— Runā, esot jauns čalis, tepat no atpūtas nama.
— Neko teikt, tam ir ķēriens.
— Žēl, ka es tā neprotu. — Kāda jauniete šķelmīgi paskatījās uz savu pavadoni.
— Tu proti ko citu.
— Nu, ko tad?
— Mīlēt.
— Kaunies!
Daži mēģināja salīdzināt attēloto ar pašu redzēto un jūtas pārsteigti, ka nav spējuši saskatīt skaisto, kas atrodas tepat blakus — gluži vai ar roku aizsniedzams.
— Apsveicu. Pirmajai reizei nav slikti, — Lapiņš, pārlasīdams izstādes apmeklētāju atsauksmes, rezumēja. — Šis attiecas uz tevi, paglabā par piemiņu. Gan labās, gan ari sliktās. Tāda, puis, ir dzīve. Bez ēnām tik spilgti neizceltos arī saules gaisma.
Pēdējā vakarā Baiba un Daumants ilgi sēdēja pludmalē. Ēdnīca nodzisa gaisma. Koktebeles brodvejs kļuva tukšs. Apklusa tūristu bāzes skaļrunis, kas pārraidīja diskomūziku. Tālajā zemesraga galā mirkšķināja vientuļa taciņa. Virs Karadaga klintīm izlīda mēness — oranžs kā apelsīns. Tumšajā ūdenī klājās vizmojoša zelta taciņa.
Mēness starus stīgo
Dzelmē dzidrajā,
It kā balsis mani
Turpu aicina… —
Baiba klusi dungoja.
«Uz kādu sapņu pili es aizvedīšu savu sievu?» Daumants prātoja. «Uz ūķi bēniņos, kur kaimiņu vecīši gadiem ilgi glabājuši visādas grabažas. Vajadzēja palikt Rīgā un visu savest kārtībā. Bet nu jau ir par vēlu.»
*
Daumants pie savējiem ieradās vakariņu reizē.
— Kolosāli! Esmu izsalcis kā vilks!
— Nu, nu, vai tad tur, dienvidos, badā dzīvojāt? Nemaz tik izkāmējis neizskaties, — Māte nopētīja savu jaunāko.
— Neko lielu jau bļaut nevar. Jūra gan tur vienreizēja. Un daba pirmatnēja kā pirms tūkstoš gadiem. Man vesela kaudze skiču. Vēlāk parādīšu. Kā pie jums pa šo laiku?
— Normāli, — brālis atbildēja.
— Baibas senči neuzradās?
— Nē,
— Jāaizkāpj uz mūsu nākošo mītni. Jāpiekrāmējas. Vai tu, Krist, man nepiepalīdzētu?
— Var jau.
— Tu nevarētu pāris naktis pārgulēt Zanes istabā, — Daumants palūdza, kad abi bija izgājuši uz ielas — Kamēr mēs visu savedam kārtība.
— Kur tu biji agrāk? — Kristapa balss skanēja bargi, bet acīs mirdzēja smieklu uguntiņas.
— Saproti, nekādi nedabūjam biļetes — ne uz lidmašīnu, ne vilcienu, — Daumants taisnojās.
Vecā saimniece, kūkumu uzmetusi, raka zemi,
— Ejiet vien augšā! — viņa uzsauca. Izmīdītās kāpnes čīkstēja.
— Vismaz neviens nemanīts nevarēs jūs pārsteigt, — Kristaps iesmējās. — Slēdz vaļā!
Daumanta plaukstā iegūla spoža atslēga.
— Nu, mīlīši! Tas gan ir pārsteigums.
Mēbeles viņš tūlīt pazina. Zēna gados viņu mājas bēniņi bija apkārtējo nerātņu patvēruma vieta un klubs. Vecajā skapī starp kožu saēstajam drēbēm viņi slēpa pašdarinātus šaujamos, uz ļodzīgā galda ar apaļām, virpotām kājām sita trumpas. Nu galds izskatījās gluži kā jauns.
Pažobelē aiz aizkariem ieslēpušies guļvieta, krēsli, senlaicīga etažere ar Daumanta grāmatām, te bija viss, kas dzīvei nepieciešams.
— Es esmu mēms! Pa kuru laiku jūs to paveicāt? Kā Baiba priecāsies! Es viņai nekā neteikšu. Tā būs jūsu kazu dāvana, viskolosālākā, kāda tikai var būt
*
Drebošu sirdi Baiba vēra sava dzīvokļa durvis. Patēvs skatījās televizoru un pat galvu nepagrieza uz viņas pusi. Māte rosījās pa virtuvi.
— Ak tad pārradies gan. Mēs jau sākām bažīties. Labi atpūties?
Tas bija redzams tāpat bez jautāšanas.
— Māt, man tev kas svarīgs sakāms. Mēs rīt sareģistrējamies.
Mātei saļodzījās kājas, un viņa smagi atkrita krēslā.
— Tā jau var sirdstrieku dabūt. Ar ko tad? Vai ar to gaisagrābsli Daumantu?
— Viņš nav nekāds gaisagrābslis, bet mans vīrs. Pati zini, cik ilgi mēs jau draudzējamies. Un es viņu mīlu.
— Krietna meita, neko teikt. Paslepšus, mātei aiz muguras.
— Tu biji prom, un pēc tam aizbraucām mēs.
— Vai esat padomājuši, kur dzīvosiet? Pie mums nav ko cerēt, Naikovskis to puisi neieredz ne acu galā.
— Daumants sarunājis istabiņu kādā personiskā mājā. Māt, lūdzu, nesaki patēvam nekā. Ka nesabojā mums kāzas. Viņš dusmās ātrs. — Baiba lūdzoši paskatījās uz māti.
Jaunākais brālis Rolands, no pagalma augšā uzsaukts, priecīgs metās lielajai māsai ap kaklu un tūlīt saka izjautāt par dienvidiem: vai tiesa, ka tur jūra tik silta kā vannā, ka apelsīni aug kokos kā āboli un vīnogas tur ēdot kartupeļu vietā?
Naikovskis, tēju dzerdams, klusībā salīdzināja māti un meitu. Pirmā izplūdusi, novītušu seju, kuru vairs nespēj apslēpt pat biezā smiņķa kārta, otra — kā ziedošs pavasaris.
Naktī, kad vīrs bija aizmidzis, māte klusām apsēdās uz Baibas dīvāna un apraudājās.
— Meitiņ, mīļo, kā mēs bez tevis? Varēji vēl pāris gadiņus padzīvot savā vaļā. Laulības dzīve nav nekāda izprieca: mūždien ēdiens, trauki, veļa, vīrs arī prasa, lai to appuišo, lai viņam danco apkārt. Tik vien sievietei ir tās brīvības kā līdz kāzām. Bet varbūt tu jau gaidi bērnu? — māte izbijusies iejautājās.
— Nē.
— Tad kādēļ tāda steiga ar precēšanos?
— Mēs mīlam viens otru un gribam būt kopā.
— Nu tad satiecieties, kas jums liedz? Vai nu tūliņ jāprecas?
— Es nevaru te dzīvot. Naikovskis mani..
— Zinu. Viņš kļuvis pavisam dulls. Nekā vairs pa prātam nevar izdarīt. — Māte atkal ieraudājās. — Tu aiziesi, es palikšu viena pati.
— Tev taču ir Rolandiņš.
— Puika pavisam izlaidies. Apsaukā mani tādiem pašiem vārdiem kā tēvs. Pat norāt es viņu vairs nedrīkstu, Naikovskis tūlīt metas starpā.