Aiz nojumes rindās stāv mazas, jaukas, pilnīgi vienādas būdiņas, un pie katras no tām ir sava apelsīnu birzīte. Briestošie augļi un baltie, vaskainie ziedi piepilda gaisu ar patīkamu smaržu. Sajās būdiņās dzīvo nēģeri. Šur un tur, kā torņi paceldamās augšup vai maigi nolīkdamas pār jumtiem, aug tās pašas dižciltīgās palmas, kas rotā pļaviņu mājas priekšā. Iežogojumā ir vēl arī citas ēkas — smagnējas neaptēstu baļķu būves ar dēļu jumtiem — stallis, labības klēts un virtuve, kuru ar dzīvojamo ēku savieno gara, vaļēja galerija ar skaidu jumtu, kas atbalstīts uz smaržīgā sarkanā ciedra stabiem.
Ai'z iežogojuma paveras plaši lauki, ko tālumā kā melna siena norobežo ciprešu mežs, aizsegdams apvārsni.
Šajos tīrumos tiek audzēta galvenā plantācijas kultūra — vērtīgais indigo, bet viens otrs stūrītis ierādīts arī citiem augiem. Tur ir kukurūza un saldie kartupeļi jeb batātes, nedaudz rīsa un cukurniedru. Tie nav domāti pārdošanai, bet tikai pašu uztura vajadzībām.
Indigo ir iesēts taisnās rindās ar vienādām atstarpēm. Te var redzēt šo augu dažādās attīstības pakāpēs: vienā laukā stādiņi tikko sadīguši virs iesarkanās zemes un to lapiņas izskatās līdzīgas jaunam āboliņam, citur indigo ir jau vairāk nekā divu pēdu garumā, atgādina papardes un lepojas ar gaiši zaļām, plūksnainām lapām, kādas raksturīgas lielākajai daļai pākšaugu, tā apliecinot savu piederību pie šās dzimtas. Dažiem augiem jau nobrieduši tauriņiem līdzīgo ziedu pumpuri, bet reti kad tiem ļauts uzplaukt pilnā krāšņumā. Tos gaida cits liktenis, un pļāvējs nesaudzīgi pārtrauc sārto ziedu nedzīvoto mūžu.
Vīrieši ir tērpušies savās darba drēbēs: platās kokvilnas biksēs un rupjos, krāsainos kreklos. Galvā viņiem ir no palmu lapām pītas cepures. Vienam otram redz ari švītīgāku apģērbu. Dažiem ķermeņa augšdaļa ir kaila, un viņu melnā āda laistās saulē kā ebenkoks. Sievietes ar saviem svītrainajiem katūna brunčiem un aubītes veidā sasietajiem spilgti rūtotajiem lakatiņiem izskatās košāk ģērbušās. Dažām ir pavisam gaumīgi un glīti tērpi, un turbānveidīgi uzspraustie mati padara tās ļoti pievilcīgas.
Kā vīrieši, tā sievietes plantācijā tiek nodarbināti indigo apstrādāšanā un krāsas iegūšanā. Daži pļauj augus ar sirpjiem un sien kūlīšos, citi nes tos no tīruma uz lielo nojumi. Tur kāds pāris strādnieku samet augus augšējā toverī izmērcēšanai; daži rosās pie citiem toveriem, novadot ūdeni un to sakuļot; vēl citi ar liekšķerēm sagrābj radušās nogulsnes notecināmos maisos, bet daži jau žāvē tās un taisa krāsu. Katram ir savs pienākums, un šķiet, ka visi strādā ar prieku. Viņi smejas, tērzē, apmainās jokiem un dzied, un gandrīz nepārtraukti dzirdamas viņu jautrās balsis.
Un tomēr viņi visi ir vergi — mana tēva vergi. Viņš apietas ar tiem labi, un pavisam reti pie mums tiek cilāta pletne. Tādēļ ari ļaudis ir tik labā noskaņojumā un priecīgi.
Man spilgti un neizdzēšami iespiedušās atmiņā šīs senās, jaukās ainas. Tā bija mana bērnu dienu pasaule.
3. N O D A Ļ A
DIVI DŽEKI
Katrā plantācijā ir savs «ļaundaris», nereti pat vairāki, bet vienmēr viens no tiem savā ļaunumā ir nepārspējams. Pie mums tāds bija «Dzeltenais Džeks».
Viņš bija jauns mulats, diezgan glīts, bet īgns un drūms pēc dabas. Vienā otrā gadījumā viņš bija parādījis, ka var būt ļoti atriebīgs un nežēlīgs.
Šādas rakstura īpašības daudz biežāk piemīt mulatiem nekā nēģeriem. Un šo psiholoģisko atšķirību var izskaidrot ar to, ka mulats lepojas ar savu gaišāko ādas krāsu, uzskata sevi pārāku par nēģeri kā garīgā, tā fiziskā ziņā un līdz ar to asāk izjūt savu pazemojošo stāvokli kā netaisnību.
Turpretim nēģeris reti kad izturas kā bezjūtīgs mežonis. Cilvēces dzīves drāmā viņš ir upuris, bet ne ļaundaris. Vienmēr un visur — gan savā paša zemē, gan svešā — viņš ir bijis cietējs, bet tomēr viņa dvēselē nav niknuma un atriebības kāres. Visā pasaulē nav labākas sirds par to, kas pukst Āfrikas melnā cilvēka krūtīs.
Dzeltenais Džeks bija īsts ļaunuma iemiesojums. Nežēlība bija jau pašā viņa dabā, acīm redzot iedzimta. Viņa tēvs bija bijis spānietis, māte — nēģeriete. Un viņa tēvs pats savu dēlu bija pārdevis manam tēvam!
Ja māte ir verdzene, arī dēlam jākļūst par vergu. Tam, .ka viņa tēvs ir brīvs cilvēks, nav nekādas nozīmes. Amerikas indiāņu un nēģeru vidū bērna dzīvi nosaka mātes liktenis. Tikai baltās sievietes bērni iegūst balto cilvēku tiesības.
Par «Dzelteno Džeku» mulats bija iesaukts tādēļ, ka plantācijā dzīvoja vēl arī otrs Džekobs — «Melnais Džeks». Viņi bija apmēram viena vecuma un auguma, bet tā arī bija vienīgā līdzība. Pēc rakstura viņi atšķīrās viens no otra vēl vairāk nekā pēc ādas krāsas. Dzeltenajam Džekaim gan bija gaišāka āda, toties Melnajam Džekam labāka sirds. Arī viņu abu sejas izteiksmes atšķīrās kā diena un nakts — viens drūmi glūnēja caur pieri, otrs jautri smaidīja. Nēģera baltie zobi vienmēr bija atsegti smaidā, bet mulats smaidīja tikai tad, kad viņam bija padomā kāda ļaundarība.
Melnais Džeks bija dzimis Virdžīnijā. Jau vecajā plantācijā viņš bija kalpojis manam tēvam un vēlāk atnācis tam līdz uz šejieni. Viņš, kā tas nereti mēdz būt, ar visu sirdi bija pieķēries savam saimniekam, uzskatīja sevi par mūsu ģimenes locekli un jutās ļoti1 laimīgs, ka nes mūsu vārdu. Kā visi nēģeri, kas dzimuši «vecajā kolonijā», viņš ar to visai lepojās. Pārējo nēģeru vidū «Virdžlnijas melnie» bauda vislielāko cieņu.