Makrīdijs ar laiviņccpuri nosita odus un apmulsis paraudzījās apkārt. Pulkvedis Rigss jau sen loloja ieceri apvilkt ap bāzi otru tikla kārtu. Laiku pa laikam Rigss atgādināja Makrīdijam, lai viņš norīko karavīru vadu to paveikt, taču darbs bija saistīts ar sēdēšanu uz koka steķiem saules svelmē odu mākoņa ielenkumā, tāpēc pagaidām dubulttīlds ieskāva vienīgi pulkveža Rigsa kajīti. Tagad, kad viņi posās ceļā uz ziemeļiem, šī iecere bija zaudējusi jēgu, taču Makridija prezbiterieša sirdsapziņa, reiz pamodināta, neļāva viņam rimties.
— Šovakar likšu, lai vīri to izdara, doktor, viņš paziņoja, izvilkdams no bikšu sānkabatas pildspalvu un piezīmju grāmatiņu.
Seržant, tas nav steidzami, taču izdariet to, ja jums nav cita darba. Es zinu, ka pulkvedis to ļoti vēlas.
Keranss pameta Makridiju, kas samiegtām acīm vēroja metāla žalūzijas, un devās projām pa klāju. Tiklīdz Makrīdijs bija pazudis skatienam, Keranss iegāja pa pirmajām durvīm.
Uz C klāja — zemākā no visiem trim bāzes klājiem atradās komandas kazarmas un kambīze. Divi vai trīs vīri tropu aprīkojumā gulēja savās kojās, bet atpūtas telpa bija tukša. Blakus tenisa galdam stūri skanēja radio. Keranss bridi ieklausījās griezīgajos ģitāras ritmos, kurus pārmāca virs blakusesošās lagūnas riņķojošā helikoptera rēkoņa. Tad viņš devās lejup pa centrālo trapu, tas veda uz arsenālu un darbnīcām, kas atradās pontonā.
Trīs ceturtdaļas korpusa aizņēma 2000 zirgspēku dīzeļdzinēji, kas darbināja dzenskrūves, kā ari eļļas un aviācijas degvielas tvertnes. Darbnīcas pagaidām bija pārceltas uz divām tukšām A klāja kajītēm, kas atradās aiz virsnieku kajītēm, — lai mehāniķi maksimāli ātri varētu apkalpot helikopteru.
Arsenāls bija slēgts. Aiz tehniskās daļas kaprāļa kabīnes stikla sienas spīdēja viena vienīga lampa. Keranss pārlaida skatienu smagajiem koka darbgaldiem un skapjiem, kuros atradās karabīnes un mašīnpistoles, ieroči bija ieslēgti aiz tērauda režģiem. Dīki aplūkojis smagās ieroču laides, Keranss prātoja, vai maz prastu rīkoties ar šiem ieročiem, pat ja izdotos kādu no tiem nozagt. Izmēģinājumu stacijas atvilktnē mētājās 45. kalibra
kolts un piecdesmit patronu, ko viņš bija saņēmis pirms trim gadiem. Reizi gadā viņš oficiāli nodeva izšautās patronas bet tādu patiesībā vispār nebija — viņš vienkārši apmainīja patronas pret svaigākām, taču ne reizes nebija mēģinājis izšaut.
Dodoties ārā, Keranss nopētīja tumši zaļās munīcijas kastes, kas atradās pie sienas apkārt skapjiem. Tās visas bija aizslēgtas ar divām piekaramajām atslēgām. Ejot garām kabīnei, cauri durvīm plūstošajā apgaismojumā viņš pamanīja apputējušas etiķetes uz metāla kārbām, kas atradās zem viena no darbgaldiem.
«Hy-Dyne ». Keranss apstājās, iebāza pirkstus starp metāla režģi un notrausa putekļus no kādas kārbas, ar pirkstiem taustīdams uzraksta burtus. «Ciklotrimetilēntrinitrotriamīns: gāzes izplūdes ātrums 8 ooo metru sekundē.»
Apcerēdams iespējamo sprādziena efektu — tas būtu lielisks tour de force4, ar kuru pēc Rigsa aizbraukšanas viņš varētu iztekā nogremdēt vienu no biroju ēkām, tādējādi nogriežot Rigsam atpakaļceļu. Keranss atspiedās ar elkoņiem pret darbgaldu un izklaidīgi rotaļājās ar četru collu diametra misiņa kompasu, kas bija šeit atstāts salabošanai. Kalibrētais aplis bija vaļīgs un pagriezts par simt astoņdesmit grādiem, ziemeļu punkts bija atzīmēts ar kritu uzvilktu krustu.
Prātodams par iecerēto sprādzienu un iespēju nozagt detonatorus un degauklu, Keranss noslaucīja ar kritu uzvilktās neskaidrās zīmes, paņēma kompasu rokā un pasvārstīja. Viņš izgāja no arsenāla un sāka kāpt augšup, atbrīvodams kompasa adatu un ļaudams tai dejot un peldēt.
Pa C klāju aizgāja kāds jūrnieks, un Keranss veikli iebāza kompasu kabatā.
Pēkšņi iztēlojies sevi ar visu auguma svaru metamies virsū gremd-virzuļa kārbas rokturiem un katapultējam Rigsu, bāzi un izmēģinājumu staciju uz nākamo lagūnu, Keranss apstājās un piespiedās pie margām. Skumji pasmaidījis par absurdo iedomu, viņš sāka prātot, kā kaut kas tāds vispār varēja ienākt prātā.
Tad viņš pamanīja smago kompasa cilindru izspiežamies cauri žaketes kabatai un bridi domīgi nolūkojās uz to.
Viņš klusi nomurmināja: Klau, Kerans, tu dzīvo divos līmeņos.
Pēc piecām minūtēm Keranss iegāja B klāja hospitālī. Tur viņu sagaidīja neatliekami risināmas problēmas.
Ambulancē atradās trīs vīri ar apdeguma čūlām, bet divpadsmitvietīgā galvenā palāta bija tukša. Keranss pamāja ar galvu kaprālim, kurš mainīja ar penicilīnu piesūcinātos pārsējus, un devās uz nelielu vienvietīgu palātu, kas atradās klāja labā borta pusē.
Durvis bija ciet. Pagriezis rokturi, viņš izdzirda kādu nemitīgi grozāmies gultā. Pacients kaut ko aprauti murmināja, un doktors Bodkins nosvērtā, taču stingrā balsī laiku pa laikam kaut ko atbildēja. Pēc tam doktors klusā balsī uzsāka garu monologu, ko ik pēc brīža pārtrauca saraustīti iebildumi, un tad iestājās rāms klusums.
Leitnants Hārdmens vecākais helikoptera pilots, kuru patlaban aizvietoja viņa pārinieks seržants Deilijs, — bija viens no abiem uzmērīšanas vienības vienīgajiem virsniekiem un pēdējos trīs mēnešus bija pildījis Rigsa vietnieka un galvenā vadītāja pienākumus. Viņš bija drukns, inteliģents, nedaudz flegmatisks apmēram trīsdesmit gadu vecs vīrs, kurš klusēdams turējās atstatus no pārējiem komandas locekļiem. Viņš bija dabas pētnieks amatieris, sastādījis savus floras un faunas pārmaiņu aprakstus, izmantojot paša izgudrotu taksonomisko sistēmu. Kādā vājuma brīdī viņš bija parādījis savas piezīmes Keransam, taču pēc taktiska aizrādījuma, ka klasifikācija ir neskaidra, viņš atkal ierāvās sevī.
Pirmos divus gadus Hārdmens bija kā lielisks buferis starp Keransu un Rigsu. Pārējā komanda saņēma norādījumus no leitnanta, un Keranss par šīs situācijas priekšrocību uzskatīja to, ka grupai neizveidojās tā laimīgā saliedētības apziņa, kuru būtu varējis radīt atvērtāks komandiera vietnieks un kura būtu padalījusi dzīvi neizturamu. Paviršās un fragmentārās attiecības, kas valdīja bāzē, kur katrs aizvietotājs piecu minūšu laikā tika pieņemts kā pilntiesīgs komandas biedrs un visiem bija vienalga, vai šis
aizstājējs ir pavadījis šeit divas dienas vai divus gadus, lielā mērā bija Hārdmena nopelns un viņa temperamenta atspulgs. Kad viņš organizēja basketbola sacensības vai regad pa lagūnu, viņā nebija azarta, bet gan pilnīga vienaldzība pret to, vai kāds piedalās vai nepiedalās šajā pasākumā.
Tomēr pēdējā laikā Hārdmena personībā sāka dominēt tās tumšās puses. Pirms diviem mēnešiem viņš bija sūdzējies Keransam par saraustītu miegu — no Beatrises Dālas dzīvokļa logiem Keranss bieži redzēja Hārd-menu pēc pusnakts stāvam mēness gaismā uz jumta līdzās helikopteram un lūkojamies pāri rāmajai lagūnai. Vēlāk, aizbildinādamies ar malārijas lēkmi, Hārdmens bija atteicies no pilota pienākumu pildīšanas. Viņš veselu nedēļu gandrīz neizgāja no kajītes, strauji iegrimdams savā iekšējā pasaulē. Viņš pārskatīja savas agrākās piezīmes un gluži kā aklais, kurš lasa Braila rakstu, vilka ar pirkstiem pa kolekcijas stikla kastītēm, kurās bija nedaudzi dienas tauriņi un milzīgi naktstauriņi.
Šim savārgumam uzstādīt diagnozi bija viegli. Keranss saskatīja tos pašus simptomus, kurus bija novērojis sev un ko izraisīja paātrināta iekļūšana «pārejas zonā». Viņš bija atstājis leitnantu mierā un palūdzis, lai Bodkins reizi pa reizei viņu izmeklē.
Dīvainā kārtā Bodkins Hārdmena slimību uztvēra nopietnāk.
Atgrūdis durvis, Keranss klusiem soļiem ienāca aptumšotajā telpā. Bodkinss brīdinoši pacēla roku, un Keranss apstājās stūrī pie ventilatora. Žalūzijas bija aizvērtas, un, Keransam par pārsteigumu, gaisa kondicionēšanas iekārta bija izslēgta. Ventilatora atdzesētā gaisa temperatūra bija tikai divdesmit grādu zemāka par lagūnas gaisa temperatūru, turpretī gaisa kondicionēšanas iekārta parasti uzturēja telpā vienmērīgu septiņdesmit grādu temperatūru. Bodkins nezin kāpēc bija ne vien izslēdzis kondicionēšanas iekārtu, bet arī iespraudis elektriskā kamīna kontaktspraudni skuvekļa kontaktligzda virs izlietnes spoguļa. Keranss atcerējās, kā Bodkins izveidoja so kamīnu izmēģinājumu stacijas laboratorijā, ievietodams ieliektā paraboloīda formas spogulī vienu vienīgu kvēldiegu. Kvēldiega jauda nebija lielāka par pāris vatiem, taču šķita, ka kamīns izstaro ārkārtīgu karstumu, kvēlodams mazajā telpā kā īsta kurtuve. Pēc īsa mirkļa Keranss juta, ka uz kakla sāk izspiesties sviedri. Bodkins sēdēja uz metāla krēsla pie gultas, uzgriezis kamīnam muguru, un viņam mugurā joprojām bija balta kokvilnas žakete. Lāpstiņu apvidū pletās plati sviedru plankumi, un nespodri sarkanajā gaismā Keranss saskatīja no Bodkina galvas krītam sviedru krellītes, kas atgādināja izkausēta svina pilienus.