Viņš izslēdza datoru, atvienoja austiņas, izslēdza gaismu un ielīda gultā — klusu un piesardzīgi, jo tur jau bija Killera. Pašā kājgalī, kur viņai patika vislabāk; viņa bija pasākusi laizīt Džimijam pēdas, laikam sāļuma dēļ. Pēdas kutēja; paslēpis galvu zem segām, viņš kratījās mēmos smieklos.
Āmurs
Pagāja vairāki gadi. Droši vien, ka pagāja, domā Sniegavīrs: patiesībā viņš no tiem neatceras necik daudz, zina tikai, ka mainījās balss un sāka dīgt ķermeņa apmatojums. Tobrīd tas neizraisīja nekādu dižo sajūsmu; tiesa, būtu vēl trakāk, ja tie nebūtu sākuši dīgt. Viņam attīstījās arī muskuļi. Sāka rādīties seksīgi sapņi, uzmācās apātija. Viņš daudz domāja par meitenēm, bet it kā abstrakti — par meitenēm bez galvām — un par Vakullu Praisu ar galvu, kaut gan Vakulla liedzās ar viņu satikties. Varbūt tāpēc, ka viņam bija pinnes? Viņš tās neatceras; toties atminas, ka ar tām bija nosētas sāncenšu sejas.
Korķarieksts — tā viņš apsaukāja ikvienu, kas viņu kaitināja. Ikvienu, kas nebija meitene. Vienīgi viņš un papagailis Alekss skaidri zināja, ko nozīmē vārds korķarieksts, tāpēc tas iedarbojās visai graujoši. Un kļuva par modes vārdiņu VeselViedas Teritorijas bērniem; pateicoties tam, Džimijs tika uzskatīts par diezgan vēsu čali. Ei, korkariekst!
Viņa slepenais labākais draugs bija Killera. Nožēlojami, ka vienīgais, ar kuru viņš varēja sarunāties pa īstam, bija skunnots. No vecākiem viņš vairījās cik vien spēdams. Tēvs bija korķarieksts, bet māte — īgņa. Džimijs vairs nebaidījās no abu negatīvā elektrības lauka, abi šķita viņam vienkārši garlaicīgi — vismaz, tā viņš sev iegalvoja.
Skolā viņš uzstājās ar izrādi, kas savā būtībā bija pamatīga nodevība pret vecākiem. Uz abu roku rādītājpirkstu apakšējām locītavām viņš uzzīmēja acis un iemiedza īkšķus dūrēs. Kustinādams īkšķus augšup lejup tā, it kā uzzīmētās marionetes virinātu muti, viņš lika abām strīdēties. I.abā roka bija Ļaunais Tētis, kreisā — Krietnā Mamma. Ļaunais Tētis plātījās, teoretizēja un bārstīja pompozas muļķības, Krietnā Mamma kurnēja un apsūdzēja. Krietnās Mammas kosmoloģijā Ļaunais Tētis bija vienīgais cēlonis hemoroīdiem, kleptomānijai, globālajam konfliktam, sliktai elpai, tektonisko plātņu plaisām un aizsērējušām notekcaurulēm, kā arī visām migrēnas lēkmēm un menstruālajām sāpēm, kādas vien Krietnā Mamma jebkad piedzīvojusi. Šī Džimija izrāde ēdnīcā ikreiz izraisīja sensāciju; sapulcējās bars, kas skaļi pieprasīja: Džimij, Džimij — parādi Ļaunu Tēti! Pārējie bērni ieteica neskaitāmas variācijas un modeļus, smeltus no savu vecāku privātās dzīves. Daži uzzīmēja acis arī uz savām pirkstu locītavām, tomēr dialogs viņiem nepadevās tik veiksmīgi.
Vēlāk Džimijs dažreiz jutās vainīgs, ja bija aizgājis par tālu. Nu, nevajadzēja rādīt, kā Krietnā Mamma virtuvē raud par savām pārplīsušajām olnīcām; nevajadzēja rīkot seksa ainiņu, izmantojot Pirmdienas Speciālo Zivju Nūjiņu, 20% īstas Zivs, — Ļaunais Tētis klupa tai virsū un baudkāri to saplosīja, jo Krietnā Mamma īgņojās tukšā ledeņu paciņā un neparko nenāca ārā. Šīs burleskas bija necienīgas, kaut gan tikai tas vien jau nebūtu viņu atturējis. Tas arī pārāk stipri pietuvojās kādai nepatīkamai patiesībai, kuru Džimijam nemaz negribējās pētīt. Taču pārējie bērni mudināja viņu turpināt, un viņš nespēja pretoties aplausiem.
"Vai tas bija šauts pār strīpu, Killer?" viņš tad mēdza jautāt. "Vai tas bija pārāk zemiski?" Vārdu zemiski viņš bija atklājis pavisam nesen: pēdējā laikā to ļoti bieži lietoja Krietnā Mamma.
Killera nolaizīja viņam degunu. Viņa Džimijam piedeva vienmēr.
Kādu dienu, pārnācis no skolas, Džimijs atrada uz virtuves galda zīmīti. No mātes. Tiklīdz ieraudzījis uzrakstu — Džimijam, divreiz pasvītrotu ar melnu tinti, — viņš saprata, kas tur būs teikts.
Mīļo Džimij, tur bija rakstīts. Bla bla bla, sirdsapziņa ir mocījusi pietiekami ilgi, bla bla, vairs negribu piedalīties tādā dzīvē, kas ir ne tikai bezjēdzīga pati par sevi, bet, bla bla bla. Viņa zinot, ka Džimijs, paaudzies tiktāl, lai spētu apsvērt, ko nozīmē tas, ka, bla bla, piekritīšot un sapratīšot viņu. Vēlāk viņa sazināšoties ar Džimiju, ja būšot tāda iespēja. Bla bla, meklēšana sākšoties neizbēgami; tāpēc esot nepieciešams slēpties. Šis lēmums esot pieņemts pēc ilgas gremdēšanās sevī, pārdomām un mokām, tomēr, bla. Džimiju viņa vienmēr ļoti mīlēšot.
Varbūt viņa tiešām mīlēja Džimiju, domā Sniegavīrs. Savā veidā. Taču toreiz viņš tam neticēja. Tomēr, ja tā padomā, varbūt viņa nebija Džimiju mīlējusi, bet kaut kādām pozitīvām emocijām noteikti vajadzēja būt. Vai tad nepastāvēja mātišķa saikne?
P. S., viņa bija uzrakstījusi tālāk. Killeru es ņemu līdzi, lai palaistu brīvībā, jo zinu, ka viņa jutīsies labāk, dzīvodama brīvu savvaļas dzīvi mežā.
Džimijs nenoticēja arī tam. Tikai aizsvilās niknumā. Kā viņa iedrošinās? Killera pieder viņam! Turklāt Killera ir piejaucēta un, atstāta viena pati, būs bezpalīdzīga, nepratīs aizstāvēties, un visi, kas būs izsalkuši, saplosīs viņu pūkainās, melnbaltās driskās. Tak Džimija mātei un viņas iedomai būs bijusi taisnība, domā Sniegavīrs, un Killera kopā ar citiem atbrīvotajiem skunnotiem būs lieliski spējusi izdzīvot, jo kā citādi lai izskaidro to, ka šo meža joslu tagad apsēdusi kaitinoši liela skunnotu populācija?
Džimijs sēroja nedēļām ilgi. Nē, mēnešiem ilgi. Par kuru no abām viņš sēroja visvairāk? Par māti vai par pārtaisītu skunksu?
Māte bija atstājusi viņam vēl vienu vēsti. Nevis zīmīti, bet gan ziņu bez vārdiem. Viņa bija iznīcinājusi Džimija tēva mājas datoru, proti, ne tikai tā saturu vien, bet ņēmusi palīgā arī āmuru. Patiesībā viņa bija izmantojusi gandrīz katru priekšmetu no Džimija tēva akurāti sakārtotās un reti lietotās Mājas amatnieka darbarīku kastes, tomēr āmurs acīmredzot bija izraudzīts par galveno ieroci. Viņa bija sadauzījusi arī savu datoru, turklāt vēl pamatīgāk. Tāpēc ne Džimija tēvam, ne KopDroKorpusa vīriem, kas drīz mudžēja pa visu māju, nebija ne mazākās jausmas par to, kādas šifrētas ziņas viņa var būt sūtījusi, kādu informāciju iekopējusi disketē un paņēmusi līdzi.
Kontrolpunktiem un vārtiem viņa bija tikusi cauri, paskaidrodama, ka dodas uz zoba kanāla tīrīšanu pie zobārsta vienā no Moduļiem. Viņai bija dokumenti, visas nepieciešamās caurlaides, un pamatojums atbilda patiesībai: VeselViedas stomatoloģiskās klīnikas zobu kanālu speciālistu bija piemeklējusi sirdslēkme, vietnieks vēl nebija ieradies, tāpēc pacientus ārstēja citi zobārsti uz līguma pamata. Viņa pat bija pieteikusies uz pieņemšanu pie Moduļa stomatologa, kurš nosūtīja Džimija tēvam rēķinu par apmeklējumu, uz kuru viņa nebija ieradusies. (Džimija tēvs atteicās maksāt, jo ne jau viņš nebija ieradies pie zobārsta; vēlāk abi ar ārstu pilnā kaklā ķīvējās par to pa telefonu.) Viņa bija pietiekami gudra, lai neņemtu līdzi nekādu bagāžu. Toties bija pieprasījusi KopDroKorpusa apsarga pavadību taksometra braucienā no slēgtās šautrvilcienu stacijas pa īso plēbijas ceļa gabalu, kas bija jāšķērso, lai sasniegtu Moduļa mūri; tā bija parastā procedūra. Neviens neuzdeva jautājumus, jo pazina viņu pēc sejas, turklāt viņai bija noruna ar ārstu, caurlaide un viss pārējais. Neviens pie Teritorijas vārtiem nebija skatījies viņai mutē, kaut gan tur nebūtu bijis daudz, ko redzēt: nervu sāpes jau nav ieraugāmas.