Man šķiet, ka man vajadzētu braukt, taču vēl neesmu atradis tam pienācīgu pamatojumu. Ar emocionālo vajadzību apmierināšanu vien ir par maz. Man nepieciešams reālāks motīvs. Iespējams, ka šīs ūdeni iegrimušās lagūnas gluži vienkārši atsauc man atmiņā to laiku, kad es vēl biju embrijs un peldēju šķidrumā, tādā gadījumā visprātīgāk būtu nekavējoties doties projām. Viss, ko Rigss saka, ir patiesība. Mums nav cerību pārciest lietavas un malāriju.
Keranss uzlika roku uz Beatrises pieres, it kā mēģinādams noteikt maza bērna temperatūru.
Ko Rigss gribēja teikt ar vārdiem, ka tu nespēsi labi gulēt? Viņš pieminēja gulēšanu jau otro reizi šajā rītā.
Beatrise uz mirkli novērsa acis.
Ak, tie ir nieki. Gluži vienkārši es nesen redzēju divus savādus, murgainus sapņus. Daudzi cilvēki miegā murgo. Neliecies par to zinis. Klau, Robert, parunāsim nopietni vai ari tu paliksi šeit, ja es nolemšu palikt? Tu varētu apmesdes šajā dzīvoklī.
Keranss plati pasmaidīja: — Bea, tu centies mani pavedināt? Kas par jautājumu! Neaizmirsti, ka tu esi ne vien visskaistākā, bet ari vienīgā sieviete šajā vietā. Nekas nav svarīgāks par salīdzināšanas iespēju. Ādamam nepiemita nekādas estētiskas prasības, jo citādi viņš būtu apjautis, ka Ieva ir tikai nejaušības auglis.
Tu šodien esi vaļsirdīgs.
Beatrise piecēlās un aizgāja līdz baseina malai, abām rokām atstumdama matus no pieres. Viņas slaidais, lokanais augums saules gaismā vizēja.
Bet vai tad mums jādodas projām tik steigšus, kā to pavēl Rigss? Mums ir kreiseris.
Tas ir vraks. Pirmā lielā vētra to sašķaidīs kā konservu kārbu.
Tuvojās pusdienlaiks. Terasē valdošā svelme vairs nebija paciešama,
un viņi no pagalma iegāja telpās. Dubultžalūzijas zemajā, plašajā viesistabā ielaida tikai nespodru gaismu, un kondicionēšanas iekārtas atdzesētais gaiss bija vēss un tīkams. Beatrise atlaidās uz gara ar bāli zilganu ziloņādas imitāciju apšūta dīvāna, ar vienu roku virpinādama paklāja bārkstis. Šis dzīvoklis ir bijis viens no Beatrises vectēva pieds d terre3 un Beatrises mājas kopš viņas vecāku nāves drīz pēc viņas piedzimšanas. Viņa bija uzaugusi vectēva uzraudzībā. Viņas vectēvs bija vientuļš, ekscentrisks magnāts (Keranss nezināja Beatrises vectēva bagātības avotus; drīz pēc tam, kad viņi ar Rigsu bija pārkāpuši šā augšstāva komfortablā dzīvokļa dīvainās pasaules slieksni, viņš bija uzdevis Beatrisei šo jautājumu, taču viņa tikai īsi atcirta: «Teiksim tā — viņam bija nauda.»), kurš jaunībā aizrāvās ar mākslinieku atbalstīšanu. Viņu interesēja viss eksperimentālais un dīvainais, un Keranss prātoja, cik lielā mērā vectēva personību, tās dīvainās iekšējās nianses mantojusi viņa mazmeita. Virs kamīna karājās milzīga 20. gadsimta sākuma sirreālista Delvo glezna, kurā bija attēlotas līdz jostasvietai kailas, līķa bālas sievietes dejojam ar švītīgiem smokingos tērptiem skeletiem uz spokaina kauliem līdzīga fona. No otras sienas Maksa Ernsta pašiznīcināšanās tieksmes apsēstie fantasma-goriskie džungļi klusēdami kliedza paši sevī kā nenormālas apziņas kloāka.
Keranss brīdi klusēdams vēroja Ernsta uzgleznotās saules blāvo, dzelteno gredzenu, kas kā kvēldiegs zvīļoja cauri eksotisko augu valstij, un viņā radās savāda atmiņu un pazīšanas nojauta. Arhaiskās saules attēls daudz spēcīgāk nekā Bēthovena simfonijas skaņas urbās viņa smadzenēs, apgaismodams gaistošās ēnas, kuras drudžaini uznira no visdziļākajiem apziņas bezdibeņiem.
— Beatrise.
Viegli saraukusi pieri, viņa lūkojās Keransā, kurš piecēlās un tuvojās viņai.
Ko tu vēlies teikt, Robert?
Keranss saminstinājās. Viņš pēkšņi apzinājās, ka pienācis nozīmīgs un izšķirošs brīdis. Tas bija īss un nemanāms mirklis, taču tā ritums nesa viņu sev līdzi uz tādu saistību zonu, no kurām viņš vairs nebūs spējīgs atteikties.
Tu taču saproti, ka, gadījumā ja Rigss aizbrauks bez mums, mēs vairs nevarēsim gluži vienkārši uzkavēties šeit vēl kādu laiciņu* Mēs paliksim.
3.Pretī jaunai psiholoģijai
Noenkuro jis katamarānu kuģu piestātnē, Keranss pārkāpa pāri bortam un pa trapu devās uz bāzi. Iedams cauri stiepļu tīkla lūkai, viņš pāri plecam pameta skatienu atpakaļ uz lagūnu un cauri karstā gaisa viļņiem uz mirkli pamanīja Beatrisi stāvam pie balkona margām. Viņš pamāja ar roku, taču Beatrise, kā parasti, aizgriezās un neatbildēja uz sveicienu.
— Viņai uznākuši kārtējie untumi, doktor? — Seržants Makrīdijs iznāca no sardzes kajītes. Viņa knābim līdzīgajā sejā pavīdēja humora dzirksts. — Viņa ir dīvaina sieviete, man jāsaka.
Keranss paraustīja plecus: — Zināt, seržant, šīs stūrgalvīgās neprecētās jaunās dāmas — ja cilvēks neuzmanās, viņas spēj to nobiedēt līdz nejēdzībai. Es mēģināju viņu pārliecināt savākt mantas un braukt projām kopā ar mums. Ja man paveiksies, domāju, ka viņa paklausīs.
Makrīdijs nikni pētīja attālo dzīvojamās ēkas jumtu.
Priecājos dzirdēt, doktor, viņš teica balsī, kas nebūt nepauda pārliecību, un Keranss īsti nesaprata, vai Makridija skepse attiecas uz Beatrisi, vai ari uz viņu pašu.
Neatkarīgi no tā, vai viņi galu galā paliks vai nepaliks šeit, Keranss bija nolēmis izlikties, ka viņi brauc projām nākamo trīs dienu laikā katra brīvā minūte būs jāvelta, lai apvienotu viņu krājumus un nozagtu visu nepieciešamo papildu aprīkojumu no bāzes noliktavas. Keranss joprojām nebija izlēmis pēc aiziešanas no Beatrises viņš atkal sāka svārstīties (nožēlas pilnā neziņā Keranss prātoja, vai šī Pandora ar savu nāvējošo muti un burvju lādīti, kurā glabājās alkas un izmisums un kuras vāks pilnīgi neparedzamos brīžos te pacēlās, te nolaidās, apzināti mēģina viņam jaukt galvu), tomēr viņš nevēlējās klaiņot apkārt, mokošas neziņas plosīts, jo Rigss un Bodkins drīz vien saprastu, kas ar viņu notiek. Keranss nolēma atlikt izšķirošā lēmuma pieņemšanu līdz pēdējam brīdim. Lai arī kā Keranss ienīda bāzi, viņš zināja, ka bridis, kad viņš redzēs to aizpeldam projām uz visiem laikiem, būs brīnumains baiļu un panikas katalizators, un visi abstraktie šeit palikšanas motīvi drīz vien izrādīsies nekur nederīgi. Pirms gada viņš nejauši tika pamests uz kādas nelielas salas, kamēr tur nolasīja neparedzētus ģeomagnētiskos rādījumus. Viņš salīcis sēdēja ar saviem instrumentiem vecā bunkurā, un pēkšņi cauri austiņām sadzirdēja atskanam kutera atiešanas signālu. Kad pēc desmit minūtēm viņš iznāca no bunkura un ieraudzīja bāzi sešsimt jardu attālumā (un atstatums aizvien palielinājās), viņš jutās kā bērns, kurš uz visiem laikiem šķirts no mātes. Viņam tik tikko izdevās apspiest paniskās bailes un raidīt šāvienu no signālpistoles.
Ser, doktors Bodkins lūdza jūs aiziet pie viņa, tiklīdz jūs ieradīsieties. Šorīt leitnantam Hārdmenam neklājas labi.
Vērodams tukšo klāju, Keranss pamāja ar galvu. Viņš bija paēdis pusdienas kopā ar Beatrisi, jo zināja, ka pēcpusdienās bāze mēdz būt pilnīgi tukša. Puse komandas bija projām vai nu kopā ar Rigsu, vai ari atradās helikopterā, bet pārējie karavīri gulēja savās kojās. Viņš bija cerējis slepeni izpētīt noliktavas un arsenālu. Kā par nelaimi pulkveža aizvien modrais sargsuns Makridijs neatkāpās no Keransa ne soli, gatavodamies pavadīt viņu pa lejupkāpnēm uz lazareti, kas atradās uz B klāja.
Keranss vērīgi pētīja divus Anopheles odus, kas bija iekļuvuši cauri stiepļu lūkai aiz viņa muguras. Viņš parādīja tos Makrīdijam un teica:
Tie joprojām iekļūst iekšā. Kur palicis dubultais siets, kuru jums vajadzēja uzstādīt?