*
Tuvojās Svetas radību laiks. Viņa staigāja apkārt kupla, rimta un laimīga, tuvinieku mīlestības apņemta.
— Skaties, kur liec kājas, ka nepakrīti! Nenes neko smagu! Tiklīdz jūti sāpes, zvani uz mehānisko darbnīcu! Dzirdi? — Mārcis, katru rītu uz darbu ejot, piekodināja.
— Kaut kas nav kārtībā. — Pēdējās apskates laikā vecā daktere norūpējusies grozīja galvu. — Es saklausu divējus sirdspukstus. Nāksies braukt uz rajona centru, tur moderna aparatūra.
Rajona ārsts apstiprināja — gaidāmi dvīņi.
Dzemdības Ievilkās. Sāpes uzplūda viļņveidīgi. Sākumā izretis, tad aizvien biežāk un biežāk.
Mārcis visu dienu un nakti nosēdēja slimnīcas vestibilā uz sola.
Rita pusē Sveta, vīriešu čībās ieautās kājas pa zemi šļūkādama, pavēra durvis uz vestibilu un klusu pasauca Mārci.
— Man bail, — pieglaudusi galvu Mārča krūtīm, viņa čukstēja, — ja ar mani kas notiek, rūpējies par bērniem, nepamet tos.
Mārcis skūpstīja sievas izmocīto, brūniem plankumiem klāto seju. Sāpes Svetu sagrāba ar jaunu spēku. Viņa saļima.
— Māsiņ, māsiņ! — Mārcis skaļi sauca. — Viņai slikti!
Svetu ieveda dzemdību zālē.
— Kliedz, būs vieglāk! — ārsts pamācīja.
No cieši sakostajām lūpām uz baltā palaga ritēja asins lāses. Sveta neizdvesa ne skaņas. Brīžiem viņai šķita, ka no briesmīgām sāpēm viņa zaudēs prātu, tad viss iegrima kā miglā, viņa zaudēja samaņu.
— Jātaisa ķeizargrieziens, — ārsts, iznācis vestibilā, teica.
— Vai tas bīstami? — Mārcis nobālēja un saķēra ārsta roku kā spīlēs.
— Neuztraucieties.
— Lūdzu, glābiet Svetu! Bez viņas man nav dzīves. Nu, nu, saņemieties, ārsts uzsita šņukstošajam milzim uz pleca, — gan būs labi.
Iekritušām acīm, kas drudžaini spīdēja bārdas rugājiem sadīgušajā sejā, Mārcis caur stiklotām durvīm noraudzījās, kā Svetu ratiņos aizved uz operāciju telpu.
— Tu nedrīksti mani atstāt, dzirdi, Sveta, tev jādzīvo! — pavēris durvis, Mārcis sauca.
Apkopēja viņu pabīdīja nost kā nedzīvu priekšmetu un sāka mazgāt vestibila grīdu. Pēc brīža Mārcis atkal stāvēja agrākajā vietā un nenolaida acis no operāciju telpas durvīm. Izskrēja māsa, nozuda blakustelpā un atgriezās ar kaut kādu aparātu. Mārcim noreiba galva, viņš atspiedās pret sienu. Kaut kur iebrēcās bērns, tad vēl viens. Vai viņš sapņoja? Koridorā parādījās vecmāte, turēdama katrā rokā pa baltam vīstoklītim. Viņa panācās uz Mārča pusi un priecīgi pasmaidīja.
— Apsveicu ar dvīņiem — dēls un meita.
— Kā māmiņa?
— Viss kārtībā. Varonīga tev, puis, sieva. Neviena kliedziena. Pat krietns vīrs to neizturētu.
Mārcis izstreipuļoja no slimnīcas un dziļi ieelpoja dzirkstošo, auksto gaisu. Aiz nosarmojušajiem dārza kokiem pacēlās sarkana saules ripa. Viņš kļuvis tēvs dēlam un meitai — tas taču vareni! Mārcis no laimes skaļi iesmējās. Zvirbuļi, kas pie slimnīcas logiem gaidīja rīta cienastu, izbailēs pacēlās spārnos.
Galva griežas riņķī, cik daudz darbu jāpaveic. Jāgādā divvietīgi ratiņi, otra gulta, veļas komplekti… Kā viņi tiks ar abiem galā? Vienu baros, otrs kliegs? Kā lai pateicas Svetai par šo dāvanu? Viņa, nabadzīte, tik daudz izcieta, gandrīz dzīvību zaudēja.
Sveta pamodās pēcpusdienā. Rokas neapzināti taustīja vēderu. Tas bija apsaitēts un aizskarot sāpēja.
— Māsiņ! Kur mani bērni? Kas ar viņiem noticis?
— Nekliedz, viss kārtībā, — blakusgultā sēdošā sieviete mierināja. — Tev dēls un meita.
— Kādēļ es nekā neatceros? Jūs mani mānāt. Es gribu viņus redzēt!
— Pašreiz nedrīkst, mazuļi guļ. Vakarā barošanas reizē varēsi paskatīties.
Māsiņa Svetai vēnā injicēja zāles, un pēc īsa brīža viņa, nekā nejuzdama, cieši aizmiga.
Pienāca vakara barošanas laiks. Jaunās māmiņas rosījās, gaidīdamas bērnus, dezinficēja krūtis, nolika pa rokai marles maskas — bija gripas laiks. Auklīte, salikusi mazuļus ratiņos cieši citu pie cita kā baltmaizes klaipiņus, izvadāja tos māmiņām. Zīdaiņi izsalkuši aizgūtnēm brēca. Silto piena strūkliņu mutē sajutuši, viņi apklusa un sāka kāri zīst.
Sveta atvēra acis. Auklīte turēja rokās divus vienādus mazuļus un smaidīja pār visu seju.
— Pasaki nu, māmiņ, — kurš dēls, kura meita? Sveta centās saskatīt mazajās sejiņās savus vai Mārča vaibstus. Abi uz raudāšanu savilktie ģīmīši izskatījās vienādi kā ūdens lāses.
— Dodiet man. — Sveta izstiepa rokas pēc bērniem.
— Vēl kādu laiciņu nāksies paciesties, ~ auklīte teica un nolika mazos atpakaļ ratiņos.
— Bet kā tad viņi — neēduši?
— Nebaidies, kamēr tev pašai nebūs piena, paēdinās citas māmiņas.
Sveta gulēja uz muguras gultā un jutās laimīga. Bērni bija nākuši pasaulē veseli, viņa, izsprukuši kaulainajai no rokam, atveseļosies un dosies mājās. Uz naktsgaldiņa smaržoja Mārča sarūpētie apelsīni, āboli un sulas. Turpat blakus īsa vēstulīte: «Paldies, dārgā, par Mārcīti un Anneli. Mīlu jūs vairāk par visu pasaulē.» Sveta zināja, ka tie nav tukši vardi, bet teikti no sirds. Viņa domāja par savu mati — ka viņa pirms divdesmit gadiem, mīļota cilvēka pievilta un pamesta, ar bērnu uz rokām nezināja, ko iesākt. Ja Mārcis pēkšņi pateiktu, ka mīl citu, un viņa paliktu ar abiem mazuļiem viena, vai viņa atdotu tos bērnunamā? Nekad, cīnītos, zobus sakodusi, strādātu, bet no bērniem nešķirtos! Viņas māte nespēja vai negribēja viņu iemīlēt, pameta kā kucēnu pie zīdaiņu nama durvīm. Svetlana un Ivars — tas ir viss, ko viņa zina par saviem vecākiem. Pat uzvārds ir Sērmūkšu mātes. Labā, mīļā audzinātāja, viņai Sveta ilgus gadus pieķērās ar visu bērna mīlestības alkstošo sirdi. Kā viņai tagad klājas? Jāaizraksta, jāaicina raudzībās.