No šejienes varēja redzēt visu ciematu — vērienīgo tirdzniecības centru, tam blakus jaunuzcelto administratīvo ēku, kas pērngad vēl atradās sastatnēs. Abu celtņu aizmugurē drūzmējās daudzstāvu mājas, tādas pašas kā pilsētā. Citā kalna nogāzē, jau tālu saredzama ar savām koši sarkanajām ķieģeļu sienām, pacēlās vidusskola un sporta komplekss. Tas bija saimniecības lepnums, kuru brauca skali lies un kuru labprāt rādīja pat viesiem no kaimiņu republikām un ārzemēm. Daudzas saimniecības žēlojās par jauniešu trūkumu, no Bauzēm neviens projām nebēga. Pievilka ne tikai augstais atalgojums, bet ari labie sadzīves apstākļi. Puišus vilināja slēgtais peldbaseins, šautuve, sacīkšu motocikli un pašu spēkiem iekārtotā mototrase.
— Mūsu priekšsēdētājam galva strādā. Nav jau ari pats nekāds vecis. Reizēm paķer moci aiz ragiem un parāda klasi. Tevi viņš jau pērngad pamanīja, goda vārds. Dēzijas mammai teicis, ka kolhozā vajadzētu organizēt sieviešu basketbola komandu. Padomā!
Svetlana nosarka. Vai Mārcis to sacīja tāpat, vai varbūt Dēzija bija izpļāpājusies?
Piebraucis pie ciemata augstākās celtnes — piecstāvu nama, kurā dzīvoja galvenokārt jaunie speciālisti, — Mārcis apturēja mašīnu.
— Te nu būs tavas mājas.
Svetlana brīdi klusēdama skatījās. Mārcis apgāja mašīnai apkārt un galanti atvēra durvis. Otrā rokā viņš turēja meitenes mantību.
— Kāpjam augšā!
Trešais stāvs, ceturtais, piektais. Mārcis ielika Svetlanas plaukstā spožu atslēgu, pie kuras bija piestiprināts no ādas izgatavots rūķītis — atslēgu sargs,
Svetlana atslēdza durvis. No uztraukuma sirds krūtīs dauzījās kā negudra. Priekšā koridors. Pa labi divas šaurākas durvis, pa kreisi platākas, stiklotas. Smaržo pēc krāsas. Virtuve ar iebūvētu sienas skapi un gāzes plīts. Vanna. Istabā gādīgas rokas nolikušas saliekamo gultu, uz tās uzklāti balti linu palagi un svītraina lauku sega,
— Un tas viss man?
Rožu pušķi kā bērnu pie krūtīm piespiedusi, Svetlana stāvēja istabas vidū un no laimes smējās.
— Es tūliņ! — Mārcis izsteidzās un pēc brīža ienesa trīslitru burku ar ūdeni. — Nu tad pagaidām! Liecies slīpi, atpūties! Pievakarē atkāpšu.
Svetlana palika viena. Uz grīdas notupusies, viņa lēnām citu pēc cita lika ziedus burkā, tad uzlēca kājās un sāka visu kārtīgi apskatīt. Pavēra virtuves skapīša durvis, pagrieza vannas krānus. Lodžijā elpa aizrāvās no plašā skata uz apkārtni. Te viņa sēdēs vasaras novakarēs, atpūtīsies un lasīs grāmatu. Un vispār — ko gribēs, to darīs. Elita viņu nevarēs izlikt no istabas, kamēr pati mīlinās ar savu drauģeli. Svetlana pārlaida vērtējošu skatu tukšajai istabai. Vispirms jāsagādā dīvāns, galds, pāris krēslu, drēbju skapis, vēlāk ari ērts atpūtas zvilnis. Un tepiķis, tik mīksts un pūkains, ka kājas tajā iegrimst līdz potītēm. Tad pie viņas būs vēl mājīgāk nekā pie Dēzijas.
Dēzija — viņas solabiedrene. Skaistā Dēzija. Nevis gudrā, labā, čaklā, tikai — skaistā. Kā Svetlana kādreiz apskauda viņas lelles seju un trauslo augumu! Bet nu vairs ne. Sapratusi, ka glīta seja cilvēkam nav galvenais.
Dēzija vienmēr sapņoja par skaistiem tērpiem, lepnu māju, vīru ar blatiem, mašīnu, tikai par bērnu ne. Tas neietilpa viņas plānos. Mārcis teica: dzemdības esot bijušas grūtas. Toties puika atskrējis dūšīgs. Vai Dēzija ir laimīga?
Svetlana novilka savu garo izlaiduma balles kleitu, nomazgājās un atlaidās gultā. «Uz brīdi, tikai uz mazu brītiņu,» viņa pati sev piekodināja, bet iekrita kā akā. Sveta sapņoja, ka atrodas viena mazā laiviņā vētrainā jūrā. «Palīgā!» Kaut kur virs galvas atskanēja dārdoši smiekli. Svetlana atvēra acis, Mārcis kustināja gultu un skaļi smējās. Meitene savilka segu līdz zodam.
— Ir gan tev varoņmiegs. Jau vakars. Rausies augšā, mamma atsūtīja ēdamo. Būsi izsalkusi.
Izej virtuvē! Man jāapģērbjas. Ko lai uzģērbj? Svetlanai pēkšņi gribējās izskatīties pievilcīgai. Mārča dēļ, lai viņam patiktu. Halātiņš izbalējis. Pērnējā vasaras kleitiņa saburzījusies. Uzvilks to pašu izlaiduma.
Ceptas gaļas šķēles un kartupeļi kārdinoši smaržoja. Bet nebija ne nažu, ne dakšiņu, ne karošu, ne šķīvju.
— Ak, es aitasgalva! Kā es neiedomājos! Pagaidi, aizņemšos no kaimiņiem.
Svetlana dzirdēja, ka Mārcis ilgi zvana un dauzās gan pie vienām, gan otrām durvīm.
— Kaut kur aiztinusies. Nav ko taisīt ceremonijas. Mūsu tālie senči arī sukāja iekšā ar saviem pieciem pirkstiem.
Mārcis paklāja uz grīdas dvieli, nolika bļodiņas ar ēdieniem un pats nometās līdzās.
— Lūdzu, galds klāts!
— Pārākie alu cilvēki vakartērpā un džinsos, — Svetlana iesmējās un nometās uz ceļiem. Pēkšņi uzradās neganta ēstgriba. Abi pārmaiņus ņēma no traukiem brūni apcepto gaļu un miltainos kartupeļus, klāt piekozdami Mārča mātes skābētos, skraukšķošos gurķīšus.
Mārcis, apmulsis no meitenes tuvuma, centās uzturēt sarunu:
— Toreiz, pirms kādiem miljons gadiem, gan bija ērta dzīve: paēd, noslauki pirkstus ādās, un gatavs. Ne šķīvji jāmazgā, ne istabas jāpoš.
— Mūsdienu cilvēki ir apauguši ar simtiem lietu, bez kurām vairs neprot iztikt.
— Es lasīju, ka dažāda veida dakšiņu vien esot vairāk nekā pusducis: augļiem, zivīm, brokastīm, pusdienām un kam tur vēl. Tīrais izmisums, vai ne?