Baiba klusībā baidījās, ka aizvainotais puisis nesavāc drauģeļu baru un Daumantam neatriebjas, tādēļ viņa ne soli neatkāpās no Daumanta. Bet nekas nenotika.
Parka puķu stādījumi atradās tēvoča Mihaila pārziņā. Baltiem matiem, baltu bārdu, smaidīgs un labvēlīgs viņš staigāja no viena rožu dārza uz otru, izravēdams nezāles, apgriezdams vecos ziedus. Dārznieka lepnums bija puķu kalendārs pie administrācijas ēkas. Katru rītu viņš apmainīja datumus.
— Jau piecpadsmitais augusts! — atpūtnieki, uz ēdnīcu brokastīs iedami, izsaucās. — Cik ātri skrien dienas.
— Vēl divpadsmit dienas, un mēs oficiāli būsim vīrs un sieva, — Daumants teica Baibai. — Un tad mūs nevarēs izšķirt pat tavs nejaukais patēvs!
Sēdēdams sarga nojumītē un neredzēdams Baibu, Daumants pavisam negaidot atklāja, ka ir greizsirdīgs. Kūrortā bija tik daudz jaunu vīriešu, bet viņa tik skaista. Visi tā vien grib ar Baibu iepazīties, paflirtēt, uzsākt kādu romāniņu. Tādiem tīrais sīkums aiz garlaicības vien sagrozīt meitenei galvu.
Laiku pa laikam Daumants nenocietās un skrēja uz ēdnīcas terasi paskatīties, vai Baibai nav piesējusies kāda kompānija. Parasti viņa peldējās vai sauļojās norunātajā vietā. Bet reiz viņu nekur nemanīja. Daumantu pārņēma bailes: ja nu viņa pēkšņi iekļuvusi kādā straumē, kas velk iekšā jūrā? Nekāda labā peldētāja viņa nav, ķepurojas tāpat pa suniski.
— Baiba! — viņš, noskrējis pa kāpnēm pludmalē, skaļi sauca. Uz viņu raudzījās izbrīnījušās, ieinteresējušās, dusmīgas sejas, — Baibāāā!
— Kas noticis? Ko tu auro kā negudrs? — Turpat blakus atskanēja viņam tik mīļā balss. Baiba ar mazu puisēnu ūdens malā cēla no oļiem un slapjās grants fantastisku pili. Bars mazuļu, apkārt sastājušies, ar interesi vēroja, kas tur iznāks. — Kāda sieviete palūdza pieskatīt savu sīko, kamēr pati nopeldēsies, — Baiba paskaidroja.
*
Izdzisušais vulkāns Karadags vēl nebija paspējis nomest naksnīgas miglas segas. Kā viegli plīvuri tās tinās ap stāvajām virsotnēm. Daumants, jūras krastā uz akmens bluķa apmeties, aizgūtnēm zīmēja. Rīta saulē klintis atvizēja dzeltenos, rūsganos un brūnos toņos. Violetas ēnas piešķīra veidojumiem telpiskumu. Stāvajās klintīs ieķērusies augi ar savu sulīgo zaļumu atdzīvināja sastingušo akmens pasauli.
Cerēdama atrast kādu serdolika vai cita pusdārgakmeņa gabaliņu, Baiba, galvu noliekusi, staigāja gar jūras malu. Ar krāsaino akmentiņu meklēšanu bija aizrāvušies visi: sākot no bērniem un beidzot ar sirmgalvjiem.
— Labu veiksmi!
Daumants pacēla galvu. Viņam līdzās stāvēja stiegrains pusmūža vīrietis.
— Vai jūs mācāties akadēmijā? — viņš, brīdi vērojis, apjautajās.
— Nē, tāpat, sava prieka pēc, — Daumants negribīgi atbildēja. — Migla nekādi nepadodas.
Pamēģiniet tā. — Svešais no Daumanta kastes izņēma balto krītiņu, vieglītēm pieskārās zīmējumam un ar pirkstu mazliet paberza.
Tā pavisam nejauši Baiba un Daumants iepazinās ar mākslinieku Lapiņu no Sibīrijas.
Daumants klusēdams vēroja, cik veikli mākslinieks sapludināja toņus, ka ieklāja krāsas.
— Pastelis nav mana stihija, — Lapiņš skaidroja, — es vairāk ar eļļu vai akvareli. Katram jau savs. Tev, puis, talants ir, trūkst vienīgi zināšanu, bet bez tām tu taustīsies kā pa tumsu.
— Gan es pats kaut kā …
— Otrreiz atklāt Ameriku nav vērts, dzīve par īsu. Akadēmijā tu iemācītos pareizi zīmēt, apgūtu dažādas tehnikas.
— Es ari viņam saku, lai vismaz pamēģina tikt iekšā, — Baiba žēlojās. — Es strādāšu, pelnīšu, lai viņš mācās.
— Tur jau nu tādus diletantus kā es gaida — durvis plaši atvērtas, laipni lūdzam… Viss! Nav ko ķēmoties! — Daumants negaidīti uzlēca kājās un saplēsa uzzīmēto sīkās driskās.
— To nu tu velti. — Gleznotājs Lapiņš pašūpoja galvu. — Piedod, ka es tā neaicināts iejaucos. Bet zīmēt jau var ari sava prieka pēc brīvajā laikā. Un mācīties kursos. Es pats tādus vadu. Pie manis nāk pat kāds akadēmiķis un nemaz nekaunas sēdēt blakus vidusskolniecei.
Daumants klusēja. Viņam kļuva kauns par savu puicisko izlēcienu.
Abi jutās bezrūpīgi kā bērni. Vienā paņēmiena uzskrējuši Vientuļā Koka kalnā, viņi nolika krāsaino oļu sauju blakus Volohova kapam. Tāda esot šīs puses paraža.
Volohovs bija dzejnieks un gleznotājs, šejienes īpatnējās dabas apdziedātājs. Kādēļ viņš izvēlējās savu pēdējo atdusas vietu šeit — kalna virsotnē? No virsotnes varēja redzēt visu, kas viņam bija tuvs un mīļš: paša celto māju, kur ilgus gadus dzīvots un strādāts, paša stādīto dārzu, jūras līci, Karadagu. Mežonīgajai, neskartajai ainavai ar pakalniem, kas austrumos stiepās līdz pat apvārsnim, izdzisušajam vulkānam un jūrai piemita savdabīgs skaistums un diženums. Te pār cilvēku vēl valdīja pirmatnējā daba. Daumants iztēlojās, kā pirms gadu tūkstošiem piekrastē savās ādas teltīs dzīvojuši senie kimmerf, šī novada pirmie iemītnieki, ka, pinkainos zirgos sēdēdami, klīstot no pakalna uz pakalnu, viņi sekojuši lopu bariem.
— Daumant, paskaties uz debesīm! — Baiba iesaucās. Violets mākonis kā teiksmains nezvērs atplestajā mutē
turēja sarkani kvēlojošu saules ripu, garā, zobainā aste bija atspiedusies uz klinšu virsotnes.
— Fantastiski! Tas tev noteikti jāuzzīmē. Zel, ka nepaņēmām līdzi pasteļus.
— Šādu mākoņu nekad vairs nebūs.
— Es tev palīdzēšu atcerēties. Paskat, saules vairs nav, un nezvēra vēders kļūst aizvien lielāks un lielāks.
—- Būs negaiss. Skrienam ātrāk lejā!
Negaiss viņus panāca pludmalē, krietnu gabalu no atpūtas nama. Jūra putu mēlēm laizīja krastu.
Ejam peldēties! — Baiba varonīgi centās pārvarēt bailes.
— Ejam! Dod roku, lai viļņi tevi neierauj dzelmē. — Daumanta rokās viņa jutās pilnīgā drošībā.