Drošībnieku ziņā gan transports, gan citas detaļas. Likums paredz arī pieaicinātos. Tiem jāraugās, lai viss ritētu objektīvi. It kā cilvēki no malas... Viņi apliecinās — kratīšana notikusi godīgi. Nekādu "pierakstījumu" vai blēdību. Protokolos rakstītais atbilst īstenībai. Tur minētās lietas tiešām atrastas un izņemtas. It kā jau sīkums. Taču svarīgs un nozīmīgs. Lai vēlāk kāds neteiktu, ka notikusi vien krāpšanās un mānīšanās. Te nedrīkst kļūdīties. Šādu darbu neuzdosi svešam. Nevar taču paņemt cilvēku no ielas un uzticēt valsts noslēpumu. Ej tu zini, ko viņš pēc tam stāstīs. Pierunās pilnu pasauli. Teiks, ka čekisti rīkojušies brutāli un varmācīgi. Izvandījuši vien māju un noveduši cilvēku histērijā.
Šajā ziņā izvēle pārdomāta. Cilvēki uzticami. Visi zināmi un pārbaudīti. Nekādu pārsteigumu vai nejaušību. Klusēs, kā ūdeni mutē ieņēmuši.
Savs darbs arī prokuratūrai. Jāsaraksta papīri un jāsavāc prokuroru komanda. Iecere perfekta — katrai čekistu grupai pa priekšu prokurors. Viņš likuma sargs un garants. Ja jau prokurors, tad lieta darīta... Kļūmes gadījumā vainu varēs novelt uz viņu... Prokurora aizsegā drošībnieki okšķerēs uz nebēdu. Arī teikšana prokuroram maza, vien piefiksēt atrasto un parakstīt protokolu.
Papīrus sarakstīja ātri. Lēmumus par kratīšanām sagatavoja trīs dienas iepriekš. Uzrakstīja Grutups un nodeva savai priekšniecei Ritai Aksenokai. Rita aizskrēja pie Daukša un visu nokārtoja: ir gan zīmogs, gan paraksts. Sankcija visaugstākā. Pats republikas prokurora vietnieks devis atļauju... sankcionējis kratīšanu. Nu atlicis vien noorganizēt prokuroru kopu. Arī šis uzdevums paveicams. Cik tur tā darba! Noņēma veselu izmeklēšanas brigādi no kādas slepkavnieku un laupītāju lietas. (*J. Skulmes lietas ietvaros veiktajās kratīšanās piedalījās izmeklētāji un prokurori no tā saucamās Oļeškeviča-Vandrava krimināllietas izmeklēšanas grupas. Minētajā lietā bija vairāk nekā 160 nozieguma epizožu. Pārsvarā slepkavības un laupīšanas.) Slepkavas pagaidīs... Gaidīs, līdz izmeklē svarīgākas lietas. Kas gan slepkavas un laupītāji, salīdzinot ar nacionālistiem un "spiegiem"?! Tāds nieks vien ir...
Prokuroru komanda varena. Strādājuši tiešā Aksenokas vadībā. Cits par citu kolorītāks. Nu kaut vai izmeklētāja Dzintra Lūkina. (**Dzintra Lūkina. Dzimusi 1944. gadā. Prokuratūrā strādājusi no 1970. līdz 2000. gadam. 1976. gadā iecelta par LPSR prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju. 1990. gadā pārgājusi darbā uz neatkarīgās Latvijas prokuratūru (sk. LRPA, Dz. Lūkinas personas lieta, 84.-85. lpp.)) Ir gan pieredze, gan zināšanas. Arī tvēriens dzelžains — bijusī sportiste. Vairākkārtēja republikas čempione tenisā. Baigais urbis. Brīžiem gan aizrāvās un slīga detaļās. Aiz kokiem neredzēja mežu. Taču izmeklētāja laba. Līdzās Lūkinai — prokurors — kriminālists Georgs Skudra. (***Georgs Skudra. Dzimis 1939. gadā. Prokuratūrā strādāja no 1969. līdz 2000. gadam. 1976. gadā iecelts par Izmeklēšanas pārvaldes prokuroru kriminālistu. 1990. gadā pārgājis darbā uz neatkarīgās Latvijas prokuratūru (sk. LRPA, G. Skudras personas lieta, 73., 136. Ipp.)) Arī viņam pieredzes gana. Cilvēks ar humora izjūtu. Labs anekdošu stāstītājs. Arī mīmika izteiksmīga. Sasmīdinās jebkuru. Tad vēl Ivans Mūris. (****Ivans Mūris (1924—1999). Dzimis Krievijā. Tēvs bijis kurpnieks, vēlāk strādājis par milici. No 1942. līdz 1946. gadam dienējis Sarkanajā Armijā. Ievainots pie Staraja Rūsas. Prokuratūrā strādājis no 1951. līdz 1994. gadam. 1976. gadā nozīmēts par Izmeklēšanas pārvaldes daļas prokuroru. 1990. gadā pārgājis darbā uz neatkarīgās Latvijas prokuratūru (sk. LRPA, I. Mura personas lieta, 1.-4., 111. lpp.)) Pakāpe augsta — vecākais tieslietu padomnieks. Tikai izglītība vien vidējā. Pēc kara beidzis juridisko skolu. Taču cilvēks respektabls. Tēvijas kara dalībnieks. Dienējis 43. gvardes divīzijā, vēlāk NKVD valdības sakaru pulkā... Karā zaudējis labo aci. Tās vietā protēze. Pēc papīriem skaitās latvietis, bet par dzimto valodu atzīst krievu... Latviski gan runā, taču raksta vien krievu mēlē. Cilvēks nedaudz nevīžīgs. Arī prokurora mundieris tāds nospeķots un mūždien blaugznām nobiris. Tomēr kadrs uzticams... Ne ko pielikt, ne atņemt.
Grupas sastāvā arī vairākas dāmas: Brigita Slavinska (*Brigita Slavinska. Dzimusi 1943. gadā. Prokuratūrā no 1977. līdz 2000. gadam. 1977. gadā Rīgas pilsētas Ļeņina rajona prokuratūras izmeklētāja. 1990. gadā pārgājusi darbā uz neatkarīgās Latvijas prokuratūru (sk. LRPA, B. Slavinskas personas lieta, 2.-4., 11., 42. lpp.)) un Dagmāra Ušča. Kolorītas un interesantas sievietes. Ja nezinātu, nekad neteiktu, ka prokurores. Acis dzirkstošas. Arī sejās īpatns šarms.
Tad vēl Aivars Dātavs. (**Aivars Dātavs. Dzimis 1950. gadā. Prokuratūrā no 1974. līdz 1990. gadam. 1976. gadā iecelts par LPSR prokuratūras Izmeklēšanas pārvaldes daļas prokuroru. 1990. gadā nozīmēts par LR Augstākās Padomes Juridiskās pārvaldes vadītāju (sk. LRPA, A. Dātava personas lieta, 14., 15. lpp.)) Tāds savāds, sevī noslēdzies puisis. Taču cilvēks godīgs un apzinīgs.
Līdz pat divdesmit piektā aprīļa rītam par gaidāmo kratīšanu valdīja pilnīgs klusums. Par to zināja tikai četri cilvēki — prokurora vietnieks Daukšis, viņa labā roka Aksenoka, izmeklētājs Grutups. Un, protams, vēl Buse. Viņš, kā parasti, zināja visu...
Pārējie varēja tikai nojaust. Viņiem pateica, ka darbā jāierodas pulksten septiņos no rīta. Jau tas vien norādīja, ka gaidāma nopietna padarīšana. Bet kāda? To varēja tikai zīlēt...
Tā arī pēdējā miera nakts Jurģa Skulmes dzīvē. Turpmāk tā vairs nebūs. Dzīve strauji mainīsies. Ķermeni pārņems trauksme... Tā pildīs sirdi un prātu. Šī dīvainā sajūta liks nodrebēt pie katra aizdomīga trokšņa. Tā nemitēsies ne bridi un vajās visu mūžu.
Pati rīta apspriede... sausa un lietišķa. Aksenoka, kā vienmēr, uzdevuma augstumos. Izdalīja visiem lēmumus. Pateica, kur jābrauc un kas jāmeklē. Jāizņem pretvalstiska un nacionālistiska literatūra: grāmatas, žurnāli, manuskripti, dienasgrāmatas un citi papīri. Taču par to lai īpaši nesatraucas... VDK vīri zinās, kur un ko meklēt. Arī pieaicinātie būs jau priekšā. Prokuroram tikai jāraksta protokols.
It kā apliecinot savu vārdu pareizību, Aksenoka pavērās kādā vīrā, kurš sēdēja atstatus no citiem. Jau bez vārdiem bija skaidrs, ka svešinieks nāca no komitejas... Atsūtīts pavērot, vai viss rit pēc plāna...
Kamēr gaidīja drošībnieku mašīnas, telpu atstāt nedrīkstēja. Arī zvanīt aizliedza... Kārtība dzelžaina. Tikai prāts nemierīgs. Ka tik šie "speciālisti", kas meklēs un okšķerēs, paši kaut ko neieliek... Ej pēc tam skaidrojies: bija tāds papīrs vai nebija.10 Taču garām pārdomām nav laika. Priekšā vien darbs un pienākums. Jauni iespaidi un satrauktas upuru sejas... Kaut kada dīvaina tīksme pārņem pratu. It ka jau neka īpaša... Vai mazums kratīšanu?! Taču savādā izjūta — tā paliek nemainīga.
***
Divdesmit piektā aprīļa rītā ne visai skaļš, bet noteikts troksnis pamodināja Modri Slavu. Tikko atbraucis no laukiem, maķenīt atgūlies un — še tev... Pie durvīm kāds klauvēja. Pēc kaimiņa tas neizklausījās. Pārāk bravūrīgi un pārliecinoši. Ja nu vienīgi sētnieks. Tāds skaļš un puskurls vecis. Kad Modris atvēra durvis, pirmajā brīdī pat apstulba... Kāpņu telpa pilna ar cilvēkiem. Visiem priekšā kāds vidēja auguma vīrs ar nedaudz piemiegtu labo aci. Mati cieši pieglausti. Skatiens pārliecinošs un noteikts. Arī balss stingra: