Zemie mākoņi devīgi birdināja gan saltas lietus lāses, gan slapju sniegu. Zeme izmirka, sīkie lauku ceļi kļuva neizbraucami. Pasaule vientuļajās lauku mājās sašaurinājās līdz kūtij, pagalmam, pirtiņai. Ciemata priekšrocības kļuva acīm redzamas — uz tirdzniecības centru, klubu, skolu, bērnudārzu pa asfaltētajiem celiņiem varēja nokļūt sausām kājām.
Pētersonu ģimenei saimniecības darbi daudz laika neaizņēma. Pusdienas abi paēda turpat tirdzniecības centra ēdnīcā, brokastu un vakariņu tiesu iegādājās kulinārijas veikalā. Lielo veļu nodeva mazgāšanā un saņēma atpakaļ spodru, izgludinātu un pat iesmaržotu.
Brīvajā laikā abi piedalījās mākslinieciskajā pašdarbībā. Mūzikas dzīve Bauzēs atradās dziedāšanas skolotāja Priedīša rokās. Viņš vadīja kori, sieviešu ansambli, palīdzēja estrādes orķestra puišiem. Baiba sadraudzējās ar ansambļa dziedātājām un atsāka mēģinājumus.
Daumants pievienojās nelielajam zīmētāju pulciņam, ko vadīja zīmēšanas skolotājs Dzelme. Kāds no pēdējās klases zēniem posās uz Mākslas akadēmiju, pārējie nāca galvenokārt Dzelmes dēļ. Reizē ar zīmēšanas un gleznošanas pamatlikumiem skolotājs mācīja saskatīt skaisto dabā, izprast mākslas darbus, ar viņu varēja runāt par visu, kas interesēja jauniešus: par mīlestību, draudzību, cilvēku attiecībām.
Dzelme sapņoja Bauzēs izveidot gleznu galeriju.
— Jaunā kluba foajē visas sienas tukšas. Žēl, ka saimnieki paskopi, neatbalsta mākslu. Bet nekas, vajag tikai sākt. Es atnesīšu kādu savu darbu, Daumants arī neatteiksies, akadēmijas audzēkņi atcerēsies dzimto pusi — un tā pamazām… Aicināsim ceļojošās izstādes. Agrāk bijām atpalikusi nomale, nu vairs ne.
— Skolotāj, kādēļ jūs, mākslinieks būdams, nācāt strādāt uz šejieni?
— Es neesmu mākslinieks, bet gan mākslas vēsturnieks, tā ir liela starpība. Senajiem romiešiem ir sakāmvārds: «Labāk pirmais ciemā nekā otrais Romā.» Galvaspilsētā tādu kā es ir simtiem, bet kas Bauzēs zīmēs dekorācijas, mācīs skolēnus? Kolhozs man palīdzēja, kad es paliku viens — bez vecākiem. Parāds jāatdod. Dzimtā puse ari vilka atpakaļ.
*
Ar pūlēm uzstīvējusi savu vienīgo vakarkleitu, Baiba grozījās spoguļa priekšā. Apaļo vidukli nenoslēpa pat kuplie svārki.
— Oktobra svētkos jāuzstājas, bet nav ko vilkt mugurā, — viņa šķendējās.
— Uzšuj jaunu kleitu. Atkal lieki izdevumi.
—- Plika taču nestaigāsi! — Daumants naudas lietas uzticēja sievai. Pēc vairāk nekā gadu ilgās kopdzīves viņi beidzot bija iemācījušies iztikt ar to, ko paši nopelnīja. Baiba pat bija nedaudz ietaupījusi priekšdienām, kad uzradīsies mazais un viņa kādu laiku nespēs strādāt.
Pāris vakaros kleita bija gatava.
— Nu, vai stipri var manīt? — Viņa grozījās vīra priekšā.
— Pilnīgi neko. Gluži otrādi, tu esi kļuvusi daudz skaistāka.
— Tu to saki tādēļ, lai mani mierinātu. Baužu sievām ir vērīgas acis.
— Muļķīte, no kā tu kaunies?
Rīgas ateljē strādādama, Baiba bija saklausījusies precēto biedreņu runas par šo sievietei tik grūto laiku, kad vajag no daudz kā atteikties — no fiziskas tuvības, izbraukumiem, viesībām. Droši vien arī viņai sejā parādīsies brūni plankumi kā Svetai, augums neglīti piebriedis, viņa kļūs neveikla, nespēs strādāt tik veicīgi kā agrāk.
Daumantam vienmēr paticis viss skaistais. Tepat blakus dzīvoklī grozās Diāna, slaida kā niedrīte, no galvas līdz kājām firmā tērpusies.
Baiba velti raizējās. Diāna Daumantam bija tikai dzīvokļa kaimiņiene.
— Nu ienāc, ienāc pie manis, paskaties, kā es dzīvoju, — Diāna vairākkārt aicināja. — Uzcienāšu ar īstu skotu viskiju, «White Horse», esi dzirdējis par tādu?
— Pataupi savu blakšūdeni īstajam ņēmējam, — Daumants jokoja.
— Baidies? Viss ciems runā, ka tu esot zem sievas tupeles.
— Lai katram vīram būtu tik mīļa tupelīte, — Daumants labsirdīgi nosmējās. Nepūlies velti, Diānīt, nekas nesanāks.
Ar dzīvi Bauzēs Daumants bija apmierināts. īpašu gandarījumu sagādāja tas, ka bija redzams darba rezultāts, Šeit viss viņa rokās. Ar eļļu nosmērētā kombinezonā tērpts mehanizators, uzvilcis Daumanta šūto moderno uzvalku, kļuva tik stalts un elegants, ka viņu nevarēja vairs pazīt. Ne tikai valkātājam vien par to bija prieks.
Slava par Baužu jaunā drēbnieka veiklajām rokām ātri vien izplatījās pa plašo apkārtni. Kādreiz tik pieticīgie lauku ļaudis ne labprāt pirka sērijtērpus, viņi pētīja jaunākos modes žurnālus un pasūtīja apģērbus savam augumam.
— Vislabāk man Bauzēs patīk tas, ka pļavas, lauki un meži kā ar roku aizsniedzami. Nākošvasar ievziedu un lakstīgalu laikā izstaigāsim Straujupītes krastus, Zīmēšanas skolotājs teica, ka tālāk esot fantastiski smilšakmens ieži — gandrīz kā Siguldā.
«Nākošvasar man būs bērns auklējams,» Baiba nodomāja, bet vīram nekā neteica. Viņam mazulis pagaidām vēl bija tāls, netverams.
Daumants spēja strādāt stundām, pat nejuzdams nogurumu. Baibai klājās grūtāk. No ilgās sēdēšanas sāpēja mugura, pampa kājas. Vakaros, noguldījis sievu gultā, Daumants tās masēja.
— Turpmāk tu strādāsi tikai astoņas stundas un ne minūti ilgāk, lai priekšnieks saka, ko grib.
— Līdz Oktobra svētkiem sarausim, tad atvilksim elpu, — Baiba mierināja sevi un vīru.
— Neveicas man ar sieviešu šuvējām, tikko iestrādājas, tā apprecas un aiziet dekrētā. — Uzzinājis, ka Baiba stāvokli, priekšnieks noplātīja rokas, — Baiba būs trešā.
— Arī bērnu dzimšanas plāns jāpilda, — Daumants atjokoja, — latviešu tauta nedrīkst izmirt. Vija ņem darbu mājās, pēc tam Ierindā stāsies arī Svetlana un Baiba, nespēsiet sagādāt pasūtījumus.