"No šā gada marta sākuma..." it kā satrūcies steidzās atbildēt pratināmais. Pat negaidot nākamo jautājumu, viņš aizgūtnēm sāka stāstīt:
"Priekšlikumu vākt informāciju saņēmu no savas bērnības draudzenes Izabellas Genmarkeres. Izabella dzīvo Stokholmā... Strādā par angļu valodas skolotāju. Viņa vēlējās gūt priekšstatu par dzīvi Padomju Latvijā. Esam pazīstami no skolas gadiem. Četrdesmitajā gadā mācījāmies kopā Anrī Barbisa vidusskolā. Toreiz viņas uzvārds bija Cielēna. Uz Zviedriju Iza aizbrauca četrdesmit ceturtajā gadā.
Savāktā informācija man bija jānodod kādam cilvēkam... Vieta un laiks gan netika noteikts... Svešinieks ieradīsies un atsauksies uz Genmarkeri. Tā arī notika... Viņš bija atbraucis uz Ozolkalna ielu. Tā bija vienīgā reize, kad sastapāmies. Nekad agrāk šo cilvēku redzējis neesmu."
Norunājis savu monologu, Skulme apklusa. Šķita, izmeklētāju šis slepenais kurjers pat neinteresē... Rūpīgi pierakstījis Skulmes teikto, viņš uzdeva nākamo jautājumu:
"Piezīmēs rakstīts, ka marta sākumā Aizputē kaisītas skrejlapas, kurās kritizēts demokrātijas trūkums Latvijā... No kurienes jums šādas ziņas?"
"To es uzzināju no savas mājas pārvaldnieka Ādama Osiņa," nobēra Skulme. "Taču, vai tas atbilst īstenībai, nezinu..."
"Varbūt jūs pats tās izplatījāt?" viltīgi smaidīdams, iejautājās prokurors.
"Nē... nē..." izbijies attrauca pratināmais. "Tas ir pilnīgi izslēgts... Ne es, ne mani paziņas ar tādām lietām nenodarbojas."
"Labi..." apmierināts nokrekšķināja prokurors. "Iesim tālāk... Savā vēstulē jūs rakstāt, ka Popova radiorūpnīcā izgatavotas īpašas radiolas... Speciālisti tās vērtējot kā noklausīšanās iekārtas... Kas jums to teica?"
"Radiorūpnīcā strādā mans paziņa Andris Vilītis. Viņš arī stāstīja... Es gan personīgi par šo jautājumu interesi neizrādīju..."
"Hmm... neizrādījāt," it kā pie sevis noburkšķēja prokurors. "Bet kas jūs informēja par Latvijas vecajiem pagrīdniekiem un boļševikiem?It kā viņi vēloties kļūt par novērotājiem Apvienoto nāciju organizācijā... Nu līdzīgi Palestinas atbrīvošanās kustībai?"
"Šādas domas man izteica Arvīds Pumpurs... Neviens cits kā viņš..." apstiprināja Skulme.
"Interesanti..." pašūpojis galvu, noteica izmeklētājs. "Tad jau iznāk, ka Baltijas valstu stāvoklis ir analoģisks Palestīnai, kuru okupējusi Izraēla? Vai tā jūs bijāt domājis?"
Pratināmais nedaudz piesarka, taču pēc mirkļa raitā balsī turpināja:
"Laikā, kad to rakstīju, biju maldīgos priekšstatos... Domāju, ka Baltijas valstis atrodas krievu okupācijā..."
Tālāk sekoja jautājumi gan par streikiem Daugavpilī un Liepājā, gan četrdesmito gadu Latvijā un citām tēmām. Skulmes atbildes precīzas: to man stāstīja Ošiņš, par šīm lietām informēja Pumpurs. Vēl citas ziņas saņēmu no Andra Vilīša. Jau pirmajā pratināšanas reizē Skulme nosauca gan vēstules saņēmēju, gan savus informatorus... Arī grēkus paspēja nožēlot... Pat izstāstīt, ka ticies ar emigrantu Agni Balodi. (*Agnis Balodis. Dzimis 1932. gadā Rīgā. Miris 1994. gadā Stokholmā. Publicists uņ vēsturnieks. Sarakstījis grāmatas par Latvijas vēsturi, kas septiņdesmitajos gados nelegāli tika ievestas Latvijā) Šo tikšanos viņam savulaik organizēja Valda Vilīte...19
Izmeklētājam taisnība — šis vīrs bija kā vasks... Nemaz biedēt vai mudināt nevajadzēja... Pats visu izstāstīja...
Nu varēja jau mazliet palauzties... Nespert visu uzreiz ārā... Skat, vecais Ošiņš muldēt gan muldēja, taču neko būtisku nepateica. Arī Valda Vilīte turējās. Par Modri Slavu nemaz nerunājot. Bet šis ņem un stāsta! Pat grēkus nožēlo... Jā, izmeklēšana solījās būt viegla... kā pastaiga... Spēj tik papīrus noformēt. Nav kā ar "ugolovņikiem". Tie neko neatzīs. Teiks, lai pierāda... Lai pasvīst un pastrādā. Un tad vēl truli noliegs. Bet varbūt nemaz nebija tik traki? Varbūt cilvēks tik mazumiņu atzina? Atzina to, ko nevarēja noslēpt? Izvēlējās mazāko ļaunumu. Varbūt kaut ko neteica un neatklāja. Ej tu zini... Dzīvē ne viss ir tik vienkārši, kā pirmajā brīdi šķitīs.
***
Pēc četrām dienām Skulmi izsauca otrreiz. Laiks pagājis... Varbūt cilvēks pārdomājis un apsvēris? Varbūt pastāstīs vēl kaut ko?!
Pieredze izmeklētāju nepievīla. Ne velti viņu dēvēja par "koļītāju" un cilvēku dvēseļu pazinēju. Iedevis Skulmem dažas tukšas protokola lapas, Grutups zīmīgi noteica:
"Tagad uzrakstiet pats. Uzrakstiet visu, kā bija! Arī savu vēstuli izskaidrojiet, ko esat domājis ar atsevišķiem vārdiem un teikumiem. Aprakstiet savas domas un izjūtas. Arī attieksmi norādiet — kā vērtējat savu rīcību. Jūsu liktenis jūsu paša rokās."
Uzklausījis prokurora tēvišķos padomus, Skulme piekrita. Paņēmis tukšās lapas, viņš cītīgi sāka rakstīt:
"Liecību dodu pašrocīgi. Vēlos sniegt papildu paskaidrojumus. Izskaidrot vēstuli, kuru nosūtīju Izabellai Genmarkerei. Vispirms par mākslas vēsturnieci Laimu Reihmani. Vēstulē to nodēvēju par "saldo nāvi". Palama skarba, bet pelnīta. Kas viņu tā nokrustīja, nezinu. Taču cilvēkus kaitināja viņas iztapīgums... Uz Reihmani nevarēja paļauties.
Arī par Artūru Lapiņu taisnība. To es neizdomāju... Tā viņu vērtēja laikabiedri, kurus Lapiņš kritizēja. Kritika ļauna un neobjektīva. To man stāstīja Oto Skulme, Kārlis Zemdega un citi mākslinieki.
Par Vili Lāci arī uzrakstīts pēc nostāstiem. Par viņa ārzemju naudas noguldījumiem zināja Arvīds Pumpurs. Viņš rakstnieku pazina personīgi. Par to stāstīja arī dzejnieks Jānis Sudrabkalns.
Savā vēstulē es rakstīju par "mirušajām dvēselēm"... Tas nāca no Mākslas akadēmijas. Kad tur uztaisīja revīziju, atklājās, ka naudu saņēmuši cilvēki, kurus neviens nezina... Tas manī raisīja rūgtumu.
Par skrejlapām, streikiem un cenām man stāstīja Ošiņš. Arī to nolēmu uzrakstīt.
Protams, var rasties jautājums, kas mani vedināja uz šādu rīcību. Kas aicināja kritizēt un vispārināt? Tikai tagad saprotu, ka visam pamatā aizvainojuma komplekss... Tas radīja augsni subjektīvam un greizam skatījumam. Esmu daudz ko pārspīlējis... Maznozīmīgus sīkumus pacēlis "debesu augstumos". Metis aplamu ēnu uz vidi, kurā dzīvoju. Tagad tas rūgti jānožēlo..."40
Par to aizvainojuma kompleksu Skulmem taisnība. Gleznotājs labs. Tikai sava rokraksta nav. Viņš seko tradīcijām. Sirdij tuvākas ainavas. Tikmēr pārējie strādā modernāk un spilgtāk. Arī karjeras ziņā tiem veicies. Taču veiksmes mēraukla īsa. Kurš labāks vai sliktāks, rādīs laiks. Laiks vienīgais soģis un pavēlnieks.
Skulmes iesniegums sanāca tāds haotisks. Aprakstītas vien dažas personas un detaļas. Taču nobeigums varens. Cilvēks izskaidrojis savus maldus un kļūdas. Arī nožēlas pārpārēm. īstena grēksūdze. Tas arī bija galvenais: cilvēks atzinis savu kļūdu. Atzinis, ka apmelojis savu valsti un iekārtu. Šim apstāklim izšķiroša nozīme. Politiskās lietās tas pats svarīgākais. Skulmes vaļsirdība tiks novērtēta.
***
Trīspadsmitajā maijā uz prokuratūru izsauca Modri Slavu. Tā Dzintara Līņa vēlme. Viņš pēdējās nedēļas pa prokuratūru vien dzīvoja. Cēlās un gūlās. Noteica visu: kad kuru saukt un ko prasīt. Kam uzspiest, un kuru palaist vaļīgāk.
Ar Slavu viņam savi rēķini. Pats nodaļas priekšnieks Gothards ieteicis šo puisi īpaši drebināt. Nopratināt kārtīgi. Izprasīt sīki un smalki. Lai jūt, ka nekādu joku nebūs.
Ap pusvienpadsmitiem izmeklētāja kabinetā ienāca jauns, izskatīgs vīrietis. Modrim ap gadiem trīsdesmit. Stāja nevainojama. Arī augums perfekts. Ne velti skolas gados svīdis pie līdztekām un vingrošanas stieņa. Šis rūdījums dod spēku ilgam laikam. Ķermeņa vingrumu nespēj noslēpt pat uzvalks. Tas augumam pieguļ nevainojami. Ir tādi cilvēki, kuriem derēs jebkuras drēbes. Pat uz konveijera šūtās. Ieiesi veikalā, pielaikosi un, skaties, der... Cits pēc putnubiedēkļa, bet Modrim perfekti. Ne bikses par platu, ne žakete par šauru. Tāds standarta augums.