.
Keranss aizkaitināti nošņāca: — Dieva dēļ, Beatrise, ko īsti tu vēlies pierādīt? Iespējams, ka šo pašiznīcināšanās impulsu demonstrēšana pašlaik ir uzjautrinoša rotaļa, taču pēc mūsu aizbraukšanas tie vairs nebūs nekādi joki. Pulkvedis vienīgi cenšas tev palīdzēt patiesībā viņam par tavu palikšanu vai aizbraukšanu nav ne silts, ne auksts.
Rigss aprauti iesmējās: — Es nu gan tā neteiktu. Tomēr gadījumā, ja jūs tik ļoti satrauc doma par manu personisko ieinteresētību, varat vienkārši pieņemt, ka tikai pildu savu pienākumu.
Pulkvedi, tas ir ļoti interesanti. Man allaž licies, ka mūsu uzdevums ir palikt šeit pēc iespējas ilgāk un šā uzdevuma izpildes vārdā nest jebkuru upuri. Vismaz… viņas acis pazibēja pazīstamā kodīga humora dzirksts,
…tieši šo iemeslu valdība minēja manam vectēvam, kad atsavināja lielāko daļu viņa ipašumu.
Beatrise pamanīja, ka Rigss pāri viņas plecam šķielē uz bāra pusi.
Kas par lietu, pulkvedi? Vai meklējat savu punka-wallah2? Ja esat ieradies iedzert, es jums dzeramo nepiedāvāšu. Man šķiet, ka jūs, viri, nākat šurp tikai iedzert.
Rigss piecēlās. Labi, Dāla jaunkundz. Es padodos. Uz redzēšanos, doktor.
Viņš uzsmaidīja Beatrisei un pielika roku pie cepures: Dāla jaunkundz, rīt atsūtīšu Šurp kuteri savākt jūsu mantas.
Kad Rigss bija aizgājis, Keranss adaidās atpūtas krēslā un vēroja helikopteru riņķojam virs blakusesošās lagūnas. Reizi pa reizei helikopters nolaidās līdz ūdens līmenim, rotora lāpstiņu apakšvelkmei dauzot paparž-koku plīvojošos zarus un iztrenkājot uz jumtiem gulošās iguānas. Beatrise paņēma no bāra dzēriena glāzi un apsēdās krēslā pie Keransa kājām.
— Robert, man nepatīk, ka tu analizē manu izturēšanos, šim vīram dzirdot.
Viņa pasniedza Keransam glāzi un, atspiedusi zodu rokā, atlaidās pret viņa ceļiem. Parasti viņa izskatījās eleganta un labi kopta, taču šodien viņas seja šķita nogurusi un domīga.
— Piedod, — Keranss atvainojās— Laikam gan es patiesībā analizēju pats sevi. Rigsa ultimāts man bija pārsteigums, es nebiju gaidījis, ka mēs dk drīz dosimies projām.
— Tatad tu grasies aizbraukt?
Keranss saminsdnājās. Automātiskais radioaparāta atskaņotājs pārslēdzās no Bēthovena Pastorālās simfonijas uz Septīto simfoniju Toskanīni vietā nāca Bruno Valters. Atskaņotājā augu dienu bez pārtraukuma skanēja visas deviņas Bēthovena simfonijas pēc kārtas. Keranss meklēja atbildi, drūmā Septītās simfonijas sākuma melodija ietekmēja viņa noskaņojumu.