Redzēdams, ka brieži nedomā tuvoties, bet gan attālinās, es nolēmu dzīt tos ar suņiem. Nošļūcis zemē no klints, es devos lejup cauri1 biezoknim uz savannas malu.
Iznācis klajumā, es palaidu no saites savus kurtus un, skaļi tos rīdīdams, arī pats metos skriešus uz priekšu.
Tās bija brīnišķīgas medības! Bara priekšgalā auļoja vecais buks, un pakaļ briežiem pa kaklu pa galvu nesās suņi. Man likās, ka es nekad neesmu redzējis briežus skrienam tik ātri — vairāk nekā jūdzi plato savannu tie šķērsoja pāris desmitos sekunžu. Es ļoti labi varēju visu novērot, jo zāle savannā bija noganīta un zaļajā līdzenumā neauga neviens pats krūms, kas aizsegtu skatienu vai traucētu dzīvnieku straujo skrējienu. Medību iznākums bija atkarīgs tikai no vajātāju un vajājamo ātruma. Bet brieži aulekšoja tik. ātri, ka es jau sāku šaubīties, vai man izdosies iegūt cepeti.
Taču drīz manas bažas izgaisa. Pašā savannas tālākajā malā pakaļdzīšanās beidzās veiksmīgi — suņiem bija izdevies panākt vienu briežu māti. Es redzēju, ka tie metās viņai virsū un, negāzuši zemē, palika stāvam pie sava laupījuma, kuru viens no kurtiem turēja aiz rīkles.
Es steidzos turp. Pēc desmit minūtēm es jau atrados notikuma vietā, un pēc īsas cīņas medījums bija nonāvēts un noasiņojis.
Es biju apmierināts ar saviem suņiem, medību iznākumu un savu paša veiksmi un jutos Laimīgs, ka būšu izpildījis doto solījumu. Uzmetis nomedīto briežu māti plecos, es priecīgs pagriezos uz māju pusi.
Sajā brīdī es uz saules apspīdētās savannas pamanīju kustīgas spārnu ēnas. Es palūkojos augšup. Man virs galvas lidoja divi lieli putni. Tie nebija visai augstu un arī necentās pacelties augstāk gaisā, bet gan nemitīgi riņķoja virs manis, ar katru nākošo loku nolaizdamies arvien zemāk.
Saule spīdēja man tieši acīs, un es uzreiz nevarēju pateikt, kas tie ir par putniem. Es pagriezos otrādi, un tagad saules stari mani netraucēja, bet visā spožumā apmirdzēja mīkstās, gaiši iedzeltenās spalvas, pēc kurām es tūlīt pazinu karaliskās lijas. Tie ir visskaistākie putni savā dzimtā, man gandrīz gribētos teikt — visskaistākie putni pasaulē. Katrā ziņā tie pieder pie visizcilākajiem spārnotās cilts pārstāvjiem.
Šo putnu dzimtene ir Ziedu zeme, un tie nav sastopami tālāk uz ziemeļiem. Viņi dzīvo Floridas zaļajās purvu zemienēs un plašajās savannās, Orinoko upes ļa- nos un Apuras līdzenumos. Arī dažos Floridas apvidos karaliskās lijas ir diezgan liels retums, bet to parādīšanās plantāciju tuvumā izraisa ne mazāku interesi kā ērgļa lidojums. Turpretim citas liju pasugas — vistu grifi un melnās lijas — te ir tikpat parasti putni kā vārnas.
To, ka karaliskās lijas ir reti sastopamas, pierāda fakts, ka mana māsa, būdama jau divpadsmit gadu veca un uzaugusi Floridā, vēl nekad nebija kādu no tām redzējusi tuvumā. Tiesa, viņa gan arī reti kad bija bijusi tālāk no mājām un aiz plantācijas robežām. Es atcerējos, ka Virdžīnija bija izteikusi karstu vēlēšanos apskatīt šo skaisto putnu tuvāk, un tūlīt nolēmu sagādāt viņai šo prieku.
Putni bija man diezgan tuvu — tik tuvu, ka es varēju atšķirt viņu tumši dzeltenās pakaklītes, koraļļsarkanās sekstes un oranžkrāsas ādas lēverus, kas nokarājās gar knābjiem. Šādā attālumā tos viegli sasniegtu manas bises lode, taču es nebiju tik labs šāvējs, lai varētu trāpīt lidojošam putnam. Tādēļ es nemaz nemēģināju tos nomedīt šādā veidā. Man ienāca prātā cita ideja, un es bez kavēšanās sāku rīkoties.
Es sapratu, ka lijas ir ieraudzījušas beigto briežu māti, ko es nesu uz pleciem. Tādēļ tās tik neatlaidīgi lidinājās virs manis. Mans plāns bija pavisam vienkāršs. Es noliku savu medījumu zemē un, paņēmis bisi, pats devos uz mežmalu. Pirmie koki atradās kādus piecdesmit jardus no tās vietas, kur es biju atstājis briežu māti, un es nostājos aiz tuvākā no tiem.
Man nebija ilgi jāgaida. Nekā ļauna nenojauzdami, putni riņķodami laidās arvien zemāk un zemāk, līdz beidzot viens nometās uz zemes. Otrs nepaguva taim pievienoties, kad jau atskanēja šāviens un skaistais putns novēlās beigts zālē.
Trokšņa izbiedēts, viņa biedrs pacēlās arvien augstāk un augstāk un tad aizlidoja projām pāri ciprešu galotnēm.
Es atkal uzvēlu plecos savu brieža cepeti un, nesdams rokā putnu, devos mājup.
Es biju ļoti līksmā noskaņā, jo mājās mani gaidīja divkāršs prieks, ko izjutīšu, sagādājot divkāršu prieku citiem. Es varēšu aplaimot divas būtnes, kas bija man visdārgākās pasaulē, — savu mīļoto māti1 un skaisto māsu.
Drīz vien es jau biju pāri savannai un pienācu pie apelsīnu birzs. Negribēdams kavēties, es negāju apkārt pa vārtiņiem, bet pārkāpu pāri sētai tās zemākajā galā. Es biju tik laimīgs, ka pat mana nasta likās viegla kā spalviņa. Prieka pārpilns es soļoju uz priekšu, tik sparīgi pašķirdams sev ceļu caur augļu pilnajiem zariem, ka zeltainie apelsīni ripot ripoja uz visām pusēm. Ko gan pašreiz nozīmēja kāds bušelis apelsīnu?
Kad es nonācu mājas priekšā, māte bija uz terases. Ieraudzījusi mani tuvojamies, viņa priecīgi iesaucās. Es nosviedu savu bagātīgo medījumu viņai pie kājām. Es biju turējis savu solījumu.
— Kas tas ir — putns?
Jā, karaliskā lija — dāvana Virdžīnijai. Kur viņa ir? Vēl nav uzcēlusies? Pag, mazo sliņķīt, — es tūlīt tevi pamodināšu! Tik brīnišķīgs rīts un vēl gultā!
— Nē, Džordž, tu viņu velti apvaino. Viņa uzcēlās jau pirms kādas stundas, parotaļājās un tikai nupat aizgāja.
— Kur tad viņa ir? Dzīvojama istaba?
— Nē, viņa aizgāja peldēties.
— Peldēties?!
— Jā, kopā ar Violu. Un kas tad ir?