"Vai jūs esat Modris Slava?"
"Jā..." attrauca dzīvokļa saimnieks.
"Mēs no prokuratūras," turpināja atnācējs, "saskaņā ar izmeklētāja lēmumu mums jāizdara kratīšana..."
"Kratīšana?" nedaudz pārsteigts pārjautāja Modris. "Jā, lūk, lēmums. Varat to izlasīt."
"Nu lūdzu... Dariet, kas jums jādara," paraustījis plecus, neizpratnē nomurmināja dzīvokļa saimnieks. Šķita, no sākotnējā pārsteiguma viņš atguvies.
Ielaidis nelūgtos viesus, Modris uzsvērti mierīgi ielika atskaņotājā kādu plati, un, nedaudz trīcošiem pirkstiem uzlicis patafona galviņu, aizgāja uz virtuvi.
Mazajā vienistabas dzīvoklī ienāca pieci vīri. Visiem pa priekšu Mūris. Aiz viņa pāris čekistu, bet gājienu noslēdza divi pieaicinātie. Abi pēdējie, neveikli minstinoties, atspiedās pret palodzi.
Ko te īsti pārbaudīt un meklēt? Dzīvokļa iekārtojums ļoti trūcīgs: daži pīti krēsli, tāds pats neliels apaļš galdiņš, kā arī noskrāpēts un nomelnējis ulmaņlaika rakstāmgalds. Tad vēl cara laika kumode un vecs, izgulēts, bezformīgs dīvāns. Tā arī visa bagātība. īsta padomju pieticība un nabadzība.
Taču Mūris lietišķs.
Apsēdies pie apaļā, pītā galdiņa, viņš izvilka protokola lapas un sāka tās aizpildīt. Tikmēr pārējie divi ķērās pie darba. Pārbaudīja visu: atvilktnes un plauktus. Pārcilāja katru grāmatu un papīra lapu. Pat dīvāna matraci noņēma." Viņiem šis dzīvoklis nav svešs... Abi te jau agrāk bijuši... 1976. gada februārī Modra Slavas dzīvoklī veikta slepena pārmeklēšana. Arī toreiz pārbaudīja un izcilāja. Atrada vien kādu papīru ar nosaukumu "Grupas "LL" īpašums". Štrunts par īpašumu, taču nosaukums intriģējošs. Šie divi "LL" atšifrējas kā "Latviju — latviešiem"... Par grupas biedriem nosaukti kāds Aivars Starpiņš un Guntis Biezais. Pēdējais nokristīts par vadītāju. Tas jau liecināja par Modra Slavas grupveida nacionālistisku darbību. Vismaz tā uzrakstīja atskaitē.12
Toreiz, pabeidzot dzīvokļa slepeno pārmeklēšanu, elektrības kontaktā ievietoja noklausīšanās ierīci. Turpat daudzdzīvokļu mājā iekārtoja arī operatīvo dzīvokli: meitenes, austiņas uzlikušas, visu dienu sēdēja un klausījās, ko Modris Slava runā.'3 Vai neaicina uz bruņotu sacelšanos? Taču visi pūliņi velti. Modris vien pārsprieda kādu vīriešu kaiti. Ataicinājis draugu, medicīnas studentu, skaļi lasīja veselības leksikonu. Pārsprieda, kā vainu ārstēt un kā no tās vaļā tikt. Tik vien kā bija, ka operatorēm ausu gali sārtojās... Tik atklātas un kutelīgas runas meitenes sen nebija dzirdējušas. Taču no bruņotas sacelšanās ne vēsts. Vien venēriskas problēmas...
Visus šos materiālus nodeva VDK 5. daļas 1. nodaļas priekšniekam Voldemāram Gothardam.14 Lai viņš lasa un studē. Varbūt Gothards kaut ko izlobīs? Varbūt aiz venēriskajām slimībām saskatīs sazvērestību?!
Bet apakšpulkvedis neatlaidīgs... 1976. gada aprīļa sākumā piesūtīja Slavām kādu provokatoru.'"' Atbrauca pie Modra uz Kauguriem tāds dīvains vīriņš. Mugurā zila "boloņa", (* Sešdesmito un septiņdesmito gadu neilona lietusmētelis. Tādi mēteli toreiz bija modē un skaitījās ipaši smalki) uz acīm melnas brilles. Tēloja ārzemnieku — it kā no Austrālijas iebraukušu latvieti. Savāds tips. Plivināja gar acīm Austrālijas pasi un kādu emigrantu kalendāriņu. Runāja saraustīti. Arī pats tāds drebelīgs, aizdomīgs un nepārliecinošs. Izskatījās diezgan neprofesionāli un smieklīgi. Atradies provokators... Bet ziņojumu gan uzrakstīja varenu — visas sarunas laikā Slava esot nicinoši izteicies par krieviem. Latvieši pārāk viegli viņiem padevušies. Tagad jāliec muguras krievu kungu priekšā. Vienīgā izeja — cīņa... Ne jau bruņota, bet ideoloģiska. Arī LPSR valdībā pārak daudz latgaliešu. Visi runa vien krieviski. Par latviešu nāciju nerūpējas. Tāpēc jācīnās... Tomēr jādara tas uzmanīgi. Citādi nokļūsi vēl Sibīrijā...
Tā savā ziņojumā rakstīja kāds aģents "Helēna".16 "Austrālietis" no viņa nesanāca, taču stukačs varens... Ne velti Skulmes lietā Modrim Slavām nozīmēta kratīšana. Kāds viņam sakars ar Skulmi? Tik vien kā Mākslas akadēmijā mācījies un vienreiz līdz ar pārējiem viesojies pie mākslinieka. Tas arī viss. Kas viņiem kopīgs? Šķiet, nekas... Pārāk dažādi cilvēki. Pārmēru neatkarīgi un augstprātīgi. Tādiem kopā neštimmē.
Kratīšana gāja jau uz beigām. Savākuši veselu maisu: kādu vācu laiku žurnālu Nākotne, ko izdevis Latviešu leģiona ģenerālinspektors, vēl pirmskara Latvijas novadu kartes, četras lapas ar Modra dzejoļiem, Ernesta Brastiņa grāmatu Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana un citus niekus. Tad vēl diplomdarbu, kuru autors iesniedzis, beidzot Mākslas akadēmiju. Vistrakākais... kādu fotogrāfiju. Tā attēlo Ļeņina skulptūru, kurai uz galvas... pudele. Starp citiem papīriem arī Hitlera grāmatu Mein Kampf.'7 Šis atradums attaisnoja visas pūles... Tādu ķecerību nebija gaidījuši...
Kad darbs bija paveikts, Modris ar ironiju ievaicājās:
"Bet pagrabs?! Jūs taču neapskatījāt pagrabu!"
Kratītāju sejās apjukums... Pat tāda kā neveiklības sajūta. Šādu "kļūdu" pieļāvuši... Bija spiesti vien kļūmi labot un kāpt lejā uz pagrabstāvu.18 Tur rindu rindām tādi mazi nodalījumi, atdalīti vien ar retinātu dēļu sienām. Atrada arī saimniekam piederošo. Par pagrabu to pat grūti nosaukt... Tāds "hruščovkas" būcenis, pilns ar noputējušu "hlamu". Jau paverot nodalījuma durvis, Mūris noskurinājās... Te kaut ko meklēt būtu bezjēdzīgi. Pacilāja vienu otru mantu un atmeta ar roku:
"Te nav ko meklēt. Iesim atpakaļ."
Darbiņš paveikts. Modris Slava izkratīts. Vēl tikai dažas formalitātes un procedūra galā.
Vēlāk pieaicinātie, divi Jūrmalas ATU darbinieki, uzrakstīja iesniegumus. Par pūlēm pienācās atlīdzība. Katram pa divdesmit pieciem rubļiem, un lieta darīta.
Kultūras ministrijas ierēdni Valdu Vilīti savāca tieši no ministrijas. Pie viņas ieradās izmeklētāja Lūkina kopā ar diviem privātajiem." Pateica tieši un skarbi: "Jābrauc uz dzīvokli! Pie jums paredzēta kratīšana..." Šie vārdi iespiedās atmiņā. Tie palika apziņā uz mūžu. Pat intonācija skanēja... Kur nu vēl pati kratīšana! Ierāvusies mazajā istabiņā, Valda trīcēja... Sajūta riebīga: svešas rokas apgrābsta tavas lietas... Izčamda, pāršķirsta un novērtē. Izrādās, tu neesi pasargāts nekur! Pat māja nav tavs glābiņš! Savā dzīvoklī... jūties kā svešinieks.
Arī kratītāji dīvaini. Nekādu emociju. Kā tādi roboti. Visu atvērs, aptaustīs un savāks. Katrā kaktā savu degunu iebāzīs. Darīs tā, kā viņiem mācīts un instruēts. Kamēr vieni krata, citi vēro, ko tu dari un kā uzvedies. Vai nesāc satraukties un nervozēt. Pat tavu skatienu pētīs. It kā mēģinātu apjaust, kas tev aiz ādas. Varbūt esi kaut ko noslēpis vai nobāzis.
Visa procedūra vairāk nekā piecas stundas. Vien pazemojums un pārbaudījums. Galvenais — saglabāt mieru. Izvēles jau nekādas. Pakļauties un izturēt. Domas šaudās kā negudras. Taču izrādīt nedrīkst. Lai tur lūst vai plīst, bet jāpacieš. Nekas jau nav mūžīgs.
Galvenais kratītāju mērķis — Valdas Vilītes dienasgrāmata.20 Kāds par to jau izstāstījis. Pati vien vainīga: darbā kādam jaunam kolēģim par to ieminējusies. Stāstījusi, ka vienudien aizmirsusi dienasgrāmatu trolejbusā. Uztraukums ne pa jokam. )a nu kāds atrod un izlasa! Paldies Dievam — kladi dabūja atpakaļ.
Taču jauneklis to dzirdēja un novērtēja. Ja jau tāds satraukums, tad dienasgrāmatā būs kas slēpjams un intriģējošs... Vēlāk viņš savu "atklājumu" noziņoja čekas vīriem. Nu tie atbraukuši un meklē vērtīgo mantu.