Vai tos vajātu kāds mednieks? Kas gan? Varbūt vecais Hikmens vai Ringolds?
Es nenolaidu acis no mežmalas, bet labu brītiņu neviena neredzeju.
«Vai briežus būtu izbaidījis lūsis vai lācis? Ja tā, tad tie neaizskries tālu un es vēl varēšu ļaut vaļu saviem kurtiem. Varbūt…»
Es nepaguvu izdomāt šo domu līdz galam, kad pēkšņi ieraudzīju to, no kā tik trauksmaini bēga brieži. Tas nebija ne lūsis, ne lācis, bet cilvēks.
No ciprešu tumšās ēnas iznāca kāds vīrs. Saule vēl arvien apspīdēja tikai koku galotnes, bet arī lejā jau bija pietiekami gaišs, lai varētu atšķirt cilvēka stāvu un pat pazīt, kas tas tāds ir. Tas nebija ne Ringolds, ne Hikmens un ari ne indiānis. Viņa apģērbs — zilās kokvilnas bikses, svītrotais krekls un palmu lapu cepure — man bija labi pazīstams. Tā ģērbās mūsu mežstrādnieks. Šis cilvēks bija Dzeltenais Džeks.
5,- NODAĻA
MULATS UN VIŅA PAVADONIS
Šis atklājums mani pārsteidza. Ko gan mulats varēja darīt mežā tik agrā rīta stundā? Viņš nepavisam nebija no čaklajiem, tieši otrādi — no rītiem grūti nācās viņu dabūt augšā un pie darba. Mednieks viņš nebija — tādas lietas viņu neinteresēja. Es nekad netiku redzējis, ka viņš būtu mēģinājis ko nomedīt, kaut gan, pastāvīgi strādādams mežā, bija labi iepazinis visu tā iemītnieku paradumus un uzturēšanās vietas. Kāpēc viņš bija izgājis no mājām šajā rītā?
Es paliku savā paslēptuvē, lai viņu novērotu, bet arī briežus neiziaidu no acīm.
Drīz man kļuva skaidrs, ka tos mulats nevajā, jo, iznācis no meža, viņš nogriezās gar tā malu gluži pretēja virzienā, nekā bija aizskrējis briežu bars. Viņš devās taisnā ceļā uz sētas spraugu, kas veda uz kukurūzas lauku.
Es ievēroju, ka viņš iet ļoti lēnām un saliecies; izskatījās, ka viņam pie kājām kaut kas kūņojas — it kā suns, tikai ļoti mazs. Varbūt oposums, es nodomāju, jo tam bija balta spalva kā šim zvēriņam, taču pa gabalu es nevarēju skaidri izšķirt, vai tas ir oposums vai kucēns. Tomēr man vairāk likās, ka tas ir šis soinainais dzīvnieciņš. Laikam mulats to bija mežā noķēris un nu veda sev līdz, piesietu auklā.
Viņa rīcībā nebija nekā dīvaina vai neiespējama. Mulats iepriekšējā dienā varēja būt atradis oposuma alu un izlicis slazdu. Naktī zvēriņš bija tajā iekļuvis, un tagad viņš to veda uz mājām. Mani pārsteidza vienīgi tas, ka puisis bija sācis nodarboties ar medībām, bet arī tam es atradu izskaidrojumu. Es atcerējos, ika nēģeri ir ļoti kāri uz oposuma gaļu, un Dzeltenais Džeks nebija nekāds izņēmums. Varbūt viņš vakar bija redzējis, ka šo te var viegli noķert, un nolēmis sagādāt sev cepeti.
Taou kādēļ gan viņš to inenesa rokās, bet veda, pareizāk sakot, vilka sev līdz? Šis zvēriņš, es zināju, nebija saitē vedams. Un vēl es ievēroju, ka laiku pa laikam viņš noliecās pie tā it kā labinādams.
Es biju pilnīgā nesaprašanā. Tas tomēr nevarēja būt oposums.
Es uzmanīgi vēroju mulatu, kamēr viņš nonāca iepretim sētas spraugai. Es gaidīju, ka viņš kāps pāri kārtīm, jo caur kukurūzas lauku bija vistaisnākais ceļš uz mājām. Protams, viņš izvēlējās šo ceļu, taču, man par izbrīnu, nekāpa vis pāri, kā parasti, bet gan izcēla kārtis ārā citu pēc citas līdz pašai apakšējai un vēl nogrūda tās sānis, atstādams spraugu pilnīgi vaļā!
Tad viņš izgāja cauri, tāpat saliecies ielīda labībā un nozuda aiz jaunās kukurūzas platajām lapām.
Kādu bridi es neredzēju ne vi'ņu, ne balto dzīvnieciņu, ko viņš tik dīvainā veidā vilka sev līdz. Es palūkojos uz briežiem. Tie bija jau nomierinājušies un tagad rāmi ganījās 'gandrīz pašā savannas vidū.
Taču iman neizgāja no prāta savādās izdarības, kam es tikko biju bijis liecinieks, un atkal mans skatiens pievērsās vietai, 'kur es pirms brīža redzēju nozūdam mulatu.
Viņš vēl arvien atradās kukurūzas laukā un nebija saskatāms, bet tai pašā acumirklī es pamanīju kaut ko tādu, kas man sagādāja jaunu pārsteigumu.
Tieši tajā vietā, kur Dzeltenais Džeks bija iznācis no meža, es ieraudzīju kustamies kādu dīvainu, tumšu radījumu, kas arī virzījās uz savannas pusi. Tas bija izstiepies visā garumā un pēc pozas atgādināja cilvēku, kas rāpo uz priekšu, balstīdamies uz rokām un vilkdams kājas pa zemi.
Kādu brīdi man šķita, ka tas tiešām ir cilvēks — gan ne baltais, bet nēģeris vai indiānis. Uzglūnot ienaidniekam, šādā veidā pārvietoties mēdz indiāņi, bet mēs taču ar viņiem dzīvojām mierā, un kādēļ gan kāds no tiem būtu iedomājies izsekot mulatu? Es saku «izsekot», jo, lai kas ari bija šis radījums, viņa poza un kustības skaidri norādīja, ka tas seko pa pēdām Dzeltenajam Džekatm.
Vai tas būtu Melnais Džeks?"
Man pēkšņi iešāvās prātā šī doma, jo es atcerējos viņu savstarpējo ienaidu un neseno kautiņu, kad Dzeltenais Džeks bija laidis darbā savu dunci. Taisnība, viņu par to sodīja, taču ne pats Melnais Džeks. Vai viņš tagad būtu sadomājis pats atriebties mulatam?
Tas varētu būt visvienkāršākais izskaidrojums šai ainai, kas man šķita gluži mistiska, taču nebija iespējams ticēt, ka melnais rīkotos šādā veidā. Es nevarēju pielaist domu, ka godīgais puisis mēģinātu gūt gandarījumu ar zemiskiem līdzekļiem, uzbrūkot no muguras, lai arī kā viņš alktu atriebties tam, kurš tik nelietīgi bija viņu sadūris. Nē, tas nebija Melnā Džeka raksturā. Tas nevarēja būt viņš, kas tur pašreiz līda laukā no krūmiem.
Tas nebija ne viņš, ne kāds cits.
Sai brīdi pār savannu atmirdzēja saule. Tās zeltainie stari noglāstīja zāli un apgaismoja kokus līdz pat zemei. Tumšais stāvs iznira no ēnas un pagriezās ar galvu uz kukurūzas lauka pusi. Garais, izstieptais ķermenis iezai- gojās saulē ar zvīņainu bruņu salto mirdzumu. Nebija grūti pateikt, kas tas ir. Tas nebija ne nēģeris, ne indiānis. Tas vispār nebija cilvēks, bet gan atbaidošs aligators!